Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ar prieku ziņo – Kim? rezidences balvas 2024 ieguvējs ir mākslinieks Jānis Dzirnieks. Sākot ar š.g. septembri, Jānis Dzirnieks pavadīs divus mēnešus prestižajā ISCP (Starptautisko darbnīcu un kuratoru programma) rezidencē, Ņujorkā. Jānis Dzirnieks ir piektais mākslinieks, kas Kim? un ISCP sadarbības rezultātā iegūst iespēju doties rezidencē uz Ņujorku.
ISCP ir visaptveroša, starptautiska vizuālās mākslas rezidenču programma, kurā līdz šim ņēmuši dalību vairāk nekā 1300 mākslinieku un kuratoru no vairāk nekā 55 valstīm. Jānis Dzirnieks būs viens no 35 rezidentiem, kuram būs iespēja iepazīstināt ar savu praksi starptautiski atpazīstamus kuratorus un mākslas profesionāļus studiju vizītēs, veicinot domu apmaiņu, mākslinieka prakses starptautisku atpazīstamību un jaunu kontaktu veidošanu.
Rezidences laikā mākslinieks turpinās attīstīt savu praksi, kas pieskaras tehnoloģiskās efektivitātes un vides degradācijas tēmām, atsaucoties uz mūsdienu nerimstošās optimizācijas centieniem. Pārvēršot rūpniecības pārpalikumus pārdomas rosinošās instalācijās, Dzirnieka darbi reflektā par konstantā progresa ekoloģiskajām un sociālajām sekām, aicinot pārdomāt sabiedrības attiecības ar tehnoloģijām un dabu. Mākslinieks šajā periodā nodosies arī jauniem radošiem eksperimentiem, kas radīsies mijiedarbībā ar jauniegūto metropoles pieredzi.
Kim? Rezidences balva dibināta 2015. gadā ar mērķi veicināt Latvijas mākslinieku attīstību, profesionālo izaugsmi un starptautisko atpazīstamību. Tā piedāvā daudzsološam Latvijas māksliniekam piedalīties rezidences programmā vienā no Kim? partnerorganizācijām ārvalstīs. Iepriekšējie rezidences balvas ieguvēji ir Darja Meļņikova, kas devās uz Laikmetīgās mākslas institūta KW rezidenci, Berlīnē (2015); Ieva Epnere, ISCP rezidence, Ņujorka (2016), Ieva Kraule, Gasworks rezidence, Londona (2017); Diāna Tamane, Artport Tel Aviv rezidence (2018); Maija Kurševa, ISCP rezidence, Ņujorka (2019), Krišs Salmanis, ISCP rezidence, Ņujorka (2021); Elza Sīle, ISCP rezidence, Ņujorka (2022); Līga Spunde, ISCP rezidence, Ņujorka (2023).
Jānis Dzirnieks (dz. 1992, Rīga, Latvija) ir mākslinieks, kura darbība saistīta ar materiālu un procesuāliem pētījumiem, kuru rezultātā tiek veidotas skulptūras, instalācijas un uz sienām balstīti objekti. Viņu interesē tehnoloģiski procesi, novecojusi tehnika, sintētiskā vide un cilvēka psihes ievainojamības izmantošana, kā arī manipulācijas ar attēliem mijiedarbībā ar esošiem algoritmiem. Personālizstādes: Tiled River, galerija 427, Rīga; Flat Tire, Robert Fruinstraat 56, Roterdama; Gaidot nākamo minūti, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; un Sharp Horizon, Nemo, Eckernforde. Duo-izstādes: Snowlake Blockbuster ar Alisi Annu Dzirnieci, Extra City, Antverpene. Grupu izstādēs ietilpst Soap Opera, City Surfer Office, Prāga; Agents of Perception, KAI mākslas centrs, Tallina; un Midnight Sunburn, Het Nieuwe Instituut, Roterdamā un citur.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ar prieku paziņo par Rīgas tehnokultūras izpētes centra (RTRU) otrās sezonas “Starpesamība” publiskošanu tiešsaistē:
www.rtru.org
Dalībnieki:
Uģis Albiņš (Rīga)
Aleksandra Samuļenkova (Hārlema)
Dītmārs Kērings (Ķelne)
Igns Krunglevičs (Oslo)
Darja Popolitova (Tallina)
Sebastians Mīls (Berlīne)
Marks Rīss (Vīne)
Eva Zommeregere (Vīne)
Stefans Lorencs Zorgners (Roma)
Anastasija Sosunova (Viļņa)
Normans Oro & Jonass Timmi (Tallina)
Iliāna Veinberga (Rīga)
Kuratores: Elizaveta Šneidermane un Zane Onckule.
