Haralda Hunda un Paula Horna videoinstalācija "Krītošās mēbeles" (2008)

kim? Spīķeri, Maskavas iela 12/1


Kadrs no Haralda Hunda un Paula Horna videoinstalācijas "Krītošās mēbeles"

Austriešu mākslinieku Haralda Hunda un Paula Horna darbs “Krītošās mēbeles” (Dropping Furniture, 2008) ar panākumiem demonstrēta vairākos nozīmīgos starptautiskos video un filmu festivālos, tajā skaitā 13. mediju mākslas biennālē WRO09 (Vroclava, Polija), 39. starptautiskajā Roterdamas filmu festivālā (Nīderlande). 2010. gada pavasarī mākslinieki ir uzaicināti piedalīties ievērojamajā Honkongas Starptautiskajā filmu festivālā (Ķīna), kas ir viens no prominentākajiem šāda veida notikumiem visā Āzijā.

Žurnālists, rakstnieks un kurators Tomass Edlingers (Thomas Edlinger) par video instalāciju "Krītošās mēbeles" saka:

Kas paliek pāri, kad nekā vairs nav palicis pāri un kad dzīve ir burtiski apgriezusies kājām gaisā? Filma “Krītošās mēbeles” iesākas divās tukšās telpās. Klusas, tik tikko sadzirdamas skaņas rada izsmalcinātu spriegumu. Pēc pāris sekundēm, kad skatītājs ir gandrīz pieradis pie acīmredzami pamestā mājokļa šķietami eksistenciālā tukšuma, no kadra attēla augšpuses lēnām gala istabā krīt divas mēbeles. Tām seko lustra, kas nokrīt uz grīdas plašajā priekšistabā un, saplīstot druskās, dodot startu sagrāves horeogrāfijai, kurai struktūru piešķir divi nekustīgi filmēšanas kameras dubli. Maģiski lejup slīd dīvāns, galda lampa un krēsls ar mīkstajām rotaļlietām. Ir redzams, kā notiek atbrīvošanās no veclaicīgām vidusšķiras dzīvojamās istabas mēbelēm, tām sašķīstot uz grīdas atbalsojošās skaņas pavadībā, kas ir sinhrona ar palēnināto attēlu. Visbeidzot, salūstot gabalos smagam sienas skapim, atskan telefona zvans – komunikācijas pēdējā pazīme. Istabas augs un akvārijs, kas nokrīt tuvojoties noslēgumam, neuzvedina uz domām par to, kas varētu būt šī iznīcināšanas rituāla autors vai kāda varētu būt tā motivācija. Tomēr tajā visā ir apslēpts kāds mīklains nolūks.

No vienas puses, filmā destruktīvas atbrīvošanās procesā mēs piedzīvojam atvieglojumu no smacējošās materiālo lietu pasaules līdzīgi klišejiskajai rokzvaigznes rīcībai, izlidinot televizoru ārā pa logu. No otras puses, tieši šī gruvešu kaudze atkal pārņem tukšo istabu, pildoties ar savas pagātnes palieku slāni. Filmas beigās, kad ekrāns kļūst melns, mēs iztēlojamies nākamo pret grīdu plīstošo priekšmetu skaņas – tās skan kā pērkona dārdi negaisā, kas visu aizskalo.

Ieeja - bez maksas.

Organizē: kim? sadarbībā ar RIXC


kim?