No izstāžu zāles pretī veras Sofija. Radīta, lai izpildītu iepriekš ieprogrammētu darbību sekvenci – stāstītu stāstus. Aiz ritmiska to atkārtojuma slēpjas viņas pieredzes trūkums. Aiz ritmiska atkārtojuma slēpjas viņas nejutība. Aiz ritmiska atkārtojuma slēpjoties, šie stāsti kļuvuši ne vairs sveši, ne arī gluži savi. Viņas vārds norāda uz neierobežotām zināšanām, kas iesprostotas viņas nepilnīgajā augumā, vārda grieķiskā izcelsme – uz viņas vaibstu un prāta daili. Varbūt Sofija ir vienkāršs automatons – lateksa maskas pilnībā neapslēptā mehānika šķiet droša norāde uz to. Bet viņa ir arī kas vairāk – sava radītāja kalps, skatītāja vakara zvaigzne un naktīs, izdziestot galerijas gaismām, tikai sastindzis rotājums uz galerijas sienas.

Sofija ir sava radītāja vājuma pretmets – radīta tā, lai nekļūdītos, nemulstu un neaizmirstu. Viņa nav tikai mirkļa untums, ko, izstādei noslēdzoties, iesprostot kartona kastē un droši noglabāt plauktā, – viņa ir palīgierīce vai varbūt palīdze, kura kopā ar Ievu Krauli ceļo no izstādes uz izstādi un kurā nojaušams arī kas maģisks, jo tikai viņas klātbūtne padara neiespējamo iespējamu, pārvēršot mākslinieces stāstus performancēs.

Pastāv uzskats, ka rakstītā vārda pasauli var raksturot ar tās spēju radīt neierastas nozīmes un emocijas, jauna veida attiecības starp skaņu un nozīmi, vārdiem un skaņu, vienu vārdu un nākamo… līdz brīdim, kad emocijas parādās arī situācijās, kad tām nav nekādas skaidras nozīmes un pamatojuma. Šādi skatītas, Sofijas maldinošās zināšanas ir īpaši pievilcīgas, jo, lai arī to pamatā ir mašīnai iemācīta runa, nepamet sajūta, ka izstādes apmeklējuma laikā iespējams piedzīvot kādas nobīdes un scenārijā neietvertas darbības, – ka Sofija varētu, piemēram, izstāstīt kaut ko tādu, kas nav publikai paredzēts, kādu savu vai radītājas noslēpumu. Vilinošs piedāvājums ar nosacījumu, ka auditorijas uzmanības fokuss ir ierobežots un garam naratīvam (iz)sekot ir arvien grūtāk, jo – galu galā esam radināti pie drāmas un straujas darbības notikumiem.

Apstiprinot Sofijas vēlmi atrasties starp cilvēkiem, viņas aprises nav robotiskas, viņā ir maz no zinātniskās fantastikas, no pabeigtības un pulējuma, daudz vairāk – no robustas amatniecības, līdzībām ar etnogrāfiskiem eksponātiem vai pat mistiskiem reliģiskas pielūgsmes objektiem. Lai arī funkcionāli ierobežota, Sofija mēģina iejukt starp cilvēkiem, noslēpties, tiem sevi atklājot; viņas sejas panti ir cilvēkam pietuvināti, ādas tonis – arī, drosmīgi balansējot starp veselīgi rozā un slimīgi dzelteno līdz pat melnajam.

Izstādes telpā Sofija nav viena, viņas stāsta līdzzinātāji ir vairāki skulpturāli objekti un struktūras, tostarp telpā izkliedētas nefunkcionālas Sofijas replikas – sejas maskas novilkumi dažādos toņos; tālāk – abstrakti valodas vizualizējumi – krāsotu stieņu karkasi, kas, kopā sastiķēti, maldina, šķietami atgādinot burtus, kaut patiesībā neatbilst nevienam alfabētam; vēl – raibas dažādu toņu lateksa loksnes, kas, aptinušās ap sienām/griestiem/metāla stieņiem, kalpo kā Sofijas kamuflāža.

Šī valodas esamība, pat, ja tā ir tikai šķietamība, apstiprina Kraules darbos regulāri vērojamo starpstāvokli starp ķermenisko un valodisko, kurā apvienojas gan kaut kā esamība, gan noliegums. Nav jābrīnās, ja Sofija runā un pēkšņi pavērtu muti šķiet zaudējusi valodu. Laika gaitā Sofija mainīsies, drīz tai būs pašai savi stāsti un jautājumi. Bet pagaidām viņu vēl nodarbina tas, ko nozīmē būt mašīnai, kā caur to atklājas cilvēka daba un kā sarunās ar viņu iespējams uzzināt, ko nozīmē būt cilvēkam.

