Mājas lapa - Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Šodien:

14.10.2021 - 19.12.2021

Ievas Kraules-Kūnas personālizstāde “Kur manas kārtis kritušas” (piedaloties Ērikam Božim, Andrim Brežem, Ievai Iltnerei, Ojāram Pētersonam un Sarmītei Māliņai)

Images 1 of 1

Ievas Kraules-Kūnas personālizstāde (piedaloties Ērikam Božim, Andrim Brežem, Ievai Iltnerei, Ojāram Pētersonam un Sarmītei Māliņai), lasījumi, furšets un katalogs-rakstu krājums

Kuratores: Līna Birzaka-Priekule, Zane Onckule
Izpilddirektore: Elīna Drāke
Tehniskais personāls: Andris Maračkovskis, Jānis Noviks
Projekta asistente: Elīna Kaire

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga
14. oktobris – 19. decembris, 2021

Konferences dalībnieki: Helēna Demakova, Dace Dzenovska, Anastasija Fjoderova (Anastasiia Federova), Santa Hirša, Jana Kukaine, Marks Allens Svēde (Mark Allen Svede)
Konferences norise: 3. decembris, 2021
Norises vieta: Facebook tiešraide

Kataloga atvēršana: decembris, 2021
Dizains: Eltons Kūns
Furšets: Darja Meļņikova
Kataloga producente: Evita Goze

Ievas Kraules-Kūnas (dz. 1987) personālizstāde-instalācija ir veidota, autorei atskatoties uz personisko pieredzi, (uz)augot 20. gs. 90. gadu Rīgā. “Kur manas kārtis kritušas” ir atmiņās un emocijās balstīts kultūrvēsturisku un sociopolitisku liecību kārtojums, kas pievēršas pieredzētajam, pārprastajam un iztēlotajam. Sekojot nosaukumā ietvertajam pieteikumam, izstāde ietver sevī to nejaušību, likteņa un apstākļu sakritību, kas noteica lietu kārtību “neuzvarētajā” desmitgadē – deviņdesmitajos, kas vēl joprojām ir šeit.

Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi. Vienlaicīgi ar jaunās valsts koncepcijas ieviešanu reālajā dzīvē rodas dīvaina paralēlā pasaule un noteikumu apiešana. Visu bija (no jauna) jāiepazīst un jāpatērē, (kultūras) laiktelpa ņirbēja neorganizētā haosā, nekādu karšu, ceļa norāžu un navigācijas rīku, tā vietā – (valdīja) postmodernismam piemītošs vienlaicīgums, mainība un konteksta un pēctecības trūkuma izraisīta “miglainība”. Jaunā valsts un “jumts”, finanšu piramīdas, kukuļi un viltojumi, reivi un banketi, viegla peļņa un vardarbība, ēnu ekonomika un augoša plaisa starp latviski un krieviski runājošajiem vietējiem, dažādu garīgu prakšu un ideoloģiju uzplaukums.

Kamēr citviet (Rietumos) Berlīnes mūra krišana (1989) un Padomju Savienības sabrukums (1990) izsauca “globālās” mākslas pasaules formēšanos, ko pavadīja nacionālo robežu izplūšana, centru un perifēriju izlīdzināšanās un interneta kā pasaules mēroga kultūras apmaiņas nesēja parādīšanās, Rīgu galvenokārt nodarbināja vēlme padarīt lietas “normālas” un panākt “iekavēto”. Tā vietā, lai uzņemtu sociālu pagriezienu (social turn), pārvērstos situācijā vai procesā, 90. gadu Rīgā jaunie dzīves apstākļi tika “izspēlēti”. Tie balstījās situācijā, kad uz ierobežota teorētiskā, finansiālā un infrastruktūras organizācijas fona (mākslas) eksistence pati bija zem jautājuma zīmes.

Pielietojot šo taktiku, kas norāda uz rosinošu un bagātīgu potenciālu ne-būšanas-bet-izspēlēšanas apstāklī, Ieva Kraule-Kūna pārceļ to uz šodienu, lai ar mākslas prakses palīdzību stāstītu par perioda dualitāti, permanento laika un lietu relativitātes sadursmi un atstātās ietekmes nospiedumiem. Katrai no Kim? četrām izstāžu telpām piešķirta vienas taro kārts nozīme, attiecīgi – “Zobenu sešinieks (apgriezts): maģiskā domāšana pēc ticības vakuuma”; “Monētu trijnieks: lielveikalā ar ozolzīli un papīra saspraudi kabatā”; “Rungu piecinieks: nikna kaislība dzīvot”; un “Biķeru četrinieks: ikdienas banalitātes”, kas vienlaicīgi iezīmē kādu Ievas Kraules-Kūnas subjektīvās pieredzes ainu, caur kurām tālāk tiek atsegta 90. gadu Rīgas realitāte. Lai arī ir dziļi personīgas, šīs ainas uzbur simboliskas kolektīvās apziņas zīmju kopas. Līdzīgi atmiņu konstruēšanas procesam, tās nav un nevar būt perfekti replicējošas, bet glabā vien ekscentriskākās detaļas, kas bieži vien ir laika gaitā gaistošas un turpmāko pieredžu pārveidotas, lai labāk iekļautos katra pašrocīgi veidotajā individuālajā dzīves naratīvā.

