Mazā Vera

kim?


MAZĀ VERA
Saņa Kantarovskis (Sanya Kantarovsky), Ella Krugļanska (Ella Kruglyanskaya)

13.jūnijs 25.jūlijs, 2014

 

Mazā Vera, 2014
 

Vera Muhina (1889–1953) padomju monumentālajā tēlniecībā kļuva pazīstama pēc uzvaras 1937. gada konkursā, kurā ieguva tiesības veidot skulptūru, kas greznoja padomju paviljonu Parīzes Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē (Exposition Internationale des Arts et Techniques dans la Vie Moderne). Viņas skulptūra – apjomīgais nerūsējošā tērauda tēls “Strādnieks un kolhozniece” – drīz vien kļuva par vienu no ikoniskākajiem Padomju Krievijas simboliem un kolektīvā sociālistu ētosa iemiesojumu. Muhinas darbs, kuram 20. gadsimta sieviešu tēlotājmākslā nav līdzvērtīga, kļuvis par plaši izmantotu elementu krievu vizuālajā kultūrā.

Atzīmējot Rīgā dzimušās Muhinas 125. jubileju, mākslinieki Saņa Kantarovskis (Sanya Kantarovsky) un Ella Krugļanska (Ella Kruglyanskaya) tika aicināti veidot izstādi. Domu un ideju apmaiņai starp abiem māksliniekiem vēršoties plašumā, tajā iesaistījās gan citi Rīgā dzīvojoši mākslinieki un domātāji, gan pati Muhina, kuras rakstikļuva par sarunas izejas punktu.

Izstāde ietver trīs dažādas mākslinieciskās vīzijas: plakātus, kas redzami gan izstādes zālē, gan pilsētas publiskajā telpā, site-specific jeb norises vietai pielāgotuperformanci, kas kulminē vairākos māla tēlniecības objektos, un dokumentālu video.

Izstādes pirmajā telpā apskatāmi seši plakāti, kuros gan attēli, gan burti ir rokām zīmēti. Katrs plakāts ilustrē kādu frāzi no 1960. gadā izdotā Muhinas rakstu krājuma. Šie plakāti ir gan mākslas priekšmeti, gan masveidā tiražēti iespieddarbi. Plakātu vizuālajā valodā un veidā, kā tie pozicionēti, lai nodotu skatītājam kādu vēstījumu, jaušams Muhinas laika galvenais publiskās vizuālās komunikācijas paņēmiens. Plakātos izmantotie citāti cildina, piemēram, dekora, ornamenta un kailķermeņa nozīmi, transcendējot un piešķirot daudzslāņainībusociālpolitiskajam kontekstam, kurā šie teksti radušies. Muhinas ideju ilgstošā relevance un rotaļīgā opozīcija modernistu racionālismam ir acīmredzama.

Nedēļu pirms izstādes atklāšanas deviņiem Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības apakšnozares absolventiem un studentiem tika dots uzdevums izveidot Veras Muhinas 1951. gadā radītās dabiska izmēra bronzas galvas “Partizāne” kopijas. Askētiskais un spēcīgais portrets, kura mērķis bija simboliski paust padomju pretestību nacistu iebrukumam, padomju varas dāvināts, visu šo laiku lielākoties glabājies Mākslas muzeja Rīgas Birža krājumā. Tēlniecības šedevra kopēšana reanimē to akadēmisko metodoloģiju, kuru atbalstīja arī pati Muhina, kas bija izglītojusies Parīzē pie Antuāna Burdela (Antoine Bourdelle). Mākslas akadēmijas studenti, izkārtojušies lokā ap bronzas galvu, tika aicināti attēlot tikai to, ko saredz no sava unikālā skatpunkta. Gatavo darbu summa veido oriģināla sākotnējo cilvēcisko formu, tālāk komentējot un vispārinot šādas kolektīvās vērošanas un radīšanas kultūras praksi. Studentu veidotie māla tēli ir intīmi un atklāj to radītāju subjektīvo un niansēto lēmumu pieņemšanas procesu.

Šis pasākums iedvesmoja izstādes skulpturālo elementu un video tapšanu. Otrā izstādes telpā “Partizānes” kopijas ir izstādītas uz darbgaldiem, uz kuriem tās veidotas savukārt blakustelpā tiek demonstrēts video, kurā tēlniecības studentu radīšanas procesu papildina mākslas vēsturnieka un kultūras kritiķa Jāņa Borga pārdomas par Muhinas dzīvi un viņa īpašo hobiju – meistaru darbu kopēšanu.

