Rebeka Džago. Sarkans (gards) (2019). Sarkans muarē zīds, kokvilnas kalikons, fotokopēts aplikācijas papīrs, stikla pērlītes, zelta diegs, viegls tērauda statīvs, cinkotas tērauda ķēdes. Attēla autore – Hanna Spensere.

 

 

Grupas izstāde “PĀRMĒRĪBA UN ATTEIKUMS”

 

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga

1. decembris, 2020 – 31. janvāris, 2021

Atklāšanas diena: otrdien, 1. decembrī plkst. 12.00 – 20.00

 

Mākslinieki: Bī Ouklijs, Rebeka Džago, Sandra Kosorotova, Hanna Kiša, Agu Pilts, Pire Sova & Ando Naulainens, Women’s History Museum

 

Kuratore: Keiu Krikmane

 

Izstāde aplūko pārmērības un atteikuma jēdzienus kā mākslas un dzīves prakses. Abi jēdzieni patiesībā veido nejaušu pāri – pārmērība bieži tiek panākta caur atteikumu, un atteikums tiek veikts pārmērības dēļ.

 

Mūsu izpratne par pārmērību balstās idejā par ierobežojumu esamību tam, kas ir pieņemams – politiski, kulturāli, mūsu privātajā un sabiedriskajā dzīvē utt. Atteikums vai nespēja ievērot šīs robežas, izejot ārpus pieņemamā, rada to, kas tiek uztverts kā pārmērība – nereti ar amorālu pieskaņu. Pārmērības piedēvēšana indivīdiem vai grupām tiek izmantota kā līdzeklis, lai marginalizētu, pamatojoties uz dzimumu, rasi, seksualitāti, etnisko piederību, statusu utt. Pasludināt kādu vai kaut ko kā pārmērīgu reizē ir veids kā atteikt piekļuvi, līdzekļus un varu. Tomēr no šī var rasties marginalizētu pozīciju apzināta atteikšanās kā iedarbīga stratēģija nolūkā pieprasīt un uzstāt uz savām tiesībām pēc izteikšanās. Līdzīgi šīs izstādes kontekstā – pārmērība tiek saprasta nevis kā patērējama greznība, bet gan kā pārpilnība pret visa veida ierobežojumiem.

 

Idejas par pārmērību, bagātību, greznību un pārpilnību vēsturiski ir tikušas saistītas ar visai negatīvu tēlu, tās sasaistot ar frivolitāti, nenopietnību un neintelektualitāti. Piemēram, mākslā, šie pielīdzinājumi ir ļāvuši neņemt vērā plašu māksliniecisko prakšu klāstu tos apzīmējot kā “īstenās mākslas” nenozīmīgas blakusproduktus. Šīs dualitātes kontekstā un reizē atsakoties tai pakļauties, mākslinieki šajā izstādē izmanto pārmērību kā jaunradīšanas līdzekli – gan estētiski, gan konceptuāli. Viņi novieto atteikšanās un pārmērības jēdzienus dažādos kontekstos un tēmās: dzimte un aktīvisms, kvīru tematika, pazemojums un groteska, veselība un slimība, performativitāte, kopienas veidošana un eksperimentēšana.

 

Kopumā, šī izstāde piesaka un izstāda dažādus tēlainas bagātības meklējumus.

 

–––

 

Izstādi “Pārmērība un atteikums” pavada publikācija, kuras autore un redaktore ir Keiu Krikmane, dizainu veidojis Bī Ouklijs.

 

Paldies: Anu Grabbi, Ain Talalaev, Harry Liivrand, Aarne Kraam, Lili Pilt

 

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Igaunijas kultūrkapitāla fonds, iDeal Solutions, KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti

 

 

Balstoties uz Kultūras ministrijas muzeju darbību reglamentējošo sanitāro protokolu, Kim? ir paredzējis noteiktu fiziskās distancēšanās un dezinficēšanas normu ievērošanu galerijas apmeklējuma laikā. Ievērībai: pirms galerijas apmeklējuma nav nepieciešams veikt rezervāciju, tomēr aicinām ņemt vērā, ka maksimāli pieļaujamais apmeklētāju skaits vienlaikus ir 20 cilvēki. Sejas maskas lietošana ir obligāta.

