Indriķis Ģelzis "Aklās skaņas"

kim? kim?

Indriķis Ģelzis / "Aklās skaņas"
četru video darbu ekspozīcija
17.05.2012 – 24.06.2012.


"Nebiju ticies ar savu draugu Vasīliju Voronovu vairākus mēnešus, tāpēc mūsu pirmā saruna pēc viņa atgriešanās no muzikālās Pēterburgas, kas notika, sēžot uz kāda soliņa parkā pie Mākslas akadēmijas, sākās kā divu “mākslas industrijas” spiegu apmaiņa ar informāciju.
Stāstīju par krievu režisora Kirila Serebreņņikova jauno iestudējumu mūsu Nacionālajā teātrī un visai ironiski atsaucos par viņa ideju pārcelt “Voiceka” darbību uz mākslas galeriju, kur izstādītie trīs pisuāri ir kā norāde uz “laikmetīgo mākslu”. Pasmīkņāju, ka nu jau drīz būs pagājis gadsimts kopš pirmajiem Dišāna redīmeidiem un ka teātrim, kas pretendē uz kaut ko vairāk par tradīcijas atražošanu, vajadzētu apliecināt labāku orientēšanos mākslā.
Vasīlijs norādīja, ka man piemīt tieksme uz pārsteidzīgiem vispārinājumiem, bet es iededzies turpināju par mākslu, teātri un mūziku “vispār”, sakot, ka mūzikas ienākšana mākslā, daļēji pateicoties performancei un video, ir bijusi auglīga, mākslas izmantojums mūzikā – bieži vien tikai ilustratīvs, bet teātris, ja vien tas nedarbojas “skatuves rāmju nojaukšanas režīmā”, atražo triviālus, pat banālus priekšstatus par mākslu.
Tai pašā elpas vilcienā piebildu, ka literatūra bieži vien nav labāka, par ko liecina izteikti “vecmodīgās” gleznas, kuras Hemingveja romāna “Salas straumē” iespējamajā pasaulē mālē vai tikai iecerē tā galvenais varonis Tomass Hadsons."

                                J.T. , 2012.gada 16.aprīlī



Darbs “Aklās skaņas” sastāv no četriem video klipiem, kuri veido vienotu ekspozīciju. Trīs atsevišķi cilvēki, ievietoti trīs dažādos mūzikas instrumentos – akordeonā, klavierēs un bungās –, uz tiem spēlē. Iepretim šīm trim projekcijām centrā novietots monitors ar ceturto video klipu, kurā redzams diriģents. Redzes attēls un dzirdamā skaņa ir divas dažādas uztveres. Aizspiežot ausis, attēls kļūst mēms, aizverot acis, skaņa kļūst akla. Tam visam seko nespēja redzēt kā attēls skan, nespēja dzirdēt, kā tas izskatās. Sajūta, ka viens par otra esamību nemaz nenojauš.
Aklā skaņa galu nerāda, mēmais attēls to neatklāj. Izskanot akordeona skaņai, paliek tikai tā mēmais ietvars, kurš par skaņas aiziešanu un tās atrašanās vietu izpaust neko nespēj. Šķiet, jāpaliek kaut kur ārpus šīm parādībām, jo dzirdamā skaņa nenāk no redzes attēla un tāpēc galvenais nepazaudēt diriģenta motīvu sevī un mēmi atgriezt aklo skaņu uz pareizā ceļa.

Indriķis Ģelzis ir video mākslinieks. Piedalījies izstādēs un festivālos Vācijā, Holandē, Francijā. Pēdējās darbu skates – personālizstāde “Apmaldīties redzes laukā”, Cēsīs 2011. gada vasarā; izstāde “Atpazīt pretinieku” Cvollē Nīderlandē, Beeldbuis video mākslas festivālā; Latviešu video mākslas vakars “Mains  d’œuvres” kultūras centrā Sentuānā, Francijā u.c.
 
Paldies par atbalstu:
LR Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, VKN, „Dardedze Hologrāfija”, Antalis AS, Kolonna, Valmiermuižas alus, restorāns Kitchen, LMA.
 


kim?