Images 1 of 1

Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA / Lielā izstāžu zāle
Doma laukums 6, Rīga

7. maijs – 31. jūlijs, 2022

Kuratore: Zane Onckule

Kuratores asistente: Elīza Ramza

Izstādes projekta koordinatore: Vita Birzaka
Izstāžu kuratore, LNMM / Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA

Projekta asistenti: Yônah Simonet, Rūdolfs Štamers

Grafiskais dizains: Kristīne Jansone

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Mākslas muzeju RĪGAS BIRŽA piedāvā līdz šim lielāko starptautiski atzītās latviešu mākslinieces Daigas Grantiņas personālizstādi Latvijā.

Īpaši šai izstādei, kas ir arī atgriešanās mājās, Grantiņa apkopojusi savā praksē izkopto skulpturālo leksiku un tai radnieciskos elementus, prezentējot vietai piesaistītus pārradītus un jaunradītus darbus. “Lauka telpa” piesaka virzību uz vairāk simbolisku Grantiņas daiļrades lasījumu, nomainot akcentus no procesā balstīta radošā darba uz tādu, kas sakņojas prāta fiksējumos jeb “redzēšanā”.

Šajā ekspozīcijā mākslinieces iztēles vīzijas izkārtojušās iedomātā diagonālā līnijā, kas apņem visu plašās zāles perimetru. Skulptūru-tipoloģiju sērija izseko šo diagonāli, uzšķiļ ritmu un atklāj žesturakstus, kas pakāpeniski saplūst, veidojot visaptverošu telpas izjūtu un pieredzējumu. Izstādes centrā integrēts augšupvērsts tēlniecisks elements – sarkans “tornis”, kas iepriekš bija skatāms Grantiņas ekspozīcijā “Saules suns” Latvijas paviljonā Venēcijas 58. starptautiskās mākslas biennālē. Šo objektu lineāro izkārtojumu var piedzīvot kā telpiskas kompozīcijas pierakstu, kā skulpturālu zīmējumu veidotu valodu: “Lauka telpa” nolasa fizisko telpu kā brīvu formu, kurā ierakstīties.

Izstādes kapacitāte izriet no sastapšanās ar formu kā kaut ko visaptverošu – atklājot matērijas būtību sintēzē ar mūsu maņu pieredzi, mūsu spēju iztēlē pabeigt formu un tādējādi it kā kļūt par tās daļu. “Lauka telpa” ir izvērstu, ciklisku kustību pinums, kas caur materiālu veido paplašinātu saskarsmes virsmu, virzot radīšanas garu un pieredzes dinamiku. Grantiņas skulpturālais telpas pieraksts sniedz piekļuves punktus neredzamajam: sajūtu, intuīcijas, bezapziņas sfērai.

Poļu komponists Rafaels Roginskis (Raphael Rogiński), interpretējot tēlniecisko notāciju, improvizētā kompozīcijā radīs muzikālo atslēgu vizuālajai pieredzei. Vadoties pēc Grantiņas skulpturālajiem pierakstiem, Roginskis skulptūras pārvērtīs skaniskās vibrācijās, kas turpinās “Lauka telpas” kompozicionālo līniju, vienlaikus ļaujot attālināties no pieķeršanās redzamajai sfērai un atverot jaunu dimensiju kopīgai saspēlei. Roginska skaņu celiņam ir savs patstāvīgs formāts, un tas eksistē neatkarīgi – kā koncerts, kā performance, kā priekšnesums radio.

Mākslinieces biogrāfija

Daiga Grantiņa dzimusi Saldū, Latvijā, ieguvusi izglītību Hamburgā, Vācijā, un Vīnē, Austrijā. Viņa strādā un dzīvo Parīzē, Francijā. Nozīmīgāko personālizstāžu vidū: Atem, Lehm, kuratores Sāra Fumagallī (Sara Fumagalli) un Valentīna Džervazonī (Valentina Gervasoni), GAMEC Bergamo, (Itālija, 2021), What Eats Around Itself, kuratore Helga Kristofersona (Helga Christofferson), New Museum (Ņujorka, ASV, 2020), “Saules Suns”, kuratori Inga Lāce un Valentinas Klimašauskas, Latvijas Paviljons, 58.Venēcijas biennāle (Itālija, 2019), TOLL, kuratore Sandra Adama (Sandra Adam), Palais de Tokyo (Parīze, Francija, 2018); Pillars Sliding off Coat-ee, kuratore Rea Dalla (Rhea Dall), Hamburgas Kunstverein (Vācija, 2017).