Šīs atmiņu scenogrāfijas iedarbojas ar 90. gadu kultūras telpai zīmīgiem mākslas darbiem, kurus, atsaucoties Ievas Kraules-Kūnas ielūgumam, no jauna interpretē to autori – Ēriks Božis (dz. 1969), Andris Breže (dz. 1958), Ieva Iltnere (dz. 1957), Sarmīte Māliņa (dz. 1960) un Ojārs Pētersons (dz. 1956) –, no šodienas pozīcijām atskatoties uz savu tā laika daiļradi vai piedzīvoto un ieviešot tajā nozīmju maiņas, “dzēsumus” vai koriģējumus. Kopā tvertas, šīs pagātnes liecības izstādes telpās savijas ar šodienas reālijām, apmeklētājam sniedzot iespēju pieredzēties un pazaudēties starp arhīva materiāliem un video kolāžām, skulpturāliem objektiem un instalācijām, gleznām un redīmeidiem, apejot nošķīrumu starp dokumentālo un fiktīvo-iztēloto, starp autorību un (paš)citēšanu.

Izstādes ietvaros norisinās lasījumi, kuras dalībnieki – teorētiķi, kritiķi un kuratori – izvērsīs projekta tematiku ar šādu daiļrunīgi formulētu prezentāciju starpniecību: “Kāpēc Iveta?” (Helēna Demakova), “Haosa kārtība: brīvības pieradināšana un civilizācijas process deviņdesmitajos” (Dace Dzenovska), “Bailes no feminisma Latvijā” (Jana Kukaine), “Adidas padarīja mani krutu” (Anastasija Fjoderova), “Mežonīgo kapitālismu gaidot: Latvijas māksla un postsociālisma stāvoklis 1990. gados” (Santa Hirša) un “Pilns vēders valūtas, pilna pilsēta Šanel: kā es pirku mākslu postpadomju, protokapitālisma Rīgā” (Marks Allens Svēde).

Izstādes noslēgumā tiks izdots “Kur manas kārtis kritušas” bilinguāls katalogs-rakstu krājums, kas apkopo Ievas Kraules-Kūnas izstādes materiālus, lasījumos prezentētās esejas un plašu vizuālo attēlu klāstu. Kataloga prezentācijas pasākums tiek ieturēts 90. gadu saviesīgu pasākumu stilā, māksliniecei Darjai Meļņikovai (dz. 1984) izstādes telpās uzklājot furšetu.

Mākslinieces biogrāfija

Ieva Kraule-Kūna (dz. 1987) dzimusi Rīgā. Ieguvusi maģistra grādu tēlotājmākslā Sandberga institūta Amsterdamā. Galvenokārt veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramika, akmens, metāls u.c.), un papildina tos ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem.Savos darbos Kraule-Kūna atsaucas uz fetišismu, vēsturi, amatniecību un padomju laika estētiku, vienlaikus izsekojot gan personisko, gan kolektīvo estētisko kodu izcelsmei. Nozīmīgākās personālizstādes un duo-izstāžu izstādes: “Artist Crisis Center II – Tact Gear” kopā ar Elīnu Vītolu ( 2020, PAKT, Amsterdama), “Hot Babas” (2019, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles ARSENĀLS Radošā darbnīca, Rīga), “α: Maldugunis” (2017, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga), The person you are trying to reach is not available kopā ar Aidan Koch (2016, Hester, Ņujorka), Qu’est-ce que ça peut faire tout ça kopā ar Kasparu Groševu (2015, Shanaynay, Parīze), “Tagad neviens vairs tā nedejo” (2014, Galerija 427, Rīga), “…if all you told was turned to gold” (2014, Vita Kuben galerija, Ūmeo), “11 no 10” (2013, Kim?, Rīga). Grupu izstādes: Paris Internationale (2015, Parīze), XII Baltic Triennial (2015, CAC, Viļņa), Le fragole del Baltico (2015, CareOf, Milan), Lily’s Pool (2015, Art In General, New York), Vortex (2014, Project Space Garage, Maskava). Kraule-Kūna ir “Kim? Rezidences balvas 2017” ieguvēja un 2017. gadā pavadīja trīs mēnešus rezidencē Gasworks Londonā, kā arī ir viena no “Purvīša balvas 2021” finālistēm. Kraule-Kūna ir galerijas “427” jeb Four To Seven (Rīgā) līdzdibinātāja un kuratore (2014-2016), kā arī viena no galerijas “LOW” vadītājām (2020-2022).

Pateicības: Aivijai Evertei, Vitai Libertei, Tomasam Pārupam, Andrim Vītoliņam, Luste un visiem tiem, kas dalījās ar 90to gadu stāstiem.