RTRU (Rīgas tehnokultūras izpētes centrs) pievēršas arvien augošajam tehnisko attēlu Visumam laikmetīgās mākslas prakses ietvaros. Mūsu galvenā premisa – māksla un jaunie mediji rodas no kultūras, nevis atsevišķi no tās. Atgriezeniskā saite starp medijiem un to, kā tos uztver, starp tehniku un kultūru, liecina par transduktīvām attiecībām: ķermeņi, attēli, tehnoloģijas un estētikas veidi rodas savstarpējā saistībā un nosaka cits citu. Tikai pievēršoties laikmetīgajai kultūrai un tās pastarpinājuma veidiem, ir iespējams efektīvi izpētīt un aplūkot tehnokultūru, kas paplašina un veido mūsu pasauli. Mēs novērtējam un ceram prezentēt mākslas darbus un rakstus, kuri iedziļinās tajās mūsdienu attēlu režīma sekās, kuras paliek nepamanītas.
Atsedzot jaunus veidus, kā māksla un tehnoloģijas ietekmē viena otru, RTRU apņemas izvaicāt mūsdienu skatījumu uz jaunajiem medijiem/tehnoloģijām kā pakļautiem attēlošanas ekonomikai un apstrīd priekšstatu, ka digitālajā vidē radīta māksla, NFT un Web 3.0 pēc savas būtības ir emancipējošas tehnoloģijas. Mēs pozicionējam jaunos medijus atpazīstamās priekšvēsturēs, nevis kā unikālus mūsdienu pārmaiņu jaunradījumus.
RTRU īpaši pasūtina un ievāc materiālus, personīgi uzrunājot kultūras darbiniekus – māksliniekus, kuratorus un rakstniekus –, kuru darbos atspoguļojas daudzpusīga pievēršanās laikmetīgām teorētiskām tendencēm un tehnopozitīvisma paradigmu hegemonijas apšaubīšana. Aktuālajās vizualizācijas formās RTRU meklē to, kas izriet no vai norāda uz nākotnē gaidāmo – apliecinājumu tam, ka sākam paši sevi uzlūkot dinamiskāk. Turklāt RTRU īpaši koncentrējas uz konkrētām Rīgas, Latvijas, Baltijas vietām un vēstures un kultūras perspektīvām, kas tām raksturīgas.
Katras sezonas publikācijā RTRU pievēršas citai tēmai, kura virza attiecīgajai iterācijai pasūtinātos darbus. RTRU vietnē domas rosinošs, izstrādāts un izteikti specializēts saturs iegūst izglītojošas krātuves formu. Lai arī vietnes nosaukums norāda uz iespējamu saistību ar kādu eksistējošu tehnisko universitāti, tā drīzāk ieņem neformālu, brīvprātīgu un “pasīvu” pedagoģisko modeli.
RTRU veidolu radījusi, dizainējusi un programmējusi Beka Abe (Becca Abbe). Tas ne tikai atklāj sava indeksētā dizaina un tīklā bāzētā ietvara darbības mehānismu, bet ar savu režģveida orientācijas struktūru vēl vairāk aktivē mūsu autoru risināto tematisko loku, sniedzot iespēju palūkoties “no aizmugures”
Atbalstītāji un partneri:
21. septembris – 17. novembris, 2024
Atklāšana: 20. septembris plkst. 18.00
Kuratore: Zane Onckule
Kim? Laikmetīgās mākslas centra rudens sezonas izstāžu programmu piesaka īpašs kopdarbs – Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes veidota telpiska instalācija, kas aptver abu mākslinieču jaunradītus, kā arī Latvijā iepriekš neeksponētus darbus. Izstādes platībā iekļautas vairākas darbu sērijas: skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. Šīs darbu sērijas veido dialogu starp divu dažādu paaudžu mākslinieču praksēm, kurās atbalsojas naratīva atdzimšana vizuālajā mākslā, ētiskumā sakņota pieeja pret matēriju un cieņa pret pagātnes liecībām.
Izstādes tapšanas ieskaņā Meldere un Nežberte pievērsās arhitektūras mantojuma apzināšanai, kas izriet no latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) darbības. Kundziņa unikālais veikums, pētot un nākamajām paaudzēm saglabājot būtiskus arhitektūras elementus, piemēram, 18. gs. Latvijas koka arhitektūras t.s. “sauļotās” kolonnas, ir saistošs kā vēsturiski nozīmīgi formāli vingrinājumi, kuri turklāt paver ceļu paralēļu meklējumiem, pielīdzinājumam un kontekstualizēšanai ar līdzīga reģistra “ideju laukiem”, kādi redzami, piemēram, modernisma mākslinieka Konstantīna Brankuša (1876–1957) “Bezgalīgajā kolonnā”.
