Images 1 of 1

Māksliniece-laborante: Sofija Tuna (Sophie Thun)
Kuratore: Zane Onckule
Izstādes producente: Elīna Drāke

Arhivāre: Līga Goldberga

“Man nav dzimšanas datuma.

Nav zināms. Es esmu dzimusi kara laikā, un mani reģistrēja pēc kāda gada, kad neviens neatcerējās, kurā laikā es biju dzimusi. Datums ir pieņemts – apmēram.”

ZDZ

“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”* vienlaikus ir izstāde un performance – radniecības zīme, kas izgaismo apslēpto, nezināmo un neapzināto. Koncentrējoties uz Zentas Dzividzinskas, bezbailīgas, marginalizētas un sistēmai nepakļāvīgas mākslinieces darbu, kuras daiļrade dzīves laikā nav tikusi pienācīgi novērtēta, izstāde pievēršas viņas maz izpētīto darbu atklāšanai. Izstāde vienlaicīgi ir mūsdienu mākslinieces Sofijas Tunas cieņas apliecinājums iepriekšējo paaudžu autorei/ēm, uzrādot tiešu pēctecību un kopsakarības centienos turpināt radīt, rādīt un tikt respektētām mainīgo, bet joprojām iegrožojošo hierarhiju ietvaros. 

Zenta Dzividzinska (1944–2011) jeb “ZDZ” bija viena no interesantākajām un radošākajām jaunajām māksliniecēm 60. gados Rīgā, bet līdz pirmajai personālizstādei viņai nācās gaidīt vairāk nekā 30 gadu. Fotogrāfija autorei bija svarīgs pašizpausmes un pašizteiksmes līdzeklis, un viņa to izmantoja eksperimentāliem nolūkiem darbā ar kadrējumu un formālajiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī dokumentējot savu ikdienas dzīvi. Lai arī  Dzividzinskas darbiem ir raksturīga izteikta grafiska nosacītība, kompozicionāli un tonāli eksperimenti, autortehniku lietojums un nereti arī šī laikposma Latvijas fotomākslai netradicionāla tēmu un motīvu izvēle, atzinības un cieņas vietā Dzividzinskas savam laikam radikālā darbība sastapās ar profesionāli nievājošu attieksmi. Kolēģi, lielākoties cisvīrieši viņas darbus uzskatīja par neprofesionāliem. Ņemot vērā tālaika uzskatus par to, kā jāataino sieviete mākslā, viņas “normu koriģējošais” (Šteimane, 1999) sievietes portretējums, tostarp subversīvie protoselfiji, likušies “neglīti”. Arī ģimenes lokā Dzividzinskas darbība netika novērtēta, dēvējot viņu par “neizdevušos” mākslinieci. Vairums fotogrāfiju mākslinieces dzīves laikā nav bijušas uzkopētas, un 60. gadu muzeju vai fotoklubu naratīvu un estētisko kritēriju programmas kontekstā to ētiskā pieeja bija “diametrāli pretēja” (Švēde, 2004) padomju sistēmas principiem, vēl vairāk mazinot izstādīšanas izredzes. Lai gan pēdējo gadu laikā nelielas Dzividzinskas fotogrāfiju kolekcijas ir iegādājušies muzeji un privātkolekcijas Latvijā un ārpus tās, lielākā daļa mākslinieces darbības rezultātu – fotogrāfijas, negatīvi, kontaktkopijas, piezīmes un dokumenti – līdz izstādes sākumam nesistematizēti un nepārskatīti atradās pagaidu noliktavā Rīgas industriālajā zonā. 

Uz šī fona “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” tiek veidota kā eksperimentāls ieguldījums Dzividzinskas para-feministiskās mākslas prakses aktualizēšanā. Izstādes centrā ir pieredzējušas fotolaborantes, intelektuāli un emocionāli līdzīgā reģistrā strādājošas austriešu mākslinieces Sofijas Tunas (Sophie Thun, dz. 1985) dialogs ar Dzividzinsku tā vienīgajā iespējamajā veidā – ar arhīva starpniecību. Divu mēnešu periodā Tuna dzīvos Rīgā un strādās vienā no izstādes telpām iekārtotajā melnbaltās fotogrāfijas laboratorijā, lai kopā ar projektam īpaši piesaistīto arhivāri caurskatītu un kopētu līdz šim vien selektīvi apgūto Dzividzinskas darba materiālu. 