Projektu atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Knauf, Tikkurila, VV Foundation, Latvijas mākslas akadēmija, Zivju audzētava “Tome”, Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Jauno mediju kultūras centrs “RIXC”, Rīgas pašvaldības policija, Arctic Paper, KRASSKY, “Satori”, Arterritory.com, Green Print, “Kokmuižas alus”, “Gardu muti”.

21.7.2021 - 31.12.2021

Atklāta jauna digitāla mākslas platforma: History of Joy, Part 4

Images 1 of 1

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Tallinas Mākslas nams un Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs izsludina dalībniekus gaidāmajam notikumu arhipelāgam, ar nosaukumu “History of Joy, Part 4”. Tiešsaistes prezentāciju sērijas tiks atklātas pakāpeniski, sākot no 2021. gada jūlija, vienotā tīmekļa platformā www.history-joy.cc.

Kuratoru komandas – Kaspara Groševa, Virgīnijas Januškevičiūtes un Sīma Preimana veidotās notikumu sērijas mērķis ir apvienot kopienas un nodrošināt alternatīvu platformu radošo pārstāvju aktivizēšanai izolācijas un nenoteiktības laikā.

Izstādes nosaukums “History of Joy, Part 4” atsaucas uz izstāžu veidošanas dažādajām formām, paralēli apvienojot Baltijas bagātīgo mākslas vidi. “Kas aizsākās kā piesardzīgs nodoms attēlot mākslinieka un sabiedrības attiecību pārmaiņas pēdējo desmitgažu laikā, kļuva par sabiedrībai atvērtu, secīgu telpu, kas neaprobežojas ar ierastajām betona sienām, trepju telpām un ieejām,” min kurators Kaspars Groševs. “Ar uzsaukumu aicinot dažādus kultūras aģentus dalīties savās radošajās izpausmēs un žestos jebkurā formā, gan fiziskā, gan interneta vidē, šis projekts atklāj kaleidoskopisku sapņainību paralēlās domu plūsmās, izteiksmi un izpratni. “History of Joy, Part 4” sevi prezentē kā virtuālu skatuvi priekpilnu pētījumu, pēdu nospiedumu, apakšstraumju un sanēšanas apmaiņai. Rezonējot ar efemēru – bieži neizpētītu intīmu aktu, kas sniedz prieku sev un citiem – fragmentāro vēsturi, projekts aicina radošos pārstāvjus iesaistīties personisku atklājumu un māksliniecisku meklējumu izplatīšanā. Paralēlās, diagonālās un apaļās, telpiskās un laicīgās formās, Baltijas mākslinieku plejādes stiepjas aiz teritoriālām robežām – virtuālas salas un (meta) fiziskas kabīnes ir savienotas vienā inovatīvu, spīdošu un zinātkāru balsu tīklā, kas atbalso un izplata ne vien kopīgo vēsturi, bet arī kaut ko daudz spēcīgāku – mākslinieciskā akta sniegto prieku.”

Tiešsaistes prezentāciju sērijas tiks atklātas pakāpeniski, sākot no 2021. gada jūlija, vienotā tīmekļa platformā www.history-joy.cc. Jaunie video darbi būs pieejami apskatei turpmākos divus gadus. Kopumā projekta sastāvu veido 20 darbi plašā žanru spektrā – no mūzikas un deju video, deju orākuliem un pop-up radio translācijām līdz eksperimentālai arheoloģijai, logu skulptūrām, kollaboratīvām zīmēšanas sesijām, interneta pārlūkos balstītām videospēlēm u.c.

Mākslinieki: Tomas Daukša (LT); Dace Demir (LV/USA); Beatrise Grudule (LV); Laura Kaminskaitė (LT); Sandra Kosorotova & Erik Martinson (EE/LV/CA); Ieva Kabašinskaitė (LT); Ieva Kraule-Kūna (LV); Milda Januševičiūtė & Mark Prendergast (LT/NL); Eva Järv, Ulla Juske & Hanna Piksarv (EE); Lina Lapelytė & Antanas Gerlikas (LT); Camille Laurelli & Romain Sein (EE/FR); Antanas Lučiūnas aka Ragemore (LT); Eva Mustonen (EE); Eglė Naujokaitytė & Rogelio Serrano (LT/MX); Eglė Nešukaitytė (LT); Orbīta (LV); Henrik Rakitin (EE); Kristiāna Marija Sproģe (LV); Anastasia Starikova (LV/UK); Steve & Samantha (LT/UK).

Kaspars Groševs ir Rīgā bāzēts mākslinieks un kurators. No 2014. gada viņš ir galerijas 427 līdzdibinātājs, kā arī viens no vadītājiem. Pēdējos gados viņš ir veidojis dažādus kuratoriālus žestus tādās institūcijās kā P/////AKT, Amsterdamā, Salon de Normandy by The Community, Parīzē, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā, Polansky galerijā, Brno un citviet.