Projektu atbalsta: Polijas Republikas vēstniecība Rīga, Valsts Kultūrkapitāla fonds, EMALIN, Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Images 1 of 1

“Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul”
Elzas Sīles personālizstāde

2022. gada 3. jūnijs – 14. augusts
Norises vieta: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga
Kuratore: Zane Onckule

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs piedāvā “Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” – līdz šim lielāko Rīgā dzimušās mākslinieces Elzas Sīles personālizstādi.

“Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” tapšanu iezīmējusi autores atgriešanās pie agrīni piedzīvotas saskares ar kriptisko Latvijas padomju enciklopēdijas saturu. Nostalģijas, no vienas puses, un kritiskas izvaicāšanas, no otras, puses pārņemta, šī izstāde atkāpjas no stingrās (alfabētiskās) sējumu struktūras, lai Sīles redakcijā un izstādes telpu perimetrā pieteiktu šodienas kontekstā aktualizētu nozīmju-kategoriju kopas.

Didaktiskas ideoloģiskas sistēmas, kas masveida izplatības kontekstā tiek reizē slēptas un prezentētas, šeit kalpo par ierosmi jaunu darbu vienībām. Sīles pozīcija, ka jautājums par apzinātas izvēles virzītu iestāšanos pret populistiskiem uzskatiem nav atdalāms no indivīda kritiskās un radošās pozīcijas, sniedz papildu vērtību “Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” ideoloģiski iekrāsotajam kontekstam.

Sīles darbi turpina apšaubīt varu/vareno izmantoto retoriku, atsedzot to kā bailēs, melos un maldos eļļotu mehānismu. Tapšanas procesā atduroties pret kultūrnaratīvā dominējošiem ideoloģiskajiem konfliktiem, izstādes darbu pamatā nolasāmie vizuālie kodi iedalāmi pēc to mnemoniskajiem, semantiskajiem un formālajiem paņēmieniem. Līdznostādot krimināla rakstura notikuma vietas, laboratoriskas vides un “mākoņu” zonēšanu dzelzs priekškara ielocēs, Sīle pilda robus starp tām, dodot mājienus par nepieciešamību pārskatīt tajos ietverto retoriku.

Aizbildinoties ar astoņus, deviņus gadus veca bērna saskari ar biezo, smago, bībelisko enciklopēdiju, Sīle to pārceļ šodienas realitātē, lai atsegtu mudžekļaino – apzināto un neapzināto – sabiedrības attiecību bagāžu ar pagātni. Uz joprojām nerimstošās, asiņainās konfrontācijas Eiropā fona šāda veida pārdomas kļūstvēl skaudrākas.

“Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” sastāv no trīs sējumiem.

Pirmais (“Bi-Dža”) ir veidots no lielformāta paneļiem ar ādas pārklājumu. Tajos redzami vizuāli naratīvi nelielu attēlu un teksta aplikāciju formā. Vienlaikus tie ir karikatūra par tēmu “terapeita-dīvāns-satiek-padomju-dzīvokļa-durvju-polsterējumu-satiek-enciklopēdijas-muguriņu”.

Otrais (“Ge-Ilk”) ir “speciālā operācija”, kas norisinās uz vidēja formāta alumīnija plāksnēm. Lai gan zīme, ko Sīle uz tām atstājusi, ir heterogēns krāsainu, pusšķidru materiālu sajaukums, kas izgreznots arī ar želatīnu/grafīta zīmuli, galvenais vēstījums te atgādina par kara laika maldināšanas stratēģiju kamuflāžas tehnikām (Otrais pasaules karš, Aukstais karš, tagadējais…).

Trešo (“Mir-Nul”) var uzlūkot kā limitētu cuteness. Pārsteidzīgi, jo šī darbu kopa radusies, lietojot spēku un gleznas standartizēto rāmi un to saturošo krāsu kārtu reducējot uz vienu, šauru dimensiju. Sarullēta un uzstutēta uz tievas nūjiņas, apgleznotā virsma pārtop “kaķastē”.

