“Filips Pīlekers Kim? Laikmetīgās mākslas centrā”

Philip Pilekjær at Kim? Contemporary Art Centre

05.05-11.06

Izstādei Kim? Filips Pīlekers ir izstādījis jaunu, populāro YouTube žanru lo-fi atdarinošu digitālu videodarbu. Lo-fi pazīstams ar klipu no multiplikācijas filmām, nereti japāņu anime, izmantošanu kā vizuālo materiālu garām pleilistēm ar mierīgu mūziku, kas paredzēta kā fons citām darbībām, piemēram, lasīšanai vai relaksācijai. 

Īpaši Kim? Pīlekers uzrunāja Hošiminas pilsētā bāzētu animācijas studiju Nam Hai Art Design Company un pasūtīja oriģinālu animāciju, kas kalpo par aizkulišu ieskatu šīs vidējā izmēra mākslas instiūcijas ikdienas aktivitātēm birojā, attēlojot pastāvīgi mainīgu sadzīves parādību – dokumentu, piezīmju, uzkodu un žurnālu – ceļu līdz galvenās kuratores galdam un prom no tā. 

Izdomātā Kim? aina ir balstīta fotodokumentācijā, kuru Pīlekers fiksēja Rīgas apmeklējuma laikā šī gada sākumā, un tā sniedz iespēju palūkoties uz institūciju un tās dinamiku neierastā veidā – burtiski kā uz multiplikācijas filmu. Tā kā, līdzīgi citiem šī žanra videoklipiem, šī darba prezentācijai nemaz nav nepieciešama fiziska izstādes zāle, un to pat vislabāk būtu aplūkot, atrodoties katra paša privātās telpas komfortā, video tiek prezentēts gan izstāžu telpā, gan tiešsaistē.

Instalāciju ar video papildina The New Yorker  komiksu ilustratora Krisa Vejanta akvarelis Original Piece. Vejantam Pīlekers pasūtīja uzdrukāt ilustrāciju uz viņa iepriekšējās izstādes ielūguma kartītes; galu galā tika izmantots tikai tās digitālais attēls un oriģinālais mākslas darbs pārtapis par lieku blakusproduktu.

Filips Pīlekers (dz. 1988) ir mākslinieks un žurnāla PROVENCE redaktors. Pēdējos gados viņa darbi ir tikuši izstādīti Sang Hipolyt (Berlīne), XYZ collective (Tokija), The Downer (Berlīne), Longtang (Cīrihe), Silberkuppe (Berlīne), Kunsthal Charlottenborg (Kopenhāgena) u.c.

Izstādi atbalsta: Dānijas mākslas fonds, Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Absolut, Kokmuižas alus

Images 1 of 1

“Rūgts”

Kriša Salmaņa personālizstāde

Kuratore: Zane Onckule

5.maijs – 11.jūnijs, 2023

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Konceptuāli skaidra, formās lakoniska un saturiski asi precīza, Kriša Salmaņa jaunākā personālizstāde iezīmē beznostalģisku un reizē estetizētu (aiz)gājušās, bet apziņā un mentalitātē nekur-tālu-neaizgājušās varas kritisku skatījumu. Izaicinot (pop)kultūrā iekavējušos tendenci flirtēt ar par slikti-labu gaumi uzskatīto postpadomju estētiku un naratīvu, Salmaņa izstāde ir bezsajūsmas ironija par nesenās pagātnes reliktiem – šodienas fiziskajām un intektuālām “drupām”. Tā ir emocionāls, neizpratnes un rūgtuma pilns stāstījums tiem, kas to spēj, vēlas vai ir gatavi nolasīt. 

Šī izstāde sakārtojās pāris stundu laikā, sākot ar 2022. gada 31. decembra vienpadsmitiem vakarā. Līdz rītam vairums darbu bija skaidri. Laikam jau bija

krājušies. 

Vienmēr esmu uzskatījis, ka esmu laimīgs. Man ir laimējies piedzimt tādā vietā un laikā, lai varētu mierīgi gūt labu izglītību, rast domubiedrus, darbu un atpūtu. Ar padomju dzīvi saskāros tieši tik, lai saprastu, kā mums ir veicies, no turienes izkļūstot. Runas par padomju mantojumu uztvēru kā vecu cilvēku gaušanos. 