Virginija Januškevičiūte ir kuratore Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (CAC). Virginija Januškēvičiute ir veidojusi neskaitāmas izstādes Lietuvā un ārzemēs, starp kurām kā nesenākās minamas Jugi Agematsū (2019), Brud (2019) un Artūra Džafas (2020) personālizstādes, kā arī divas grupas izstādes – “Sašķeļot atomu” (2020), kas iztirzā kodolkultūras ētiskos un estētiskos aspektus (kopā ar Eli Kārpenteri) kā arī izstāde “Galva ar daudzām domām” (2020), kas tika veidota no uzsaukuma mākslinieku veikumiem visas CAC kuratoriālās komandas vadībā. Virginija arī raksta, pēta, intervē un darbojas vairākās izdevniecības platformās, tostarp CAC, “Entonija Blunta Baltijas piezīmju grāmatiņas” platformā un Lietuvas Kultūras Institūtā.

Sīms Preimans ir Tallinas mākslas nama kurators, kura projekti pēta iespējamo lomu, ko māksla var spēlēt pretojoties globālajām varām, liekot uzsvaru uz mākslas veidošanas ētiku un sabiedrībā cirkulējošiem mikro-naratīviem. Starp viņa nesenākajiem projektiem ietilpst “galerii galerri presents: kodolīga mobilo mākslas platformu antoloģija” Tallinas 1. marta galerijā (2021), Marijas Valdmas “Atmiņu pils” Tallinas pilsētas galerijā (2021) un Mikela Ilusa un Paula Kuimeta “Bezgalīgais stāsts” Tallinas mākslā namā (2020).

Projektu organizē Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs (CAC), Tallinas mākslas nama biedrība. Projektu atbalsta Baltijas Kultūras fonds.

2.9.2021 - 31.12.2021

Izstāde “Force[d] Majeure” Hanzas Perona teritorijā

Images 1 of 1

Izstādes norise: 2. septembris – 31. decembris, 2021
Organizē: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar kultūrtelpu “Hanzas Perons” un Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu Novum Riga
Adrese: Hanzas iela 16a

Dalībnieki: 0.0.01.0.0, Santa France, Indriķis Ģelzis, Kiwie, Krišs Salmanis, Aleksandra Samuļenkova, Līga Spunde

Nepārvarama vara jeb force majeure ir reta parādība. Tie ir ārkārtēji nenovēršami apstākļi, kurus nevarēja un nebija iespējams paredzēt. Force[d] Majeure ir vārdu spēle. Tā ir nepārvarama vara, kas izraisīta piespiedu kārtā. Tie ir apstākļi, kas bija paredzami, taču netika vai netiek novērsti. Vara, ko izmanto kādu interešu, nodomu vai mērķu dēļ. Piespiedu vara var izpausties ģimenē, skolā, darba vietā, sociālajos tīklos – jebkur. Notikumi, kad ar mērķi nepamatoti attaisno līdzekļus, upurējot empātiju, taisnīgumu un vienlīdzīgu attieksmi.

“Nepārvarama vara” jeb force majeure lielākoties parādās kontrastējošu un konfliktējošu spēku sadursmes brīžos. Saskaņā ar kopīgu definīciju “nepārvarama vara” attiecas uz notikumiem, kas ietver dabas katastrofas, valdības rīkojumus un politisko protestu demonstrācijas. Kad rodas šādi noteikti apstākļi, iepriekš pastāvošās saistības-attiecības tiek apstrīdētas sevi (jaun)pieteikušās augstākās varas dēļ. Kā metafora “force majeure” apzīmē arī vispāriznīcinošu spēku – jaudīgu un reizē nežēlīgu. Sadzīvojot ar valdošo spēku un vienlaicīgi daloties savā ievainojamībā, kā indivīdi un noteiktas sabiedrības grupas varētu reaģēt vai pat apstrīdēt šķietami neizbēgamo? Kas notiek, kad kāds pārkāpj vai tiek pārkāptas kāda cita robežas?

Apsverot šos jautājumus, laikmetīgās mākslas izstāde Force[d] Majeure tiek veidota ar nolūku radīt rosinošu fonu diskusijām, kas skar spēku-varas sadursmes momentus ar sabiedrību, apkārtējo dabu un ķermeni. Izstādes norises vieta – publiskā vide ar tās ietvaros uzbūvētu brīvstāvošu un teritoriju nodalošu sienu – tiek izspēlēta kā tāds publiskās telpas simbols, kas cauri dažādiem periodiem, kontekstiem un reģioniem ir pateicīgs lielums nolūkā iemiesot un novadīt aktīvismā un viedokļu brīvā paušanā sakņotus vēstījumus. Izstādē ietvertie darbi, to vidū – skulptūras, izdrukas, burtveidolu tehnikā veidoti darbi un grafiti – uzdod jautājumus par sabiedrības un tās grupu pieredzējumu saskarē ar pārvaldības sistēmām, kā arī sekmēs potenciāla iespējamību, iestājoties pret maldiem, nepamatotas neslavas celšanu, graujošām neprecizitātēm, valūtas svārstībām un “dzēšanas” praksi.

