Voldemārs Matvejs, Kapa vietas stabs. Nanajieši (goldi), Amūras reģions. Krievija. No Ļeva Šternberga 1910.gada ekspedīcijas. Fotografēts Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejā Santkpēterburgā. Ieskenēta fotogrāfija, 2020.

 

NERVOZĀ GARA FAKTŪRA

 

Norises vieta: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga
Izstādes norises laiks: 4. septembris – 1. novembris, 2020
Atklāšana: 3. septembris, 18.00 – 21.00

 

Piedalās: 0.0.01.0.0., Džeims Bridls, Merlins Kārpenters, Vanesa Gravenora, Lī Ledars, Voldemārs Matvejs, Viktorija Modesta, Ieva Rubeze, Aleksandra Samuļenkova, Elza Sīle

 

Kuratore: Zane Onckule

 

“Nervozā gara faktūra” ir veltījums nemiera garam tā dēvētajā “post-optiskā” laikmetā. Šis gars, lai arī lielā mērā ietver nostalģiju pēc pirms-tehnoloģiju ēras ar tajā valdošajiem reiviem un deju grīdām, pieaugoši izpaužas kā noteiktas uzvedības modelis, kādu indivīds izspēlē uz šodienas realitātes fona. Visuzskatāmāk tas parādās momentā, kad tas sāk “māt atpakaļ mašīnai”. Brīvu analoģiju un sakarību meklējumu vadīta, izstāde pievēršas ar mediju rīku starpniecību uzrunātai garu pasaulei, novērošanas un monitoringa stratēģijām un pilsētā ieslēgtās sabiedrības fiziskās un garīgās veselības kvalitātes apcerei. Aizņemoties no latviešu izcelsmes krievu mākslinieka un teorētiķa Voldemāra Matveja (1877-1914) darbā “Faktūra” (1914) ietvertās nojēgas, kas apzīmē virsmas kvalitātes objektiem, kuriem citādi šīs kvalitātes ir neiespējams noteikt taustāmi, ekspozīcijā ietvertās arhīva fotogrāfijas un video, audekli un grafiti, ar rokām , kā arī burtveidolu un kolāžas tehnikā veidoti jauni un iepriekš radīti dzīvu un mirušu autoru darbi, katrs atsevišķi novada tiem īpaši piemītošu virsmas autonomijas un satura “troksni” jeb faktūru. Pāreja uz virsmas un tekstūras lomu aplūkošanu šodienas mākslā ir cieši saistīta ar pieaugošo neuzticību redzes maņai un tās piesārņojumu jeb, sekojot Matvejam, “trokšņa” klātbūtne” slēpjas darba atsevišķo materiālo elementu autonomijā – faktūra ir nevis to vienotībā, bet gan to kakofonijā.

 

Izstādes faktūra veidojas caur: Voldemāra Matveja uzņemtajām Ziemeļāzijas tautu rituālo gara figūru –“primitīvu” un vienlaikus tik izteiksmīgu – fotogrāfijām (1913) no Latvijas Nacionālās Bibliotēkas krājuma; Ievas Rubezes (dz. 1977) video-terapeitiskā kino seansa “Zāles” (2000) ar dažādu Latvijas burvju-dziednieku, “problēmu konsultantu” un “kaktu dakteru” performancēm baltā trokšņa pavadībā; Merlina Kārpentera (dz. 1967) “Paint-It-Yourself” otro – Rīgas versiju, kas ierosina, ka gleznošanas spriedze ir jūtama jau tad, kad viss, kas redzams, ir vien astoņi gruntēti audekli un telpas vidū izvietota kaste, pilna ar lietošanai nepieejamām eļļas krāsu tūbām; Lī Ledara (dz. 1976) gandrīz 60 minūšu garu ciplveida filmu “Vokzal” (2016), kas veic apslēptas sociālās dinamikas kartēšanu, fiksējot banālu, tomēr reizē sarežģītu trīs Maskavas vilcienu staciju tranzīta horeogrāfiju; 0.0.01.0.0 (dz. 1999) veidoto vietai piesaistīto, nepārtrauktas rokas / ķermeņa kustības jeb graffitti fitness rezultātā radīto žestu pret cenzūru, to tālāk cenzējot; Elzas Sīles (1989) ar krāsu noklātām metāliskas sienas un grīdas vienībām, kas darbojas kā psiho-telpisko tipoloģiju plūsmas kartējums; uz traumatiskas personiskas pieredzes Parīzes teroristu uzbrukumos 2015. gadā balstītu Vanesas Gravenoras (dz. 1992) video “Es/Mana lode” (2016), kas dziesmas “The Sound of Silence” garumā un caur absurdi-vēsturisku skatpunku izseko uzbrukuma ilgumam, kā arī lodei, kas trāpīja; ar multidisciplināru pieeju future-pop identitātei un performances mākslai ar post-cilvēka šķautni zināmās bioniskās pop-mākslinieces Viktorijas Modestas (dz. 1988) fotogrāfiju no “Counterflow” (2016) kampaņas, kuru pavada autores uzsaukums atbrīvoties no pagātnes aizspriedumiem pilnībā mainīgas identitātes virziena; Aleksandras Samuļenkovas (dz.1986) tipogrāfiska risinājuma gudri-ekstravagantā un “raganiskā” burtveidolā Zangezi sagatavotas kuratores esejas (latviešu, krievu un angļu valodās) pārnesi uz sienas; un Džeimsa Bridla (dz. 1980) video “Mans prieks zvaigžņotajā naktī” (2018), kas zagšanas slavināšanai veltīta sena angļu meldiņa un ierakstu no ciparu stacijām pavadībā uzņemts Akriori – apvienotā Lielbritānijas un ASV gaisa spēku bāzē ārpus horizonta novērošanai un globālās izlūkošanas datu vākšanai un vienlaicīgi – lielo flamingo sezonālā mājvietā. Izstādē ietverts arī seminālais izdevums “Daiļrades principi plastiskās mākslās. Faktūra” (1914) no Zuzānu kolekcijas.

 

Biogrāfijas:

 

0.0.01.0.0 (dz. 1999. g, Latvija) Autors par sevi izsakās sekojoši: “Spēlējos (iznīcinot) ar rotaļlietu mašīnītēm un sērkociņiem. Vēlāk jau ar benzīnu un mājasdarbiem.”

 

Džeims Bridls (James Bridle, dz. 1980.g., Lielbritānija) ir rakstnieks un mākslinieks, kurš strādā ar dažādām tehnoloģijām dažādās disciplīnās.

 

Merlins Kārpenters (Merlin Carpenter, dz. 1967. g., Lielbritānija) ir mākslinieks, kas ir vislabāk pazīstams ar konceptuālajām gleznām un instalācijām, kas darbojas kā skaudra, antagonistiska mākslas pasaules elitārisma un patērniecības kritika.

 

Vanesa Gravenora (Vanessa Gravenor, dz. 1992. g., Kanāda) ir māksliniece un rakstniece, kura šobrīd dzīvo Berlīnē un pēta tēmas par terorismu, karu pret terorismu un “proxy” karu.

 

Lī Ledars (Leigh Ledare, dz. 1976.g., ASV) izmanto fotogrāfiju, arhīva materiālus, tekstu un filmas, lai pētītu cilvēku darbības, sociālās attiecības, tabu un tā atspoguļojumu fotogrāfijā.

 

Voldemārs Matvejs (dz. 1877–m. 1914, Krievijas Impērija) latviešu gleznotājs, teorētiķis un pētnieks devis unikālu ieguldījumu ārpus Eiropas kultūru pētniecībā 20. gadsimta sākumā.

 

Viktorija Modesta (dz. 1988, Latvija) ir Losandželosā dzīvojoša bioniska pop māksliniece un radošā direktore, kas ir zināma ar savu multidisciplināro pieeju future-pop identitātei un performances mākslai ar post-cilvēka šķautni.

 

Ieva Rubeze (dz. 1977, Latvija) ir poētisku video un instalāciju māksliniece, kura veidojusi iztēles pilnus mākslas darbus.

 

Aleksandra Samuļenkova (dz. 1986, Latvija) ir burtveidolu dizainere, kas veic daudzveidīgus eksperimentus ar burtiem, kā arī pēta burtveidolu dizaina tradīcijas un to saistību ar vēsturiskiem notikumiem.

 

Elza Sīle (dz. 1989, Latvija). Dažādu tehniku ietvaros strādā ar iespējamību fiksēšanu un to īstenošanas izspēlēšanu. Kombinējot prāta radītus attēlus ar analītiskiem iedalījumiem, viņa nodarbojas ar psiho-telpisko tipoloģiju plūsmas leksikas radīšanu.

 

 

 

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Simon Lee gallery, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Saubag, KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti

 

Patroni: Vita Liberte, Kārlis Ķirsis

 

Pateicības: Irēna Bužinska, Stella Hermanovska, Uldis Mākulis, Mārtiņš Mintaurs, Amanda Ziemele, Jānis Zuzāns.

 

 

 

Balstoties uz Kultūras ministrijas muzeju darbību reglamentējošo sanitāro protokolu, Kim? ir paredzējis noteiktu fiziskās distancēšanās un dezinficēšanas normu ievērošanu galerijas apmeklējuma laikā.