Apzināts pretstats Sīles darbu atsaucēm, kurus virzījušas balto vīriešu noteiktā, klaji apšaubāmā pasaules kārtība, “Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” autoru kolektīvs – to vidū Elza Sīle, Maja Lama (Maya Lama), Evija Sīle, Ludmila Ivaščuka, Zane Onckule, Evita Goze un Elīna Drāke – ieņem ar sievieti identificētu pozīciju.

Latvijas padomju enciklopēdija ir latviešu valodā sarakstīta universāla enciklopēdija 10 sējumos, kas publicēti no 1981. līdz 1988. gadam. Tajā iekļauts aptuveni 60 000 šķirkļu, 20 000 ilustrāciju un vairāk nekā 600 karšu. Enciklopēdija bija iecerēta kā visaptverošs visu zināšanu nozaru atlass, kurā, paredzami, ideoloģisks uzsvars tika likts uz tā laika padomju ietekmes sfērā radītajām publikācijām. Enciklopēdija iznāca sekojošos sējumos – turpinājumos: “A-Bh” (1981), “Bi-Dža” (1982), “Dže-Hain” (1983), “Hait-Karta” (1983), “Karte-Lauk” (1984), “Latvijas PSR” (1984), “Lauk-Monr” (1985), “Mons-Plato” (1986), “Platp-Singa” (1986), “Singo-Trien” (1987), “Tries-Žvīgu” (1987), papildsējums (1988).

Biogrāfija

Elza Sīle (CH/LV) strādā ar iespējamību izvēlni, kas sastāv no vienībām un to izspēlēm (komplektiem). Apvienojot analītisko dalījumu ar mentālo iztēli, viņa veido psihotelpisko tipoloģiju leksiku plūsmā. 2019. gadā ieguvusi maģistra grādu Fine Arts ZHdK, Cīrihē. Septembrī Sīlei paredzēta rezidence Ņujorkas ISCP, kas sagādāta ar Kim? Laikmetīgās mākslas centra palīdzību. Pēdējās personālizstādes: GALERIE PHILIPPZOLLINGER (Cīrihe, 2021); unanimous consent (Cīrihe, 2020) un Kulturfolger Zürich (2020). Piedalījusies duo un grupas izstādēs, tostarp Haus Konstruktiv (Cīrihe, 2022); Misako& Rosen (Tokija, 2022); Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (Rīga, 2020); Kunsthalle Zurich (Cīrihe, 2020); Hamlet (Cīrihe, 2020) un Galerie Kirchgasse (Stekborna, 2020). 2020. gadā Elza Sīle saņēma Zurich Werkschau mākslas balvu un 2021. gadā – Cīrihes pilsētas stipendiju.

Atbalstītāji: Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Pro Helvetia, Arhitektu birojs “SZK un Partneri”, Galerie Philippzollinger, Arterritory.com, “Kokmuižas alus”, “Gardu muti”.

Pateicības: Dāvis Bikšus, Tīna Bērziņa, Aleksandra Sīle, Evija Sīle, Justīne Indzere, , Emīls Jansons, Aleksandrs Karpavičius, Jānis Krauja, Toms Ķelderis, Laimdota Malle, Patrīcija Migliniece, Patriks Palsāns, Matīss Edvards Pauls, Letīcija Priedīte, Emīlija Rižus, Beatrise Šulte, Frīda Šulte, @metazoa2000, @pauls_raimonds. 

Images 1 of 1

“YOU are the model! YOU are the majority!”
Iļjas Lipkina personālizstāde
2022. gada 3. jūnijs – 14. augusts
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga
Kuratore: Zane Onckule
Kastings un fotosesijas producente: Evita Goze

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs piedāvā Berlīnes fotogrāfa Iļjas Lipkina jauno darbu sēriju “YOU are the model! YOU are the majority!”, kas tapusi divu fotosesiju ietvaros šopavasar Rīgā un Berlīnē.

Četrpadsmit fotogrāfiju turpinājumā vietnē Instagram atlasīti vēlīni padsmitgadnieki ir iemūžināti kādreiz apdzīvotā, šobrīd pamestā dzīvoklī Rīgas centrā. Fotogrāfijās šie savstarpēji nesaistītie fotogēniskie svešinieki atklājas kā draugu kopa, kuri, sēžot, atslienoties vai guļot uz gadu gaitā nolietota dīvāna, kas izvietots uz raibi rakstainas tapetes fona, vai nu nepārtraukti fokusē skatienus tuvumā esošajos ekrānos vai šķietami skatās nekurienē. 