Individuālajā radošajā darbībā Melderi nodarbina abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi – “rokas vingrinājumi”, kas balstīti uz ikdienas rutīnā novēroto, lasīto vai viedtālrunī fiksēto. Atsauces uz iepriekš praktizēto tiek vizuāli interpretētas: parafrāzētas un pietuvinātas šķietami atpazīstamu objektu vai būtņu fragmentu skicējumos eļļā uz papīra. Drukātas uz audekla un iemiesotas telpiskās instalācijās, šīs atsauces uzbur dažāda rakstura sirreālas situācijas. Izmantojot starpdisciplināras, novatoriskas, un spekulatīvas pieejas, kuras aizgūtas no izglītības glezniecības konservācijā un laikmetīgajā mākslā, Meldere iedziļinās nepastāvības izsekošanā un jautājumos, kuri skar sociālo vēsturi, autentiskumu un mikrovēstures.
Savukārt Nežberte izstādē iekļautajā darbu sērijā turpina idejisko vadlīniju par vernakulārās arhitektūras formām, veidojot skulptūras. Tās ir no modulāriem elementiem kopā likti, kolonnām līdzīgi vertikāli stāvi, kuru elementu forma aizgūta no Kundziņa izstrādātajām skicēm 1926. gada Dziesmu svētku estrādei, kā arī stilizēti replicējot pirmā valsts aizsargātā kultūras pieminekļa – Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē – kolonnas. Organiski integrējot tēlniecību, attēlu veidošanu un tekstu, izstādei īpaši veidoto metālisko objektu karkasi atsedz Nežbertes aizraušanos ar kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Formālie eksperimenti ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā tālāk pārcelti ekspozīciju pavadošajā zīnā, kurā apvienojas vizuāli un tekstuāli iedvesmas un pētniecības citāti, kā arī dzejnieka Raimonda Ķirķa jaunradīta literāra pasāža.
Izvēršot līdzdarbības prakses, autorības un viena mākslinieka figūras autoritātes izvaicāšanu, izstādes ietvaros veidots kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Autores izmanto dabīgo krāsu pigmentu ieguves metodi no vietējiem augiem, piemēram, no vīgriezes, pelašķa, pļavas nārbuļa, mellenēm, smiltsērkšķiem, bērziem un uzliek tos uz baltā smilšu “audekla”, tādējādi paplašinot glezniecības tēlainības robežas un iezīmējot Latvijas un Baltijas floras devumu.
Kā mākslinieciski jutīgs un tonāli bagāts uzvedums Melderes un Nežbertes “Saulstāves” pieskaras arī ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas aspektiem. Reflektējot par simbiocēnas jeb domām par cilvēku ne no cilvēkcentriskās apziņas pieteiktā potenciāla, izstāde izgaismo nepieciešamību risināt haosa un nemitīgu pārmaiņu raisītās atrunas nolūkā no jauna iedēstīt (sevī) empātiju pret cilvēces un dabas savstarpējām attiecībām.
Pateicības: Zuzānu kolekcija, Riežupes smilšu alas, Terēze Juškus, Reina Semule.
Atbalsta: Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Somijas vēstniecība Rīgā, “Valmiermuiža”.
Mākslinieču biogrāfijas
Inga Meldere (dz. 1979. gadā, Kuldīgā) dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. No nesenajām dalībām izstādēs jāmin personālizstāde Brethwork, Pech, Vīne (2024), Blootooth (Sister N) Temnikova & Kasela galerijā Tallinā (2022); grupas izstāde “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā” LNMM (2023); Vītolu kolekcijas grupas izstādē “Atmiņu arheologi” KUMU laikmetīgās mākslas muzejā Tallinā (2022), starptautiskā Helsinku biennāle The Same Sea Vallisāri (2021) u.c. Iesaistīta dažādu ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšanā.
Luīze Nežberte (dz. 1998. gadā Rīgā, Latvijā) dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē. Pēdējās izstādes: personālizstāde Clump Spirit, “427” galerijā (Rīga, 2023), duo un grupas izstādes: Come As You Are, Kunsthalle Wien (Vīne, 2024), A simultaneity of stories-so-far, Neuer Kunstverein Wien, (Vīne, 2024), Fibbing, Fabulation, Feigning, House of Spouse (Vīne, 2023), Vienna Seduction, SPOILER (Berlīne, 2023), māksla publiskajā telpā How Much Can a Boat Carry, (Zalckammergūta, 2024). Kopš 2023. gada Vīnē piedalās izstāžu telpas Pech vadīšanā.
Piedaloties māksliniecēm: Ieva Putniņa, Elīna Vītola
Pavadošā zīna teksts: Raimonds Ķirķis
Projekta vadība: Evita Goze
Projekta asistente: Katrīna Jauģiete
Komunikācijas: Žanete Liekīte
Tehniskā komanda: Andris Maračkovskis, Guntis Jasotis
Grafikas dizains: Stefans Pavlovskis
Tekstu korektūra LV: Ilze Jansone
Tulks ENG: Valts Miķelsons
Tekstu korektūra ENG: Will Mawhood
Izstādes mediatori: Marta Andersone, Beatrise Šulte, Marija Viņķele