Izstādes dalībnieki ir starptautisku pieredzi guvuši mākslinieki, kuru darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, starptautisku institūciju krājumos un privātkolekcijās, kā arī starptautisku atzinību guvusi burtveidola speciāliste un grafiti mākslinieki.

Izstādes autores ir Elīna Drāke (Kim?), Zane Onckule (Kim?) un neatkarīga kuratore Žanete Liekīte.

Izstāde tapusi ar “Hanzas perons” un Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fonda Novum Riga atbalstu.

Izstāde pieejama apmeklētājiem katru dienu bez laika ierobežojuma un bez maksas.

Drīzumā:

3.12.2021, 15:00 - 19:00

LASĪJUMI tiešsaistē: “Jumts aizbraucis”

Images 1 of 1

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs aicina uz Ievas Kraules-Kūnas personālizstādes “Kur manas kārtis kritušas” ietvaros organizētajiem lasījumiem “Jumts aizbraucis” tiešsaistē š.g. 3. decembrī no plkst. 15:00 līdz 19:00.

Dalībnieki: Helēna Demakova, Dace Dzenovska, Anastasija Fjodorova (Anastasiia Fedorova), Santa Hirša, Jana Kukaine, Marks Alans Švēde (Mark Allen Svede)

Programmas autores: Līna Birzaka-Priekule, Zane Onckule

Organizē: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga

Saite uz lasījumiem

Lasījumu programma:

15:00 – 15:20 Ievads

15:20 – 15:50 Helēna Demakova: “Kāpēc Iveta?”

15:50 – 16:20 Santa Hirša: “Mežonīgo kapitālismu meklējot. Latvijas laikmetīgās mākslas pašpozicionēšanās problēmas postsociālisma apstākļos”

16:20 – 16:50 Anastasija Fjodorova: “Adidas padarīja mani krutu”

16:50 – 17:20 Jana Kukaine: “Bailes no feminisma Latvijā”

17:20 – 17:50 Marks Alans Švēde: “Pilns vēders valūtas, pilna pilsēta “Šanel”: kā es pirku mākslu postpadomju, protokapitālisma Rīgā”

17:50 – 18:20 Dace Dzenovska: “Haosa kārtība: brīvības pieradināšana un civilizācijas process deviņdesmitajos”

18:20 – 18:50 Līna Birzaka-Priekule, Zane Onckule: “Ievas Kraules-Kūnas personālizstādes “Kur manas kārtis kritušas” piezīmes”

Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi. Vienlaicīgi ar jaunās valsts koncepcijas ieviešanu reālajā dzīvē radās dīvaina paralēlā pasaule un noteikumu apiešana. Visu bija (no jauna) jāiepazīst un jāpatērē, (kultūras) laiktelpa ņirbēja neorganizētā haosā, nekādu karšu, ceļa norāžu un navigācijas rīku, tā vietā – (valdīja) postmodernismam piemītošs vienlaicīgums, mainība un konteksta un pēctecības trūkuma izraisīta “miglainība”. Jaunā valsts un “jumts”, finanšu piramīdas, kukuļi un viltojumi, reivi un banketi, viegla peļņa un vardarbība, ēnu ekonomika un augoša plaisa starp latviski un krieviski runājošajiem vietējiem, dažādu garīgu prakšu un ideoloģiju uzplaukums.

Ievas Kraules-Kūnas personālizstādes “Kur manas kārtis kritušas” ietvaros organizētie lasījumi “Jumts aizbraucis” tiešsaistē pulcē teorētiķus, kritiķus un kuratorus, kas no dažādām pozīcijām un personiskā pieredzējuma atskatīsies un dalīsies ar savu skatījumu uz lietu kārtību “neuzvarētajā” desmitgadē – deviņdesmitajos, kas vēl joprojām ir šeit.

Ieskats lasījumu tēmās:

Helēna Demakova “Kāpēc Iveta?”

Helēna Demakova referātā “Kāpēc Iveta?” izstāstīs par šo noslēpumaino personu un tās nopelniem Latvijas 90.gadu mākslā. Tas viss tiks ierakstīts latviešu mākslinieku starptautisko panākumu kontekstā.