Bez stilistiski uzspiestiem tēla nosacījumiem no Lipkina puses jaunieši ieradās uz fotografēšanos savā apģērbā, ikdienas matu sakārtojumā un ar ierasto kosmētiku vai pilnībā bez tās. Viņi ieradās nolūkā tēlot sevi, zinot, ka, visticamāk, netiks iemūžināti kā viņi paši. Stundas pavadot kopā, šie reālās dzīves modeļi caur fotogrāfijām caurstrāvo uzskatāmu garlaikošanos, neieinteresētību un zināmu pasivitāti, vienlaicīgi, ik pa laikam imitējot citam citu ar mērķi izcelties, pagaistot vai saplūstot ar grupu. 

Rezultāts ir darba kopums, kas patiesībā ir par neko. Tāda rakstura nekas atmiņā atsauc populāro 90. gadu amerikāņu sadzīves komēdiju Seinfeld. Seriāla galvenais varonis komiķis Džerijs Seinfelds nāca klajā ar izcili trulu ideju izveidot šovu par sevis paša fiktīvo “es”, kas uz ekrāna izdzīvo savas īstās dzīves peripetijas. Poētiski godinot, Seinfelda mūsdienu “kolēģi” – Alise Gaile, Betija Liza Gersone, Darja Kapitonova, Ļena Kiseļčuka, Sabrina Race, Elīna Rancāne, Toms Sargelis, Agnese Upmale, Francis Alberts Virtmanis – uzskatāmi nēsā 90. gadu stilistikā ieturētu apģērbu. Gluži kā Seinfelds pats sevi, tā arī šī grupa “performēja” vien Lipkina orķestrēto fotosesiju.

Izvietotas secībā, kas atklāj gan sērijas saturisko, gan formālo paņēmienu loģiku, Lipkina fotogrāfijas variē no tīrām, komponētām un perfekti “asām” līdz apzināti izplūdušām, miglainām un šķietami nejauši tvertus momentus atspoguļojošām. Izstādē eksponētie kadri vienlaicīgi ir bezscenārijā un savstarpējā sadarbībā balstīti: tā vienā attēlā modeles pašas rokās turētā telefona gaismojums tiek izmantots, lai izgaismotu kadru, savukārt citā modeles seju Lipkins tver pastarpināti – datora ekrāna atspulgā. Ekrānu patērēšanas izraisītais acu nogurums ir klātesošs modeļu sejās visas sērijas garumā, taču skatītājs nekur nevar saskatīt patērēto saturu, kas to varētu būt izraisījis.

Prātojot Lipkina biogrāfiju un pārdomājot izstādes norises vietas kontekstu, var rasties vēlme šo jauno sēriju skatīt caur postkoloniālās padomju estētikas perspektīvu. Tomēr tāda lasījuma iespēja nav autora nolūks. Lakoniskais, bet emocionāli precīzais uz seju fiksāciju un pašprezentācijā balstītais dokumentālais pētījums ir saistāms ar Lipkina pastāvīgo interesi pievērsties reālā un hiperreālā konceptiem. Nolūkā atklāt vispārinātu versiju par mūsdienu globālās kultūras un sabiedrības attīstības pamata apstākļiem, Lipkins tver impulsu šķietami nejauši, gandrīz kā “izklaidībā”. 

Vienatnē nofotografētā ukraiņu jauniete, kas pozējusi fotogrāfa Berlīnes studijā, pilnībā izprot šo stāvokli, Lipkinam bilstot: “Tas tiešām bija tā, mēs visi bijām vienkārši pielipuši pie saviem ekrāniem.”

Pēc Rīgas izstāde būs apskatāma Liepājas koncertzālē LIELAIS DZINTARS “Liepājas Mākslas foruma 2022”  ietvaros š.g. septembrī un oktobrī.