Izstādes nosaukums aizgūts no perestroikas laika grāvējfilmas “Mazā Vera” (Ма́ленькая Ве́ра; režisors Vasilijs Pičuls, 1989), kas stāsta par kādu jaunu dumpinieci, vārdā Vera. Filma, kuras nosaukumam krievu valodā ir dubulta nozīme (to var saprast arī kā “Maza ticība”), bija viens no pirmajiem padomju kinomākslas darbiem, kurā atainota nekontrolēta seksualitāte un sabiedrības pagrimums; tas signalizēja par gaidāmo Padomju režīma sabrukumu. Uz kinematogrāfiskās vārdamāsas fona Muhinas tēls iegūst vēl lielāku spēku – viņa ir sieviete starp vīriešiem un buržuāzijas pārstāve starp proletāriešiem, turklāt atstājusi, iespējams, lielākās pēdas padomju mākslinieciskajā mantojumā. Mākslinieciskās vīzijas, kas veido šo izstādi, no jauna pievēršas Muhinas idejām par kolektīvo un personīgo, mudinot aizdomāties par sabrukušas sabiedrības zudušajām iespējām – metodoloģiju, idejām un interesēm, kurās ieslēgts jaunas nozīmes potenciāls.

 

Izstādi pavadīs amerikāņu mākslas vēsturnieces Kristīnas Kjaeres lekcija „Sociālistiskā reālisma jaunā sieviete: mākslinieces sievietes un sieviešu tēli”, kas notiks Mākslas muzeja Rīgas Birža konferenču zālē (Doma laukumā 6). Pasākumu ievadīs mākslas vēsturniecesAlises Tīfentāles komentārs. Savā lekcijā Kristīna Kjaere aplūkos vispārējas metodoloģiskās problēmas laikmetīgās mākslas vēsturiskajā pētniecībā, konkrēti – sociālistiskā reālisma izpētē. Šīs problēmas tiks ilustrētas caur 20. gadsimta 30. gados zināmu mākslinieču – Jekaterinas Zernovas, Olgas Janovskas, Marijas Bri-Beinas un Valentīnas Kulaginas, kā arī vakara galvenās varones – Rīgā dzimušās padomju tēlnieces Veras Muhinas – prizmu.

 

Biogrāfijas

Saņa Kantarovskis (1982, Maskavā, Krievijā) dzīvo un strādā Bruklinā, ASV. Studējis Rhode Isl and school of Design, piedalījies rezidencē Skowhegan School of Painting and Sculpture un ieguvis maģistra grādu mākslā University of California, Losandželosā (2011). Kantarovska jaunākie darbi šobrīd apskatāmi personālizstādē „AlergiesCasey Kaplan, Ņujorkā. Pēdējās izstādes: „Bard Girls Can Fly” White Flags, Saint Luisā (2014); „What Were you Expecting, Mr. Milquetoast, a Plot?”, Badischer Kunstverein, Karlsruē (2014); personālizstāde „You Are Not An Evening”, GAK, Brēmenē (2013); „Notes on Neo Camp”, Studio Voltaire, Londonā (2013).

Ella Krugļanska (1978, Rīgā, Latvijā) dzīvo un strādā Ņujorkā. Studējusi mācījusies Cooper Union Ņujorkā (2001) un Yale School of Art, Ņūheivenā (2006). Pēdējās personālizstādes: „How to Work TogetherStudio Voltaire, Londonā; „Monster Bathers, Blue Scribble, and Others”, Oko, Ņujorkā (2013); Kendall Koppe Gallery, Glāzgovā (2013); „Woman! Painting! Woman!” Gavin Brown’s enterprise, Ņujorkā (2013); „Ladies Who PunchSalon 94, Ņujorkā (2012) un „Ella KruglyanskayaWhite Columns, Ņujorkā (2011).

 

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, nodibinājums Rīga 2014, ASV vēstniecība Rīgā, Pētera Avena fonds Paaudze, Mākslas muzejs Rīgas Birža, Latvijas Mākslas akadēmija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Viva Color, kultura.lv, Absolut, Valmiermuižas alus, TNT, VKN, Pieci.lv, Delfi.

Mākslinieki un kuratore izsaka pateicību Jānim Borgam, Kristapam Epneram, Alisei Tīfentālei, Diānai Meženiecei.

Tēlnieki: Jānis Noviks, Andris Maračkovskis, Agita Šteinberga, Laima Daberte, Gundega Evelone, Anna Rasmus, Anna Egle, Andris Landaus, Laura Kristlība.

Kaligrāfija: Ieva Nagliņa, Una Leitāne.

Video: Jānis Rubenis, Valters Krūzkops.

Montāža: Zahars Kovaļevskis.

 

 

Foto galerija: izstāde

Foto galerija: atklāšana


kim?