Images 1 of 1

Dalībnieki: Santa France, Edgars Gluhovs, Ainārs Kamoliņš (un Tinaņa Liņa), Estere Kajema, Nūra Mobaraka, Džeks Smits, Elizaveta Šneidermane 

Kuratore: Zane Onckule 

Izstāde “Aukstais laiks ārpus eņģēm” apvieno īpaši šim notikumam radītus, kā arī jau esošus mākslinieku, kuratoru un rakstnieku darbus. Tie sniedz sānskatu “krionikā” – pseidozinātniskā dzīves paildzināšanas metodē, kas darbojas, apturot miršanas procesu – un hibrīdās bažās, kuras tā izgaismo. Piedāvājot dažādas laika un tā ētisko dimensiju uztveres perspektīvas, “Aukstais laiks ārpus eņģēm” pievēršas apstādinātu, improvizētu un nepabeigtu dzīvības un laika formu izspēlēšanai.  

Laiks “eņģēs” ir laiks, kas ir pakļauts un pakļaujas virzībai, savukārt “ārpus eņģēm” izkritušajā laikā (“Hamlets”) šīs attiecības ir apvērstas, un laiks ir tas, kas nosaka kustību vai tās neesamību. Nespēja rīkoties, notikumu dublēšanās, greizas attiecības starp pagātnes un tagadnes notikumiem uzbur fiktīvu un baisu realitātes apziņu, kurā centieni noskaidrot savu patību nozīmē būt apveltītam ar privilēģiju veidot konsekventu naratīvu. Apjukusi savā izplūdušajā identitātē, šodienas sabiedrība, gluži tāpat kā “Hamleta” lugas varoņi, kas vaicā “būt vai nebūt?”, slīkst pārdomās, vai pieredzētais norisinājies nomodā, vai arī tā jau ir atrašanās pēcnāves dzīvē. Caur instalāciju, video, skaņu un tekstu šeit izgaismojas ar identitāti, atmiņu un pārvaldību saistīts problēmloks, pārvēršot izstādi sava veida laboratorijā, kur krionizētais mākslas students Hamlets ir sācis atkust un mēģina orientēties jaunajā, “ārpus eņģēm” esošajā, pasaulē.  

Kamēr Hamlets mēģina verificēt savu atmiņu, vērojot apkārtējo reakcijas, izstādes spektrālais korpuss atklājas šādās ainās: latviešiem raksturīgā kapu kultūras kulta figurālā kompozīcijā – retrofutūristiskā mielastā veļiem (Santa France) lejupielādējamas hologrammas formā; slēgtos kravas konteineros noglabātā instalācijā (Edgars Gluhovs), no kuras dzēstas jebkādas vizuālas pazīmes no kādreizējas mākslinieka izstādes šajās pašās telpās; “Hamleta” kā policejiskas valsts attēlojuma jaunradītā tekstā (Ainārs Kamoliņš), sniedzot instrukcijas neskaidrības (nepilnīgas informācijas dēļ) radīšanā un pavadošo šaubu par pareizās rīcības pamatojumu uzturēšanā; video esejā (Estere Kajema) skumju ieskautajā hauntoloģijā, kurā popkultūras spoki darbojas kā šveicari, ļaujot rēgiem izslīdēt no to nemājīgajiem mitekļiem vēlīnā kapitālisma pasaulē; Hamleta tēva gara kā halucinācijas asociatīvā izspēlēšanā caur emocionāli uzlādētu audio darbu (Nūra Mobaraka), kas ierakstīts pansionātā, dušā, mašīnā un citviet un pārraida sarunas ar tēvu poliglotu, kam neiroloģiskas anomālijas dēļ ir 30 sekunžu doma un atmiņa; instalācijā (Elizaveta Šneidermane), kurā ar krioniskas reģenerācijas palīdzību īstenota joprojām notiekošu un re-animējošu vēsturisku tropu – supergrāvēja Disneja agrīnās animācijas priekšteču un izstumto – pārveide jaunās formās, to atdzimšana un augšāmcelšanās, un, visbeidzot, sienas gleznojumā, kas ietver fragmentus no “Hamleta” adaptācijas scenogrāfiju zīmējumiem (Džeks Smits), izceļot “lendlordisma” jēdzienu kā “mūsu laika galveno sociālo ļaunumu” jeb maģiju, maksājot ziedojuma upuri  par aizsardzību, lai tiktu atstāti mierā.  

Dizains: Eltons Kūns 

Pateicības: Gladstone gallery  

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti 

Biogrāfijas 

Santa France (dz. 1993) ir latviešu digitālā māksliniece, kura dzīvo un strādā Berlīnē. Viņas darbība lielākoties ir saistīta ar 3D programmatūras piedāvātajām iespējām un to lietojumu web kolāžu, video, animētu .GIF attēlu un digitālo ilustrāciju veidošanā, pētot tādas tēmas kā pašrefleksija, vientulība, nostalģija un interneta kultūra. 