 

 

BIOGRĀFIJAS

 

Bī Ouklijs ir rakstnieki, koordinatori un izdevēji, kuri strādā Bruklinā, Ņujorkas štatā. Ieguvuši maģistra grādu mākslās Virginia Commonwealth University 2018. gadā. 2015. gadā izveidojuši programmēšanas un izdevniecības platformu “GenderFail”, kas vēlas izcelt starpnozaru kvīru subjektivitāti.

 

Rebeka Džago ir mākslinieki, mākslas tekstu autori un redaktori. Mākslinieki savā praksē pēta, kā feminīnais (queer sievišķā identitāte) kā ideoloģija un identitāte ir ticis veidots Eiropas kultūrā saskarē ar medicīnas retoriku un augstās modes estētiku. Mākslinieku darbs sakņojas personīgajā naratīvā: izpētīt, kā jebkura cilvēka subjektivitāti un pieredzi var uzskatīt par vēsturisku un kultūras imperatīvu destilāciju, piemēram, kā austeres filtrācijas sistēmu, kuras ķermeni zinātnieki zināmā mērā imperiālistiski izmanto kā apkārtējās vides piesārņojuma līmeņa mērīšanas veidu.

 

Sandras Kosorotovas tekstila un tekstā balstītā prakse novietojas starp mākslu, dizainu un aktīvismu. Lielākā daļa viņas mākslas darbu kā tādi darbojas vienīgi izstāžu telpās; pretējā gadījumā tie fukcionē kā valkājami apģērbi, aksesuāri un interjera tekstilizstrādājumi.

 

Hanna Kiša ir ieguvusi bakalaura grādu tēlotājmākslā Zviedrijas Mākslas, amatu un dizaina universitātē (Konstfack) un ir guvusi pieredzi modes un juvelierizstrādājumu mākslā. Kišas darbi ir materiāli un skulpturāli, tie bieži tiek veidoti sadarbībā ar citiem māksliniekiem un izpildītājiem. Viņas darbos bieži tiek pētīts pazemojums, ilgas un seksualitāte.

 

Agu Pilts ir igauņu mākslinieks, kostīmu un modes dizainers. 1990. gados un 2000. gadu sākumā  viņš, cita starpā, bija pazīstams ar oriģinālajām modes skatēm un performancēm, priekšplānā izceļot jutekliskumu, skaistumu un dzeju.

 

Pire Sova un Ando Naulainens uzsāka performatīvu pasākumu sēriju “Persona” 2017. gadā. Tā ir eksperimentāla platforma savas un kopienas identitātes pētniecībai, kas izpaužas dažādos veidos, piemēram, pārģērbšanās pasākumos, mākslas instalācijās, lasījumos un radio raidījumā. Papildu Sovai un Naulainenam sērijā piedalās vēl vairāki citi dalībnieki, un to mērķis ir nodrošināt drošu vidi sevis un savu iecerētu izteiksmes veidu radīšanai un atklāšanai.

 

Women’s History Museum”, dibināts Ņujorkā 2015. gadā, ir nosaukums, kuru savā darbībā izmanto Metija Beringera un Amanda Makgovana. WHM nodarbojas ar modi kā mediju, kam piemīt potenciāls eksistēt ārpus sevi “atvemjošās” komerciālās modes ainas un piemīt spēja mainīt realitāti. WHM tika dibināts ar nolūku veicināt kopienas attīstību ar apģērba un mākslas radīšanas palīdzību, reaģēt uz nošķirtības, bezspēcības un emocionālas nestabilitās sajūtām, kā arī no vēlmes radīt jaunus un iepriekš neredzētus tēlus, kas iemieso skaistumu.

 

Keiu Krikmane ir rakstniece, tulkotāja un kuratore. Strādājot gan kā rakstniece, gan kuratore, viņu interesē izpētīt, kā identitātes un intensitātes gūst nozīmi dažādos kontekstos