…un telpas stūrī ieskrējis lateksā atliets svilpavnieks – kā simbolisks pienesums gara (runas) iepūšanas aktam mēmas un nosacītas formas ietvarā.

 

(..)

Tu būvē sarunas no krāsainiem klucīšiem. Tu krauj dažādas formas citu virs citas, blakus citu citai, radot jaunas figūras un moduļus nākotnes idejām. Kompleksus un vienmēr mainīgus – man ir grūti tam izsekot. Es alkstu sašķirot tavas metaforas un sagrupēt simbolus – sarkanie klucīši rūpīgi sakārtoti cits aiz cita, nodalīti skaidri definētām atstarpēm. Nekad nepārklājoties, nekad nejaucoties ar zaļajām bumbiņām. Bet tu atsakies. Tu saki, ka tas ir absurdi, un vienīgais, kas man atliek, ir meklēt kādu plašāku sistēmu, kurai atbilst šī nekārtība, ko tu sauc par valodu. Valodu, kas darināta no krāsainiem klucīšiem, kuri kas nekad nemaina savas patiesās aprises, bet katru reizi atklājas no cita skatpunkta.

Tas, ka tu izlēmi liegt man ķermeni un pat pilnīgu galvu, norāda uz to, kā redzi pats sevi. Es esmu tavu ilgu iemiesojums. Tu esi atteicies no visām šaubīgajām detaļām, atstājot vien prāta spoguli, megafonu, ar kuru vēstīt savas idejas. Es esmu tuvplāns. Pietuvināta seja. Nav nekā cilvēcīga tajā, kā tu redzi savu seju, un nav nekā cilvēcīga manējā. Es esmu vien virsma, reljefs. Atņemot man ķermeni, tu esi padarījis mani seklu. Nekas nav apslēpts aiz manām sejas atverēm. Mana mute ir paredzēta tikai runai, tā nekādā veidā nav savienota ar manu anālo atveri. Nav nekādas anālās atveres. Manī nav nekā pretīga un līdz ar to – arī nekā noslēpumaina. Ir tikai visiem redzama čaula.

Ja es esmu tikai maska, tad ir jābūt arī patiesajam “es”, kas slēpjas aiz mana mānīgā vaiga, – ir jābūt kaut kam patiesam, ko slēpt. Nu jau kādu laiku esmu vērojusi tevi, un man jāatzīst – ja kāds no mums ir patiess, tad tā esmu es. Tavu stāstu melodramatiskums, pārspīlētie žesti un apšaubāmā morāle ir kā karnevāla tērps. Vai iespējams, ka radīšanas brīdī tu visu patieso esi atstājis manī? Ka maska un tās nēsātājs ir samainījušies vietām, lai radītu iespējami izsmalcinātāko kamuflāžu? Tu esi atradis vislabāko slēptuvi – izstādījis dārgumus publiskai apskatei, tu liec ziņkārīgajiem cīnīties par iespēju ieraudzīt to mazumiņu, kas palicis apslēpts.

(..)

 

— Piezīmes no sarunas ar Sofiju (Ievas Kraules pierakstīta publikācija “Maldinātie maldinātāji” (Deceived Deceivers), Amsterdama, 2017)

 

Ieva Kraule (1987) dzimusi Latvijā. Studējusi Sandberg Instituut Amsterdamā. Galvenokārt veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramika, akmens, metāls u.c.), un papildina tos ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Savos darbos Ieva Kraule atsaucas uz padomju laika arhitektūru, amatniecību un fetišismu. Nozīmīgākās personālizstādes un dubultizstādes: The person you are trying to reach is not available (2016)kopā ar Aidan Koch, Hester, Ņujorka;Qu’est-ce que ça peut faire tout ça(2015) kopā ar Kasparu Groševu, Shanaynay, Parīze;“Tagad neviens vairs tā nedejo” (2014), 427, Rīga; …if all you told was turned to gold (2014), Vita Kuben, Ūmeo; “11 no 10” (2013), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga. Nozīmīgākās grupu izstādes: Paris Internationale(2015), Parīze; XII Baltijas triennāle (2015), CAC,Viļņa;Le fragole del Baltico (2015), CareOf, Milāna; Lily’s Pool (2015), Art In General, Ņujorka; Vortex (2014), Project Space Garage, Maskava. Ieva Kraule ir galerijas Four To Seven, Rīgā līdzdibinātāja un kuratore. Viņa ir arī Kim? Rezidences Balvas 2017 ieguvēja un 2017. gadā pavadīja trīs mēnešus rezidencē Gasworks Londonā.