Analogā fotogrāfija ir medijs, kam ir lielas izgatavošanas izmaksas, tomēr salīdzinājumā ar citiem medijiem daudz mazāka “tirgus vērtība”. Turklāt, ja ar analogo fotogrāfiju nodarbojas sievietes, tad šāda veida māksla maksā vēl mazāk, tai ir vēl mazāka galeriju pārstāvniecība un iespējas tikt iekļautai muzeju un privātkolekcijās. Lai varētu atbalstīt un finansēt savas bezkompromisu mākslas radīšanu, Dzividzinskai nācās un Tunai nākas darīt visdažādākos naudas darbus (Dzividzinska no 70. gadu sākuma līdz 90. gadu sākumam strādāja par grafisko dizaineri kombinātā “Māksla,” savukārt Tuna nodarbojas ar izstāžu dokumentāciju, pasniegšanu, kā arī asistēšanu atzītiem vecākās paaudzes māksliniekiem). Kā Dzividzinskas, tā Tunas mākslas radīšana lielā mērā notiek papildus – t.s. “brīvajā laikā”, ģimenes virtuvē (Dzividzinska) vai “erotiskās fantāzijās”  (M. Vuković, 2019), ko iezīmē Tunas regulārā uzturēšanās viesnīcu istabās līgumdarbu ietvaros. Tunas interese par šo “starptelpu”, kurā viņa ir reizē māksliniece un laborante, māksliniece un asistente, ir uzskatāma par apzinātiem pārlēcieniem kā mākslas pasaules, tā īstās pasaules hierarhijās. Tieši fiziskais un mentālais darbs, kā arī kontrole vai tās trūkums virza un virzīja tādu autoru kā Tunas un Dzividzinskas darbību uz priekšu. 

Izstādes “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” pamatā nav jaunu, kādā idejā balstītu darbu veidošana, bet gan Dzividzinskas materiāla izmantošana, lai radītu jaunus attēlus. Izstādes laikā Tuna atteiksies no savas prakses pamatnoteikuma – mediju vai realitāti atainot to dabiskajā izmērā. (Parasti, ja Tunas praksē fotogrāfija tiek palielināta, tad tikai attēlā redzamā objekta vai subjekta dabiskajā izmērā, savukārt mērogu neskaidrības gadījumā tiek veidotas kontaktizdrukas.) Šoreiz Tuna pārņems Dzividzinskas foto-veidošanas tehniku, kur mērogs un proporcijas bija atkarīgas tikai no tolaik pieejamā papīra izmēriem vai brīvā laika. Rezultāts būs sava veida portrets, Tunai pārradot Dzividzinskas tehniku ar saviem “nospiedumiem”, t.i., zīmēm, kuras atstāj gredzeni mākslinieces-tehniķes pirkstos. 

“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” ekspozīciju veido Tunas un Dzividzinskas darbu izlase no muzeju un privātkolekcijām Latvijā un ārvalstīs, jaunradīti Tunas darbi – to vidū, trompe-l’oeil tehnikā veidota lielizmēra izstādes iekštelpu fotogrāfija, fotogramma ar deponēto Dzividzinskas darbu sarakstu, funkcionējoša melnbaltās fotogrāfijas laboratorija, improvizēta arhivāres darba zona, kā arī augoša, divu mēnešu periodā laboratorijā radītu darbu ekspozīcija no Dzividzinskas negatīviem.

Izstādes noslēgumā š. g. 12. septembrī, kas būtu bijusi Dzividzinskas 77. dzimšanas diena, arhīvs jaunā gatavības stadijā atgriezīsies noliktavā cerībā sagaidīt ieinteresētu pētnieku interesi un apņemšanos izvērst “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” norises laikā paveikto. Savukārt Tuna, kura ar Dzividzinsku dala realitāti par mākslinieciskās darbības “fakultatīvo” raksturu, neizslēdz iespēju izstādes darba pēc/starplaikos attīstīt un strādāt pie saviem darbiem, lai ar tiem atgrieztos studijā un izstādītu citviet. 