Biogrāfija

Iļja Lipkins (Ilya Lipkin, dz. 1982, Rīgā) ir Berlīnē dzīvojošs mākslinieks, kurš darbojas tehnoloģiju, jaunatnes un reklāmas krustpunktā. Rīgā dzimušo fotogrāfu darbina laikmeta gaisotne, radot tiešu, drosmīgu un robežas izvaicājošu darbu sērijas, kas aptver mākslu un patērētāju kultūru. Lipkina prakse ir intuitīva, dinamiska, un tā sakņojas apkārtējās pasaules realitātē. Lipkins ir absolvējis Vitnijas neatkarīgo studiju programmu un viņa darbi ir izstādīti High Art Arlā, “Svetlana” galerijā Ņujorkā, Autocenter, Hamburger Bahnhof, Lars Friedrich Gallery un Silberkuppe Berlīnē, kā arī Nousmoules Vīnē, starp citām norises vietām. Lipkina darbi un raksti ir publicēti Texte Zur Kunst, Artforum, Periodico Magazine un citos. Viņu pārstāv Lars Friedrich Gallery. “YOU are the model! YOU are the majority!” ir Lipkina otrā personālizstāde Kim?, sekojot viņa personālizstādei 2017. gadā.

Kastings: Alise Gaile, Betija Liza Gersone, Francis Hagendorfs, Darja Kapitonova, Ļena Kiseļčuka, Sabrina Race, Elīna Rancāne, Toms Sargelis, Agnese Upmale, Francis Alberts Virtmanis.

Atbalstītāji: Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Lars Friedrich Gallery, Arterritory.com, “Kokmuižas alus”, “Gardu muti”.

Pateicības: Jana Ribkina, Tess Sahara, Bro Models, The Runaways, Moon Models.

Images 1 of 1

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ar prieku paziņo par Rīgas tehnokultūras izpētes centra (RTRU) pirmās sezonas “Zem motora pārsega” publiskošanu tiešsaistē. RTRU ir apmeklējams šeit: www.rtru.org
 

Rīgas tehnokultūras izpētes centrs (RTRU) ir jauna digitālā platforma. Tā kuratores ir Elizaveta Šneidermane (Elizaveta Shneyderman) un Zane Onckule, un tas veidots pēc Kim? Laikmetīgās mākslas centra pasūtījuma. Būdams gan zinātnisks žurnāls, gan mākslas un tekstu platforma, gan jauno mediju attīstības centrs, RTRU rosina starpdisciplināru un tehnoloģijās balstītu pieeju laikmetīgu mākslas programmu status quo.
 

RTRU pirmās sezonas dalībnieki: Dana Kopela (Ņujorka), Eltons Kūns (Rīga), Debora Levita (Ņujorka), Rio Roje (Ņujorka), Līga Spunde (Rīga), Kendisa Strongvotera (Ņujorka), Alise Tīfentāle (Ņujorka/Rīga), Viktors Timofejevs (Ņujorka), Džesika Vilsone (Ņujorka).
 

Dizains un identitāte: Beka Abe
 

RTRU pievēršas arvien augošajam tehnisko attēlu Visumam laikmetīgās mākslas prakses ietvaros. Mūsu galvenā premisa – māksla un jaunie mediji rodas no kultūras, nevis atsevišķi no tās. Atgriezeniskā saite starp medijiem un to, kā tos uztver, starp tehniku un kultūru liecina par transduktīvām attiecībām: ķermeņi, attēli, tehnoloģijas un estētikas veidi rodas savstarpējā saistībā un nosaka cits citu. Tikai pievēršoties laikmetīgajai kultūrai un tās pastarpinājuma veidiem, ir iespējams efektīvi izpētīt un aplūkot tehnokultūru, kas paplašina un veido mūsu pasauli.
 

RTRU īpaši pasūtina un ievāc materiālus, personīgi uzrunājot kultūras darbiniekus – māksliniekus, kuratorus un rakstniekus –, kuru darbos atspoguļojas daudzpusīga pievēršanās laikmetīgām teorētiskām tendencēm un tehnopozitīvisma paradigmu hegemonijas apšaubīšana. RTRU meklē to, kas izriet no vai norāda uz nākotnē gaidāmo – apliecinājumu tam, ka sākam paši sevi uzlūkot dinamiskāk. Turklāt RTRU īpaši koncentrējas uz konkrētām Rīgas, Latvijas, Baltijas, kā arī Ņujorkas un ASV vietām un vēstures un kultūras perspektīvām, kas tām raksturīgas.
 

Pirmās sezonas izdevums, kura tēma ir “Zem motora pārsega”, apskata vizuālo kultūru virzošās ekonomiskās un sociālās struktūras un ražošanas tehniskos procesus. Pirmais izdevums pievēršas muzejam bez attēliem, eksaltētajam “skolēnu kolektīvam”, strādnieku šķiras vēsturei, “fenomenu fabrikai” jeb laikmetīgās mediju kultūras paradigmatiskajai darbavietai un daudz kam citam.
 