Pandēmijas laikā, ilgstoši uzturoties laukos, sāku ievērot balto ķieģeļu graustus, kas plok tīrumos, muižu kompleksos, ceļu krustojumos. Un sapratu, ka mans padomju mantojums ir estētiskās attīstības traucējumi. Grausti man šķiet tik normāla lauku sastāvdaļa, ka tiem pat nepievēršu uzmanību. Šī atjauta ļāva saprast līdz tam uz nabadzības atbildību noveltos plastmasas logus jūgendstila ēkās un riģipša arkas blokmāju dzīvokļos. Padomju mantojums ir arī dzīve simbolu pasaulē. Vieni liek ziedus pie pieminekļiem, kurus otri pēc tam nojauc. Kad nežēlīga un asiņaina gada noslēgumā vieni turpina priecāties pēc Maskavas laika un otri stundu vēlāk šauj pa ukraiņu bēgļu traumām, tad nākas atzīt, ka mūsu vaina ir dziļāka par tīri estētisku.

– Krišs Salmanis

Krišs Salmanis (dz. 1977) dzīvo un strādā Rīgā, Latvijā. Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā un Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā, Vācijā. Salmanim ir bijušas izstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā, CAC Viļņā, Art in General Ņujorkā, A4 Čendu, un citur. Viņš ir ieguvis vairākas balvas, to vidū, 13. Tallinas grafikas triennālē 2004. gadā, 19. Videokunst Förderpreis, Brēmene, Vācija (2010), Purvīša balvu (2017) un Latvijas Teātra balvu (2019). Salmaņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Igaunijas Mākslas muzeja kolekcijās. Viņš ir piedalījies daudzās starptautiskās mākslinieku rezidencēs, tostarp HIAP Helsinkos, Somijā (2012), KAIR Kamiyama, Japānā (2015) un ISCP Ņujorkā, ASV (2022). Viņš pārstāvēja Latviju 55. Venēcijas biennālē. Salmanim ir bijušas trīs personālizstādes Kim? un “Rūgts” ir viņa atgriešanās iestādē kopš pēdējās izstādes 2016. gadā.

Atbalstītāji: Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Absolut.

Images 1 of 1

Tiešsaistē: RTRU 1. sezona
“Zem motora pārsega” 
https://www.rtru.org

RTRU 1. sezonas dalībnieki: Dana Kopela (Ņujorka), Eltons Kūns (Rīga), Rio Roje (Ņujorka), Līga Spunde (Rīga), Kendisa Strongvotera (Ņujorka), Alise Tīfentāle (Ņujorka/Rīga), Viktors Timofejevs (Ņujorka), Džesika Vilsone (Ņujorka).

Rīgas tehnokultūras izpētes centrs (RTRU) ir jauna digitālā platforma. Tā kuratores ir Elizaveta Šneidermane (Ņujorka) un Zane Onckule (Rīga), un tas veidots pēc Kim? Laikmetīgās mākslas centra Rīgā (www.kim.lv) pasūtījuma. Būdams gan zinātnisks žurnāls, gan mākslas un tekstu platforma, gan jauno mediju attīstības centrs, RTRU rosina starpdisciplināru un tehnoloģijās balstītu pieeju laikmetīgu mākslas programmu status quo. Pirmās sezonas izdevums, kura tēma ir “Zem motora pārsega”, apskata vizuālo kultūru virzošās ekonomiskās un sociālās struktūras un ražošanas tehniskos procesus. Pirmais izdevums pievēršas muzejam bez attēliem, eksaltētajam “skolēnu kolektīvam”, strādnieku šķiras vēsturei, “fenomenu fabrikai” jeb laikmetīgās mediju kultūras paradigmatiskajai darbavietai un daudz kam citam.

Lai izprastu, kā attēlveides stratēģijas rada estētiskos efektus, kurus bieži un neapzināti sastopam pasaulē, vispirms jāizprot infrastruktūra, kas tiek izmantota šādu attēlu veidošanai, proti, jāpaskatās “zem pārsega”. Šie pētījumi koncentrējas uz vizuālās kultūras radīšanas veidiem: reāllaika renderēšana, darba likumi, kas pašorganizē, tehnoloģijām pakārtots skolēnu kolektīvs, plaši izplatītie videomākslas tropi-kodi un aizvien klātesošāki neviennozīmīgie profilu attēli tīmeklī. Tas viss rada nepareizu priekšstatu, jo patiesībā šie kultūras radīšanas veidi balstās metrikā, ievadē, algoritmos un citās kodēšanas valodās, kuras veidojuši animatori, programmētāji un vārtziņi. Tādējādi šīs oriģinālās tehnoloģiskās aparatūras radītie attēli rada jauna līmeņa atsvešināšanos, kurā galvenais atsauces punkts ir nevis fiziskā pasaule, bet gan “neredzamā” tehniskā kultūra.