Santa Hirša “Mežonīgo kapitālismu gaidot: Latvijas māksla un postsociālisma stāvoklis 1990. gados”

90. gadu ģeopolitiskās pārmaiņas stimulēja jaunu reģionālās un politiski ekonomiskās sistēmās balstītu kolektīvo identitāšu veidošanos un “sevis meklējumus”. Nekritiska Rietumu un neoliberālā kapitālisma vērtību pārņemšana kļuva par vienu no pagātnes traumu pārvarēšanas rīkiem, nacionālismam mijoties ar alkām apliecināt sev un starptautiskajai auditorijai piederību Rietumu kultūras telpai, un tādējādi pakļaujot sevi jaunai kolonizācijai. Arī laikmetīgās mākslas formas 90. gados burtiski vai metaforiski manifestēja ģeopolitiskās pārmaiņas, gan institucionāli, gan stilistiski un tematiski pielāgojoties Rietumu modeļiem. Iepriekšējo un “jauno” vērtību sadursmju punkti Latvijas mākslinieku 90. gados radītajos darbos tika aktualizēti dažādās intonācijās, eksistenciāli vispārīgām pārdomām mijoties ar ironisku kritiku gan padomju sociālisma, gan kapitālisma virzienā. Tekstā tiks aplūkota laikmetīgās mākslas neviennozīmīgā loma 90. gadu sabiedrības “jaunās identitātes” konstruēšanā un bieži vien nejaušie veidi, kādos Latvijas mākslā tika reflektēta tā laika dīvainā postsociālisma un pirmskapitālisma starptelpa. Ņemot vērā projekta uzstādījumā svarīgo personiskās pieredzes un “miglaino” atmiņu skatpunktu, oficiālu pozīciju vietā tiks meklētas un analizētas nejaušas paralēles, atsauces un motīvi Latvijas 90. gadu mākslas darbu un publicistikas piemēros, kas izsaka dialogu ar jaunajām estētiskajām un ētiskajām vērtībām, kā arī savas individuālās pieredzes artikulēšanu plašāku vēsturisko norišu kontekstā.

Anastasija Fjodorova “Adidas mani padarīja krutu”

Prezentācijas nosaukums ir veltījums britu laikmetīgā mākslinieka Marka Lekija 1999. gada video darbam “Fiorucci mani padarīja krutu” (Fiorucci Made Me Hardcore), kas ir gan Lielbritānijas pagrīdes klubu scēnas, gan pastāvošās postdigitālās nostalģijas dokumentācija. Kā laikmets, kas ietvēra gan PSRS sabrukumu, gan pēdējos pirmsinterneta gadus, 90. bieži tiek uzlūkoti ar nostalģiju – taču ko šī nostalģija nozīmē tieši Austrum- un Centrāleiropai un to vietai globālajā kultūrā? Šī prezentācija aptvers tā saukto “postpadomju estētiku”, kas globālajā modē un popkultūrā parādījās 2010. gadu vidū, un 90. gadu vizuālo un ideoloģisko mantojumu, kas ir tās DNS pamatā. Tā pievērsīsies arī kultūras iztēles neizbēgamajām politiskajām sekām, reģionālo stereotipu noturībai un fiktīvajiem “Austrumiem”, kuros laiks bija apstājies.

Jana Kukaine “Bailes no feminisma Latvijā”

Viens no izplatītākajiem viedokļiem Austrumeiropā pēc 1989. gada pauž, ka mākslai nav dzimuma un to nevajadzētu jaukt ar politiku. Reģiona mākslas pārstāvji stūrgalvīgi atkārto, ka šajās sabiedrībās “dzimtes nemiers” nepastāv. Centieni piemēroties neoliberālisma ideoloģijai tiek apvienoti ar modernisma inerci, tostarp ideju par ģēnija kultu un mākslu kā absolūtu, pārcilvēcisku vērtību. Šie un citi mīti stiprina reģionā valdošās bailes no feminisma, kuru izpausmes sastopamas arī mūsdienu Latvijā. Simpozija priekšlasījumā un to pavadošajā publikācijā tiks iezīmēta Latvijas mākslas vides specifiskā attieksme pret feminismu, par atskaites punktu izvēloties 90. gadu kultūras situāciju un tai raksturīgo (anti-/post-) feministisko diskursu.

Marks Alans Švēde “Pilns vēders valūtas, pilna pilsēta “Šanel”: mākslas darbu iegāde postpadomju un protokapitālisma Rīgā”

Kā amerikāņu mākslas vēsturnieks, kurš deviņdesmito gadu sākumā ceļoja uz nesen atbrīvoto Latviju pētniecības nolūkos, es atklāju tikko izšķīlušos patērētājsabiedrību, jaunu mākslinieku paaudzi, kas bija gatava kritizēt šo jauno materiālo realitāti, un negaidītu iespēju tos abus savienot, kad man tika lūgts kļūt par iepirkumu aģentu Rietumu lielākajai privātajai bijušās PSRS neoficiālās un nonkonformisma mākslas kolekcijai. Šajā prezentācijā es dalīšos ar nepiederoša cilvēka novērojumiem par mainīgo attieksmi pret vietējo komerciālās mākslas tirgu, nacionālā kultūras mantojuma popularizēšanu vienlaikus ar nacionālās identitātes pārskatīšanu un par tiem neticamajiem gadiem, kad Rīgas ietves liecināja par viltotu logotipu, banānu mizu un saulesbriļļu UV uzlīmju ielu kultūras sākumiem.