Lūdzu, apmeklējiet vietni RTRU.org, lai iepazītos ar pilnu kuratoru sleju un projekta dalībnieku topošo ideju priekšlikumiem.
 

Pilns pirmās sezonas saturs būs pieejams, sākot ar 2022. gada aprīli.
 
 

Atbalstītāji:

Images 1 of 1

 Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ar prieku paziņo par izstādes, skaņu celiņa un tekstu materiālu KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / publiskošanu tiešsaistē. Projekta pieredzēšanai, aicinām apmeklēt: https://www.vagabondplacehardtoplace.com/.
 

Mākslinieki: Indriķis Ģelzis, Elza Sīle, Džona Hejduka arhīvs
Kuratori: Zane Onckule, Jo-ey Tang
Arhitekts: Juris Strangots
Skaņa: Joe Namy
Ierunājusi: Amira Ghazalla
Iedziedājusi: Alya Al-Sultani
Mājas lapas dizains: Shadow Brand®
Video montāža: Ieva Kraule-Kūna
Izpilddirektore: Elīna Drāke
Projekta vadītāja: Evita Goze
Arhīva zīmējumi: Džona Hejduka fonds, Kanādas Arhitektūras centrs
Producents: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga, 2022

“Nezināju, ka pastāv tāds Rīgas līcis, /
Rīga, kuru vienmēr bijis grūti ievietot, /
Vieta, kur celt jaunu pilsētu.”
Džons Hejduks

KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / ir “spekulatīva” tiešsaistes izstāde/priekšlikums, kuras iecere radusies, sadarbojoties māksliniekiem Indriķim Ģelzim, Elzai Sīlei, Džo Namī (Joe Namy), kā arī līdzkuratoriem Zanei Onckulei, Džo-ijam Tangam (Jo-ey Tang) un arhitektam Jurim Strangotam. Uzņemot sevī šodienas augošo satraukumu, projekts liek lietā poētisku un utopisku iztēli jauktu mediju ainavas veidošanai. Tā ir digitālā vidē īstenota izstāde ar jaunradītu skaņu celiņu, tekstiem, 3D animāciju un mājaslapu. Projekts ir radies kā vīzija un kompass, kas sākas ar privāto izvēli, pēc tam pievēršas kolektīvajai digitālās pasaules apziņai un visbeidzot atgriežas pie aktivēšanas fiziskā telpā.
 

Pieņemot amerikāņu arhitekta Džona Hejduka (1929–2000) tēzi, ka eksistenciālas krīzes apstākļos laikam ir tendence “sabrukt telpā”, KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / stratēģiski izmanot digitālās vides telpiskumu, lai meklētu jaunas empātijas formas. Būdams spekulatīvas iedabas, šis projekts tiecas uz tādu nākotni, kurā tiek pārvērtēta mūsu individuālā un kolektīvā atsvešinātība, kā arī fiziskie un garīgie ierobežojumi. Paplašinot Hejduka radošās arhitektoniskās domas mantojumu, KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / iecerēts kā skulpturāls/arhitektonisks klejotājs/aģents, kas saistīts ar pašreizējām sociālajām, politiskajām un psiholoģiskajām realitātēm.
 

KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / sākotnēji tika izstrādāta kā piedāvājums fiziskai izstādei – Latvijas paviljonam 59. Venēcijas biennālē 2022. gadā. Lai arī nerealizēts, projekts ir mainījies, attīstījies un nonācis šeit – tiešsaistē.

2022. gada pavasarī sadarbībā ar RISEBA Arhitektūras un mediju centru, izmantojot Hejduka arhīva skices, dizainu un piezīmes, paredzēts no jauna izgatavot pilnā mērogā un pirmo reizi Rīgas pilsētvidē uzstādīt Džona Hejduka Rīgas projekta (1987) struktūras “Subjekts” un “Objekts”. Par godu projekta 35. gadadienai latviešu valodā tiks izdota Džona Hejduka grāmata “Rīgas projekts” (1987).

 

Plašāka informācija: https://www.vagabondplacehardtoplace.com/
 

Atbalstītāji: Kultūrelpa, VKKF, Kultūras ministrija, Rīgas dome
 

Partneri: Nodibinājums ARHITEKSTI, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju universitātes “RISEBA” Arhitektūras un dizaina fakultāte (FAD)