*“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” izstādes nosaukums apvieno Dzividzinskas otrās personālizstādes nosaukumu “Es neko neatceros” (Latvijas Mākslinieku savienības galerija, Rīga, 2005) ar autores darbību un tās atstātā mantojuma problemātiku apskatošā mākslas zinātnieces Alises Tīfentāles raksta nosaukumu (Entering the Elusive Estate of Photographer Zenta Dzividzinska, MoMA Post, 2021. gada marts), savukārt abreviatūra “ZDZ” izstādes nosaukumā ir norāde uz to, kā, pagurusi no svešiniekiem pagrūti izrunājamā poliskā uzvārda locīšanas epizodēm, māksliniece parakstījās. 

Padziļināta informācija par Dzividzinsku un viņas arhīvu: www.artdays.net 

Sofija Tuna mēnesi Latvijā pavadīs, uzturoties laikmetīgās fotogrāfijas platformas ISSP rezidencē Rīgā un sniegs meistarklasi ISSP Skolas studentiem.

Izstāde ir veidota ar atbalstu un sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas fondu “Phileas”, Vīne.

Biogrāfija

Sofija Tuna (Sophie Thun, dz. 1985) ir māksliniece, kura galvenokārt strādā ar analogās fotogrāfijas tehnikām. Viņas prakse bieži ir vietai piesaistīta, un to raksturo attiecību starp mākslinieka fizisko darbu un fotogrāfiju prezentēšanu izpēte un izspēle. Uzaugusi Varšavā, Polijā, viņa dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Tuna studējusi glezniecību Krakovas Mākslas akadēmijā pirms Vīnes Mākslas akadēmijas absolvēšanas. Jaunākās personālizstādes un duo izstādes: Stolberggasse, Secession Vīnē, 2020; Extension, c/o Berlīnē, 2020; Interiors of Photography, kopā ar Mladen Bizumic, Camera Austria, Grācā, 2019; After Hours, Galerie Sophie Tappeiner, Vīnē, 2019. 2020 māksliniece beidza darbu pie filmas This year’s girl kopā ar İpek Hamzaoğlu un Laura Nitsch. Tuna ir apbalvota ar Austrijas Federālās mākslas ministrijas Outstanding Artist Award (2021) un darba stipendiju no DZ Bank, Frankfurte (2019/2020). Tunu pārstāv Sophie Tappeiner galerija Vīnē, un viņas jaunāko darbu sērija tiks prezentēta Liste Art Fair Basel 2021. gada septembrī, kam sekos personālizstāde galerijā 2021. gada decembrī.

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Phileas,  Sophie Tappeiner gallery, Berlin RecomArt, ISSP, KRASSKY, “Satori”, Arterritory.com, Green Print, “Kokmuižas alus”, “Gardu muti”.

Kuratores pateicības: Zentas Dzividzinskas meitai mākslas vēsturniecei Alisei Tīfentālei un Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam un Elitai Ansonei, Ivetai Derkusovai, Mārai Lācei, llzei Putniņai un Astrīdai Rogulei personīgi.

Images 1 of 1

Sabīne Vernere

Jauni darbi, 2021

Kim? Galerija

14. jūlijs – 12. septembris, 2021

Sabīnes Verneres darbus caurvijošais tēls-prototips apzīmē tiešu un ilustratīvu personiskās-intīmās pieredzes fiksāciju. Domājot par šo situāciju-aktu un attiecībām, ko tās ietver, autore strādā, līdz tēli attālinās no subjektīvā un vispārinājumu-savienojumu procesā viņas, viņi, tie saplūst. Gaidas, iekāre un mokas ir gan galēji individuālas un personiski izdzīvotas, gan “normalizētas” un visu apropriētas. Sajūtot sevī un izdzīvojot tēlus, kas izriet no konkrētās situācijas – jūra naktī, darbs uz ceļiem studijā, pazaudēšanās attiecību aplikācijās, “prāta pagarināšanas” literatūra –, autore to sāk attēlot skrienošu, bēgošu, sēdošu. 