Dace Dzenovska “Haosa kārtība: brīvības pieradināšana un civilizācijas process deviņdesmitajos”

Tie bija gadi, kad manu vecāku virtuvē parādījās olu vārāmā mašīna un katrā Rīgas kvartālā – sadzīves tehnikas veikali, kas pārdeva preci uz kredīta. Tie bija gadi, kad ļaudis Polijas tirgos pirka slavenu zīmolu pakaļdarinājumus un savos dzīvokļos taisīja eiroremontus ar baltiem pakešu logiem. Tie bija gadi, kad vairumam bija grūti atšķirt likumīgus darba piedāvājumus no šaubīgām ātrās peļņas shēmām. Tie bija gadi, kad nebija vidusšķiras un kad valsts vadītāji neorientējās valsts pārvaldē. Tie bija gadi, kad tika likti mūsdienu Latvijas institucionālie un juridiskie pamati, noteikts ekonomikas politikas virziens un veidota sabiedrības sociālā un emocionālā infrastruktūra. Tie bija gadi, kad neveiksmes un nepilnības tika paslaucītas zem “padomju mantojuma” paklāja. Šis paklājs nu ir iziris; postsociālisms ir beidzies. Laiks skatīties uz pašu veidoto 90. gadu mantojumu.

Biogrāfijas

Helēna Demakova (dz. 1959) ir mākslas zinātniece, kritiķe, kuratore un politiķe. Viņa ir bijusi daudzu laikmetīgās mākslas izstāžu kuratore Latvijā un ārvalstīs (“Latvija. 20. gadsimta kūlenis”, 1990; “Piemineklis”, 1995, Rīgā Raumas biennāle Balticum Somijā, 1994; Latvijas ekspozīcija izstādē “Personīgais laiks. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas māksla” Varšavā un Sanktpēterburgā, 1996; Latvijas paviljons Venēcijas biennālē, 1999, 2001). Viņa ir publicējusi daudzus laikmetīgās mākslas tekstus, no kuriem nozīmīgākie apkopoti grāmatā “Dažādas sarunas” (2002). Viņa ir bijusi Ministru prezidenta īpašā padomniece kultūras jautājumos un Latvijas kultūras ministre (2004–2008).

Santa Hirša ir mākslas vēsturniece un kritiķe, Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā laureāte (2021), autore grāmatām par Krišu Salmani (2018) un Andri Breži (2020). Savā profesionālajā darbībā fokusējas uz laikmetīgās un padomju perioda mākslas pētniecību, meklējot jaunus nozīmju un neviennozīmību slāņus vizuālās kultūras un sociālo norišu savstarpējās attiecībās.

Anastasija Fjodorova ir rakstniece un kuratore, kas dzīvo un strādā Londonā. Viņas teksti tiek regulāri publicēti žurnālos Dazed, i-D, GARAGE, Kaleidoscope Magazine, 032c, SHOWstudio un citos. Pētniecībā un tekstos viņa specializējas fotogrāfijā un vizuālajā kultūrā, modes politiskajos un sociālajos aspektos, BDSM vēsturē un teorijā, kā arī LGBTQ+ jautājumos. Viņa ir platfomas Russian Queer Revolution dibinātāja, kas atbalsta Krievijas radošos LGBTQ+. Anastasija ir atzīta speciāliste vizuālās kultūras un modes jomā un ir uzstājusies ICA London, Barbican un Lielbritānijas Filmu institūtā. Viņa ir bijusi vieslektore Čelsijas Mākslas koledžā, Londonas Mākslas universitātē, Birkbekas koledžā, Midlseksas Universitātē, Ņujorkas Universitātē un Mičiganas Universitātē.

Jana Kukaine ir pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā, feminisma mākslas izstāžu kuratore, mākslas kritiķe un feminisma teoriju pētniece. Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijā izstrādā promocijas darbu par viscerālā feminisma estētiku. Grāmatas “Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte” (“Neputns”, 2016) autore. Publicējusies akadēmiskajos izdevumos kā “Letonika”, “Mākslas vēsture un teorija”, Photography and Culture, The Polish Journal of Aesthetics u. c. Janas Kukaines interešu lokā ir afektu teorija, jaunais materiālisms un postsociālisma feminisms.

Marks Alans Švēde ir Ohaio Universitātes Kolumbusas Mākslas vēstures katedras vecākais pasniedzējs un pasniedz multidisciplinārajā OSU filmu studiju programmā. Divdesmit gadus viņš iegādājās latviešu laikmetīgo mākslu Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekcijai, kas tagad atrodas Rutgersa Universitātes Zimmerli mākslas muzejā, šīm pūlēm kulminējot 2002. gadā izstādē un grāmatā “Baltijas māksla. Cīņa par mākslinieciskās izteiksmes brīvību padomju varas laikā, 1945–1991.” Viņš ir publicējis daudzus rakstus, tiešsaistes tekstus un katalogu esejas par 20. gadsimta latviešu mākslu, kino, vizuālo un materiālo kultūru. Viņš organizēja un producēja Andra Grinberga 1972. gada pagrīdes filmas “Pašportrets” restaurāciju Antoloģijas Filmu arhīvā Ņujorkā, kā arī darbojies starptautiskajā Purvīša balvas žūrijā.