Edgars Gluhovs (dz. 1980) ir latviešu mākslinieks, kas patlaban dzīvo Berlīnē. Studējis Bornmutas Mākslas institūtā un Staedelschule Frankfurtē. Strādā ar zīmējumu un fotogrāfiju. Rīkojis personālizstādes un piedalījies grupu izstādēs galerijās un mākslas institūcijās Kim?, (Rīga) Patrick Ebensperger (Berlīne), Villa Medici (Roma), SUNDY (Londona) un Halle für Kunst (Līneburga). 2013. gadā saņēmis Šveices Mākslas balvu. 

Ainārs Kamoliņš (dz. 1980) ir Rīgā dzīvojošs latviešu filozofs. Viņš ir ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātē. Galvenās akadēmiskās intereses aptver jautājumus, kurus uzdevuši agrīnie modernisma filozofi, tai skaitā, kā bioloģija, dabas un eksaktās zinātnes ir saistītas ar filozofijas teorijām. Viņa līdz šim zināmākais darbs ir “Dienasgrāmatas: Spinozas poētika” (2014, Kim?). 2016. gadā Kamoliņš sarakstīja dramaturģiju Kirkegora “Pavedinātāja dienasgrāmatai”, kas tika uzvesta uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves.  

Estere Kajema (dz. 1992) ir Latvijā dzimusi rakstniece un mākslas teorētiķe, kura šobrīd dzīvo Londonas dienvidaustrumos. Ieguvusi bakalaura, maģistra un pētniecības maģistra grādu laikmetīgās mākslas teorijā Londonas Goldsmita Universitātē. Šobrīd viņa nodarbojas ar nāves, atmiņas, hauntoloģijas un burvestību tēmu pētniecību.  

Nūra Mobaraka (dz. 1985) ir libāņu/amerikāņu māksliniece, kura šobrīd dzīvo Losandželosā. Savas prakses ietvaros Mobaraka pēta varmācību un iekāri – apmātības, tieksmes un kļūmes gan cilvēkā, gan nācijvalstī. Mobaraka ir piedalījusies izstādēs Miguel Abreu Gallery Ņujorkā; Sandjego Laikmetīgās mākslas muzejā; LAXart un Hakuna Matata Losandželosā, Cubitt Gallery un Rodeo Gallery Londonā. Mobaraka ir publicējusi dzejoļus tādos žurnālos kā F.R. David, The Claudius App, The Salzburg Review un citviet. 

Elizaveta Aleksandrovna Šneidermane (dz. 1992) ir Ņujorkā dzīvojoša baltkrievu izcelsmes amerikāņu kuratore, pētniece un izdevēja, kura darbojas laikmetīgās mākslas un mediju studiju laukā. Viņas starpdisciplinārā pētniecība pievēršas mediju materialitāšu vēsturei un filozofijai, un no tām izrietošajām tehnikām, tostarp to ietekmei uz miesiskumu digitālo attēlu laikmetā. Elizavetas esejas par laikmetīgo mākslu un vizuālo kultūru ir publicētas Artforum, BOMB Magazine, The Brooklyn Rail, Rhizome un citviet. 

Džeks Smits (dz.1932–m.1989) bija Ņujorkā dzīvojošs filmu veidotājs, fotogrāfs un aktieris, kurš pazīstams ar novatorisko ietekmi eksperimentālajā kino un performances mākslā. Smita ietekme līdz šai dienai caurstrāvo eksperimentālo kino un performances mākslu ASV, un tā ir klātesoša Vorhola, Džona Votersa, Lorijas Andersones, Sindijas Šērmanes un neskaitāmu citu autoru darbos. 1998. gadā Laikmetīgās mākslas institūts/P.S.1 Museum izstādīja Jack Smith: Flaming Creature: His Amazing Life and Times, viņa darbu retrospekciju, kas pēc tam ceļoja uz Pitsburgu Pensilvānijas štatā, Bērkliju Kalifornijas štatā un Berlīni Vācijā.  

Images 1 of 1

Kurators: Toke Likebergs 

Stīnes Dejas izstāde “Pēdējā cerība” (Last Resort) veltīta mākslinieces jaunākajiem pētījumiem par nemirstību un dzīvildzes pagarināšanu, pievēršoties transhumānisma un krioprezervācijas tēmām. Nāve ir cilvēka stāvokļa neizbēgamība, cikls, kas vēstures gaitā atkārtojies bez izņēmumiem. Bet ja nu nākotnē zinātnieki spēs uzveikt šo galīgo nenovēršamību un izārstēt pasaulē “visbīstamāko” stāvokli: mirstību? Ko nozīmē būt cilvēkam tehnoloģiju laikmetā un vai mēs ar tehnoloģiju palīdzību spējam izmainīt dabisko dzīves ciklu? Vai drīzāk – kas tehnoloģiju laikmetā ir nāve? 

Izstādes instalācijas pamatā ir skulptūru sērija “Termiskā dzemde” (“Thermal Womb”, 2019), ar kuru palīdzību tiek vizualizētas pašreizējās krioprezervācijas metodes. Šobrīd visā pasaulē 401 mirušo ķermeņu un vēl vairāk galvu, iegremdēti šķidrā slāpeklī, gaida zinātnes attīstību, lai nākotnē varētu tikt atdzīvināti. Plašo pētījumu rezultātā Dejas skulptūras ir gandrīz precīzs paraugs tam, kā viens no lielākajiem krioprezervācijas uzņēmumiem – Alcor – uzglabā ķermeņus termiskajos guļammaisos ar kājām gaisā, pirms tie tiek iegremdēti metāla termosos, kas pildīti ar šķidro slāpekli. Ķermeņi tiek turēti ar kājām gaisā, lai ārkārtas situācijas gadījumā to galvas pēc iespējas ilgāk paliktu vēsumā. Katrai skulptūrai ir unikāla 3D animēta seja, kas darbojas kā sava veida portreta panelis, līdzīgs tiem, kas tiek rūpīgi gleznoti mumifikācijas procesā. Senajā Ēģiptē tika uzskatīts, ka apgleznotās maskas palīdzēs mirušā cilvēka dvēselei (Ka) atpazīt tās īpašnieku – mīkla, ar kuru nākotnes dekrioprezervētajiem cilvēkiem var nākties cīnīties. “Pēdējā cerība” izrāda šīs skulptūras smilšu vidē, atveidojot Alcor atrašanās vietu Arizonas tuksnesī un vienlaicīgi iztēlojoties distopiskas nākotnes scenāriju, kurā ķermeņi tiek atstāti novārtā, aizvien optimistiski gaidot savu atdzimšanu.  

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura ir apsēsta ar jaunības saglabāšanu, un, saskaņā ar Pasaules Veselības organizāciju,  dzīves ilgums pēdējo simts gadu laikā ir divkāršojies. Reaģējot uz ilgākas dzīves meklējumiem, Google 2013. gadā radīja Calico, pētījumu un attīstības uzņēmumu, kas fokusējas uz progresīvām tehnoloģijām, lai paplašinātu mūsu izpratni par bioloģiju, kas kontrolē dzīves ilgumu. Rejs Kurcveils, inženiertehniskais direktors un futūrists, kurš strādā Google, uzskata, ka mēs atrodamies nedaudz vairāk kā desmitgades attālumā no tā, lai spertu nozīmīgus soļus nemirstības virzienā. Nemirstība ir kas tāds, par ko mums visiem ir aktīvi jādomā, jo tā varētu būt izvēle, ko pieņemt mūsu dzīves laikā.  

Tomēr mūžīgās dzīves meklējumi nebūt nav nekas jauns: poēma “Eposs par Gilgamešu” stāsta par varoņa nemirstības meklējumiem, pēcnāves dzīvei mirušo ķermeņus veiksmīgi saglabāja jau ēģiptieši, senie alķīmiķi centās iegūt filozofu akmeni – dziru, kas, domājams, dāvātu tās baudītājam mūžīgu jaunību, kā arī 20. gadsimta 20. gadu Amerikā vīriešiem bija modē veikt ksenotransplantāciju dzimumtieksmes veicināšanai. Savukārt mūsdienās Ambrosia ir nosaukums jaunuzņēmumam, kas ievāc “jaunas asinis”, lai veiktu cilvēka plazmas pārliešanu. Tas uzskatāmi parāda, ka krioprezervācija ir tikai vēl viena jauna metode nebeidzamajā sarakstā.  

Šī izstāde tiek organizēta sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru “Tranen”, Hellerupā, Dānijā.  

Stīne Deja (dz. 1986) ir dāņu māksliniece, kas dzīvo un strādā Londonā. Dejas prakse ir saistīta ar cilvēka dzīves arhitektūru un to, kas veido un ietekmē cilvēku attīstību. Saņēmusi maģistra grādu Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā 2015. gadā un bakalaura grādu Koldingas Dizaina skolā 2012. gadā. Mākslinieces izstāžu vēsturē ietilpst izstādes: Annka Kultys Gallery Londonā; Mdbk Leipcigā; Tranen Kopenhāgenā; König Galerie Berlīnē; HEK Bāzelē; Perm Museum of Contemporary Art Permā; Schimmel Projects Drēzdenē; National Centre for Contemporary Art Ņižņijnovgorodā; Pablo’s Birthday Ņujorkā; Like a Little Disaster  Polignano a Mare; DASH Gallery Kortreikā; Somerset House Londonā un Unit 110 Ņujorkā. 

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Dānijas Kultūras institūts Rīgā, KRASSKY, “Satori”, Arterritory.com, Green Print, “Kokmuižas alus”, “Gardu muti”.