Jaunākajā – vietulības, pandēmijas un rezidences Parīzē ietekmētajā – sērijā tēls mainās, un iemieso “spēka talismanus” un “inkrustētas atmiņu ainavas”. Strādājot ar tušu, ilgi un sistemātiski, Vernere pārvalda materiālu, sarunā ar to, lai tuša pārvēršas jeb iemieso miesu, ainavu, emociju, jebko. Tušas plūdums ir tiešs pārcēlums no dabas procesiem – tādiem kā upe, kas ieplūst jūrā, avota ūdeņu un grunts saplūšana (“…grūti paskaidrot, bet tas, kā izaug egle, un tas, kā izplūst tuša, man šķiet viens un tas pats…”) un tamlīdzīgi. Dienām ejot un ekrānā slīkstot (“..uz ceļiem tupot pie papīra, drudžaini skatoties telefonā un kaut ko gaidot, kamēr žūst kāds laukums”), plūstošās ainavas top cietas, formas – stūraini mehāniskas, kompozīcijas – centrālas. Tomēr vienlaicīgi vēlme pēc patvēruma pieaug. Šie jaunie darbi – ikdienas intimitātes svinēšanas apliecinājums – kalpo par alegoriju dzīves un prāta infrastruktūras grožiem, mākslīgi radītiem un uzspiestiem rāmjiem, kuru cietībai (gluži kā krāsu klājumiem-zīmējumiem, kas “uzziedējuši” uz metālisku virsmu imitējošā kokvilnas papīra pārklātā fona) (jā)tiek pāri. 

Sabīne Vernere (dz. 1990) Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības katedrā, studējot papildinājusi zināšanas Zagrebas Karaliskajā Mākslas akadēmijā un Antverpenes Karaliskajā akadēmijā. 2016. gadā debitēja MVT izstāžu ciklā “BlumbergsBezgalība” izstādot savu bakalaura darbu personālizstādē “Bezkaunīgs”. Ar saviem darbiem piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā – mākslas stacijā “Dubulti”, Kuldīgas Mākslinieku rezidencē, Cēsu mākslas centrā “Brūzis”, izstāžu zāle “Lielais dzintars” Liepājā  un Eiropā – Nida Artist colony, Entusiastide Klubi MYU Tartu, Quartair Hāgā, Beffroi de Montrouge Parīzē, The Art Building in Vra Hjerringā, Dānijā, Centrul de Interes Kluža-Napokā, Rumānijā, un citur. Kopš 2020. gada augusta vada Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālo mākslas telpu Pilot. 2020. gada rudenī neatkarīgi izveidoja personālizstādi Rīgā (telpās Brīvības ielā 40). 2021. gadā piedalījās JCE rezidencē Parīzē.

Images 1 of 1

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Tallinas Mākslas nams un Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs izsludina dalībniekus gaidāmajam notikumu arhipelāgam, ar nosaukumu “History of Joy, Part 4”. Tiešsaistes prezentāciju sērijas tiks atklātas pakāpeniski, sākot no 2021. gada jūlija, vienotā tīmekļa platformā www.history-joy.cc.

Kuratoru komandas – Kaspara Groševa, Virgīnijas Januškevičiūtes un Sīma Preimana veidotās notikumu sērijas mērķis ir apvienot kopienas un nodrošināt alternatīvu platformu radošo pārstāvju aktivizēšanai izolācijas un nenoteiktības laikā.

Izstādes nosaukums “History of Joy, Part 4” atsaucas uz izstāžu veidošanas dažādajām formām, paralēli apvienojot Baltijas bagātīgo mākslas vidi. “Kas aizsākās kā piesardzīgs nodoms attēlot mākslinieka un sabiedrības attiecību pārmaiņas pēdējo desmitgažu laikā, kļuva par sabiedrībai atvērtu, secīgu telpu, kas neaprobežojas ar ierastajām betona sienām, trepju telpām un ieejām,” min kurators Kaspars Groševs. “Ar uzsaukumu aicinot dažādus kultūras aģentus dalīties savās radošajās izpausmēs un žestos jebkurā formā, gan fiziskā, gan interneta vidē, šis projekts atklāj kaleidoskopisku sapņainību paralēlās domu plūsmās, izteiksmi un izpratni. “History of Joy, Part 4” sevi prezentē kā virtuālu skatuvi priekpilnu pētījumu, pēdu nospiedumu, apakšstraumju un sanēšanas apmaiņai. Rezonējot ar efemēru – bieži neizpētītu intīmu aktu, kas sniedz prieku sev un citiem – fragmentāro vēsturi, projekts aicina radošos pārstāvjus iesaistīties personisku atklājumu un māksliniecisku meklējumu izplatīšanā. Paralēlās, diagonālās un apaļās, telpiskās un laicīgās formās, Baltijas mākslinieku plejādes stiepjas aiz teritoriālām robežām – virtuālas salas un (meta) fiziskas kabīnes ir savienotas vienā inovatīvu, spīdošu un zinātkāru balsu tīklā, kas atbalso un izplata ne vien kopīgo vēsturi, bet arī kaut ko daudz spēcīgāku – mākslinieciskā akta sniegto prieku.”

Tiešsaistes prezentāciju sērijas tiks atklātas pakāpeniski, sākot no 2021. gada jūlija, vienotā tīmekļa platformā www.history-joy.cc. Jaunie video darbi būs pieejami apskatei turpmākos divus gadus. Kopumā projekta sastāvu veido 20 darbi plašā žanru spektrā – no mūzikas un deju video, deju orākuliem un pop-up radio translācijām līdz eksperimentālai arheoloģijai, logu skulptūrām, kollaboratīvām zīmēšanas sesijām, interneta pārlūkos balstītām videospēlēm u.c.

Mākslinieki: Tomas Daukša (LT); Dace Demir (LV/USA); Beatrise Grudule (LV); Laura Kaminskaitė (LT); Sandra Kosorotova & Erik Martinson (EE/LV/CA); Ieva Kabašinskaitė (LT); Ieva Kraule-Kūna (LV); Milda Januševičiūtė & Mark Prendergast (LT/NL); Eva Järv, Ulla Juske & Hanna Piksarv (EE); Lina Lapelytė & Antanas Gerlikas (LT); Camille Laurelli & Romain Sein (EE/FR); Antanas Lučiūnas aka Ragemore (LT); Eva Mustonen (EE); Eglė Naujokaitytė & Rogelio Serrano (LT/MX); Eglė Nešukaitytė (LT); Orbīta (LV); Henrik Rakitin (EE); Kristiāna Marija Sproģe (LV); Anastasia Starikova (LV/UK); Steve & Samantha (LT/UK). 

Kaspars Groševs ir Rīgā bāzēts mākslinieks un kurators. No 2014. gada viņš ir galerijas 427 līdzdibinātājs, kā arī viens no vadītājiem. Pēdējos gados viņš ir veidojis dažādus kuratoriālus žestus tādās institūcijās kā P/////AKT, Amsterdamā, Salon de Normandy by The Community, Parīzē, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā, Polansky galerijā, Brno un citviet.

Virginija Januškevičiūte ir kuratore Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (CAC). Virginija Januškēvičiute ir veidojusi neskaitāmas izstādes Lietuvā un ārzemēs, starp kurām kā nesenākās minamas Jugi Agematsū (2019), Brud (2019) un Artūra Džafas (2020) personālizstādes, kā arī divas grupas izstādes – “Sašķeļot atomu” (2020), kas iztirzā kodolkultūras ētiskos un estētiskos aspektus (kopā ar Eli Kārpenteri) kā arī izstāde “Galva ar daudzām domām” (2020), kas tika veidota no uzsaukuma mākslinieku veikumiem visas CAC kuratoriālās komandas vadībā. Virginija arī raksta, pēta, intervē un darbojas vairākās izdevniecības platformās, tostarp CAC, “Entonija Blunta Baltijas piezīmju grāmatiņas” platformā un Lietuvas Kultūras Institūtā.

Sīms Preimans ir Tallinas mākslas nama kurators, kura projekti pēta iespējamo lomu, ko māksla var spēlēt pretojoties globālajām varām, liekot uzsvaru uz mākslas veidošanas ētiku un sabiedrībā cirkulējošiem mikro-naratīviem. Starp viņa nesenākajiem projektiem ietilpst “galerii galerri presents: kodolīga mobilo mākslas platformu antoloģija” Tallinas 1. marta galerijā (2021), Marijas Valdmas “Atmiņu pils” Tallinas pilsētas galerijā (2021) un Mikela Ilusa un Paula Kuimeta “Bezgalīgais stāsts” Tallinas mākslā namā (2020).

Projektu organizē Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs (CAC), Tallinas mākslas nama biedrība. Projektu atbalsta Baltijas Kultūras fonds.