Dace Dzenovska ir Oksfordas Universitātes asociētā profesore migrācijas antropoloģijā. Viņa ir grāmatas “Eiropeiskuma skola: tolerance un citas politiskā liberālisma mācības Latvijā” (Cornell, 2018) autore. Pašlaik Dzenovska vada projektu “Tukšums: kapitālisms un demokrātija pēc postsociālisma.” Savā zinātniskajā darbībā Dzenovska apskata mainīgās attiecības starp cilvēkiem, teritoriju, valsti un kapitālu Austrumeiropā un bijušajā Padomju Savienībā.

Līna Birzaka-Priekule ir mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslas vēstures un teorijas apakšnozarē (2018), šobrīd studē doktorantūrā. Kopš 2016. gada regulāri veido mākslinieku personālizstādes un grupas izstādes dažādās Latvijas mākslas telpās. Veidojusi Lara Strunkes, Vīnes akcionista Hermaņa Niča, Ievas Epneres, Amandas Ziemeles u.c. izstādes. Izstrādā doktora disertāciju, kas veltīta Latvijas laikmetīgajai mākslai un sociālpolitiskajai kritikai. Līna Birzaka-Priekule ir Purvīša balvas komisijas priekšsēdētāja, kā arī ir viena no Kultūras ministrijas Vizuālās mākslas padomes loceklēm.

Zane Onckule (dz. 1982, Latvija) ir kuratore un Kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore (2010–2017, kā arī kopš 2020). Viņa ir bijusi 13. Baltijas triennāles (2018) līdzkomisāre un Latvijas paviljona līdzkomisāre 55. Venēcijas biennālē (2013). Kūrēto solo izstāžu izlase: Sofija Tūna un Zenta Dzividzinska, Kim? (2021), Tobiass Kaspars, Kim? (2019), Rodrigo Ernandess, Kim? (2017); Ieva Epnere, Art in General, Ņujorka, 2017; Ulla fon Brandenburga, Kim?, 2015; Ola Vasiļjeva, Art in General, Ņujorka, 2014 un grupu izstādes, “Faktūra nervozajam garam”, Kim?, 2020; , Le Fragole del Baltico (kopā ar Simone Menegoi), CareOf, Milāna, 2015; Vortex Laikmetīgās mākslas muzejā “Garāža”, Maskava, 2014; “Mazā Vera” Sanjas Kantarovska un Ellas Krugļanskajas duo-izstāde Kim?, 2014. Viņa studējusi mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē un fotogrāfiju Cīrihes Mākslas universitātē, kā arī ieguvusi bakalaura grādu Banku augstskolā Latvijā. 2019. gada maijā viņa pabeidza Kuratoriālo studiju centra programmu Bārda koledžā, Ņujorkā, iegūstot maģistra grādu par teoretizējošu rakstveida darbu, kas aptvēra ģeopolitisko, kultūras un vizuālo identitāšu analīzi šībrīža Baltijas reģionā un kūrējot grupas izstādi Balticana Hesela mākslas muzejā, Ņujorkā (2019).Viņas raksti un recenzijas ir publicēti izdevumos: Artforum, Art Monthly, MoMA Post, Arterritory un citos.

Ieva Kraule-Kūna (dz. 1987, Rīga) ieguvusi maģistra grādu tēlotājmākslā Sandberga institūtā Amsterdamā. Galvenokārt veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramika, akmens, metāls u.c.), un papildina tos ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Savos darbos Kraule-Kūna atsaucas uz fetišismu, vēsturi, amatniecību un padomju laika estētiku, vienlaikus izsekojot gan personisko, gan kolektīvo estētisko kodu izcelsmi. Piedalījusies grupu un duo-izstādēs Rīgā, Ņujorkā, Parīzē, Viļņā, Maskavā. Kraule-Kūna ir arī “Kim? Rezidences balvas 2017” ieguvēja sadarbībā ar Gasworks Londonā, kā arī viena no “Purvīša balva 2021” finālistēm. Kraule-Kūna ir galerijas “427” jeb Four To Seven (Rīgā) līdzdibinātāja un kuratore (2014–2016), kā arī viena no galerijas “LOW” vadītājām.

Lasījumi norisināsies latviešu un angļu valodā. Pasākumam noslēdzoties, lasījumu ieraksts būs pieejams publikai.

Plašāka informācija par Ievas Kraules-Kūnas izstādi: www.kim.lv

Projektu atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Knauf, Tikkurila, VV Foundation, Latvijas mākslas akadēmija, Zivju audzētava “Tome”, Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Jauno mediju kultūras centrs RIXC, Rīgas pašvaldības policija, Arctic Paper, KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti.