Images 1 of 1

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ar prieku paziņo par Rīgas tehnokultūras izpētes centra (RTRU) pirmās sezonas “Zem motora pārsega” publiskošanu tiešsaistē. RTRU ir apmeklējams šeit: www.rtru.org
 

Rīgas tehnokultūras izpētes centrs (RTRU) ir jauna digitālā platforma. Tā kuratores ir Elizaveta Šneidermane (Elizaveta Shneyderman) un Zane Onckule, un tas veidots pēc Kim? Laikmetīgās mākslas centra pasūtījuma. Būdams gan zinātnisks žurnāls, gan mākslas un tekstu platforma, gan jauno mediju attīstības centrs, RTRU rosina starpdisciplināru un tehnoloģijās balstītu pieeju laikmetīgu mākslas programmu status quo.
 

RTRU pirmās sezonas dalībnieki: Dana Kopela (Ņujorka), Eltons Kūns (Rīga), Debora Levita (Ņujorka), Rio Roje (Ņujorka), Līga Spunde (Rīga), Kendisa Strongvotera (Ņujorka), Alise Tīfentāle (Ņujorka/Rīga), Viktors Timofejevs (Ņujorka), Džesika Vilsone (Ņujorka).
 

Dizains un identitāte: Beka Abe
 

RTRU pievēršas arvien augošajam tehnisko attēlu Visumam laikmetīgās mākslas prakses ietvaros. Mūsu galvenā premisa – māksla un jaunie mediji rodas no kultūras, nevis atsevišķi no tās. Atgriezeniskā saite starp medijiem un to, kā tos uztver, starp tehniku un kultūru liecina par transduktīvām attiecībām: ķermeņi, attēli, tehnoloģijas un estētikas veidi rodas savstarpējā saistībā un nosaka cits citu. Tikai pievēršoties laikmetīgajai kultūrai un tās pastarpinājuma veidiem, ir iespējams efektīvi izpētīt un aplūkot tehnokultūru, kas paplašina un veido mūsu pasauli.
 

RTRU īpaši pasūtina un ievāc materiālus, personīgi uzrunājot kultūras darbiniekus – māksliniekus, kuratorus un rakstniekus –, kuru darbos atspoguļojas daudzpusīga pievēršanās laikmetīgām teorētiskām tendencēm un tehnopozitīvisma paradigmu hegemonijas apšaubīšana. RTRU meklē to, kas izriet no vai norāda uz nākotnē gaidāmo – apliecinājumu tam, ka sākam paši sevi uzlūkot dinamiskāk. Turklāt RTRU īpaši koncentrējas uz konkrētām Rīgas, Latvijas, Baltijas, kā arī Ņujorkas un ASV vietām un vēstures un kultūras perspektīvām, kas tām raksturīgas.
 

Pirmās sezonas izdevums, kura tēma ir “Zem motora pārsega”, apskata vizuālo kultūru virzošās ekonomiskās un sociālās struktūras un ražošanas tehniskos procesus. Pirmais izdevums pievēršas muzejam bez attēliem, eksaltētajam “skolēnu kolektīvam”, strādnieku šķiras vēsturei, “fenomenu fabrikai” jeb laikmetīgās mediju kultūras paradigmatiskajai darbavietai un daudz kam citam.
 

Lūdzu, apmeklējiet vietni RTRU.org, lai iepazītos ar pilnu kuratoru sleju un projekta dalībnieku topošo ideju priekšlikumiem.
 

Pilns pirmās sezonas saturs būs pieejams, sākot ar 2022. gada aprīli.
 
 

Atbalstītāji:

Images 1 of 1

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ar prieku paziņo par izstādes, skaņu celiņa un tekstu materiālu KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / publiskošanu tiešsaistē. Projekta pieredzēšanai, aicinām apmeklēt: https://www.vagabondplacehardtoplace.com/.

Mākslinieki: Indriķis Ģelzis, Elza Sīle, Džona Hejduka arhīvs
Kuratori: Zane Onckule, Jo-ey Tang
Arhitekts: Juris Strangots
Skaņa: Joe Namy
Ierunājusi: Amira Ghazalla
Iedziedājusi: Alya Al-Sultani
Mājas lapas dizains: Shadow Brand®
Video montāža: Ieva Kraule-Kūna
Izpilddirektore: Elīna Drāke
Projekta vadītāja: Evita Goze
Arhīva zīmējumi: Džona Hejduka fonds, Kanādas Arhitektūras centrs
Producents: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga, 2022

“Nezināju, ka pastāv tāds Rīgas līcis, /
Rīga, kuru vienmēr bijis grūti ievietot, /
Vieta, kur celt jaunu pilsētu.”
Džons Hejduks

KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / ir “spekulatīva” tiešsaistes izstāde/priekšlikums, kuras iecere radusies, sadarbojoties māksliniekiem Indriķim Ģelzim, Elzai Sīlei, Džo Namī (Joe Namy), kā arī līdzkuratoriem Zanei Onckulei, Džo-ijam Tangam (Jo-ey Tang) un arhitektam Jurim Strangotam. Uzņemot sevī šodienas augošo satraukumu, projekts liek lietā poētisku un utopisku iztēli jauktu mediju ainavas veidošanai. Tā ir digitālā vidē īstenota izstāde ar jaunradītu skaņu celiņu, tekstiem, 3D animāciju un mājaslapu. Projekts ir radies kā vīzija un kompass, kas sākas ar privāto izvēli, pēc tam pievēršas kolektīvajai digitālās pasaules apziņai un visbeidzot atgriežas pie aktivēšanas fiziskā telpā.
Pieņemot amerikāņu arhitekta Džona Hejduka (1929–2000) tēzi, ka eksistenciālas krīzes apstākļos laikam ir tendence “sabrukt telpā”, KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / stratēģiski izmanot digitālās vides telpiskumu, lai meklētu jaunas empātijas formas. Būdams spekulatīvas iedabas, šis projekts tiecas uz tādu nākotni, kurā tiek pārvērtēta mūsu individuālā un kolektīvā atsvešinātība, kā arī fiziskie un garīgie ierobežojumi. Paplašinot Hejduka radošās arhitektoniskās domas mantojumu, KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / iecerēts kā skulpturāls/arhitektonisks klejotājs/aģents, kas saistīts ar pašreizējām sociālajām, politiskajām un psiholoģiskajām realitātēm.
KLEJOTĀJS \ VIETA, KURU GRŪTI IEVIETOT / sākotnēji tika izstrādāta kā piedāvājums fiziskai izstādei – Latvijas paviljonam 59. Venēcijas biennālē 2022. gadā. Lai arī nerealizēts, projekts ir mainījies, attīstījies un nonācis šeit – tiešsaistē.

2022. gada pavasarī sadarbībā ar RISEBA Arhitektūras un mediju centru, izmantojot Hejduka arhīva skices, dizainu un piezīmes, paredzēts no jauna izgatavot pilnā mērogā un pirmo reizi Rīgas pilsētvidē uzstādīt Džona Hejduka Rīgas projekta (1987) struktūras “Subjekts” un “Objekts”. Par godu projekta 35. gadadienai latviešu valodā tiks izdota Džona Hejduka grāmata “Rīgas projekts” (1987).

Plašāka informācija: https://www.vagabondplacehardtoplace.com/
Atbalstītāji: Kultūrelpa, VKKF, Kultūras ministrija, Rīgas dome
Partneri: Nodibinājums ARHITEKSTI, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju universitātes “RISEBA” Arhitektūras un dizaina fakultāte (FAD)

Images 1 of 1

Evelīna Deičmane

“Dejorgāns”

4. novembris, 2022 – 31. janvāris, 2023

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Kuratore: Zane Onckule

Atklāšanas vakarā 4. novembrī plkst. 20:00 izstādes ietvaros norisināsies Jaceka Senkeviča performance-DJ sets.

Evelīnas Deičmanes trešās personālizstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā pamatā ir autores dziļi personiska – jutīga un reizē procesu sabiedrībā motivēta interese pievērsties mākslai (iz)dzīvot.

Laikā, kad fiktīvie naratīvi un globālā realitāte uzspiež vienlaicīgas pārklājošās distopijas, Deičmanes “Dejorgāns” ir veidota kā teritorija, kur meklēt un rast personiskās brīvības robežu – vietu, kura nevienam nevar nodarīt kaitējumu. Apzinoties, ka ignorējot savu ķermeni, nav iespējams nonākt pie miera stāvokļa un atklāsmes, izstādes tematika koncentrējas ap cilvēka iekšējām norisēm un vēstures traumatisko notikumu atstātajiem nospiedumiem tajā.

Saglabājot interesi strādāt ar “materiālu”, kas ir dziļi personisks, tomēr vienlaicīgi var būt apslēpts un grūti tverams, Deičmane izceļ postpadomju reģionam piemītošo mentālo karti. Atsvešinātību no sava ķermeņa piedzīvo vairums Latvijas iedzīvotāju, īpaši paaudze, kas dzimusi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Deičmanes vecāku paaudzei pagātne ir zaudējusi savu spēju apgaismot tagadni. Tajā trūkst tagadnes, jo viss tiek skatīts un vērtēts caur pagātnes pieredzējumu, tādējādi kropļojot skatījumu un dzīves pieredzējumu šodienā.

Minētā iespaidota, Deičmane (re)konstruē iztrūkstošos/pagaisušos atmiņu/pieredzes momentus, lai ar mākslinieciskās iztēles un somatiskās/terapeitiskās analīzes elementu palīdzību veidotu Kim? telpas visaptverošu instalāciju. Izstādē iekļauti jaunradīti darbi un iepriekš neizstādīti darbi gaismas un skaņas objektu, zīmējumu un tekstila, un metāla instalācijas tehnikās, kas vizuāli poētiskā/pastarpinātā veidā apsver idejas par starppaudžu traumu pārdzīvošanu, cilvēka ķermeni un cerības tehnoloģijām.

Ar “Dejorgānu” māksliniece it kā atgriežas savā un ieskatās citu pagātnē, lai uzlasītu trūkstošos elementus un sajustu brīvību, ko sniedz ķermeņa un prāta kā instrumentu veselīga mijiedarbe. “Dejorgāna” ietvaros izdzīvošanas nozīme sliecas daudz tālāk par izvairīšanos no nevēlamā, tā ir par dzīvi apliecinošas vīzijas izteikšanu, neskatoties uz  apstākļiem, kas izsauc visas iespējamās bailes. Deičmanes “Dejorgāns” kustas un “dejo” virzienā cauri pašpieredzei un paver ceļu dziednieciskām transformācijām izdzīvotājas būtības esencē.

Evelīna Deičmane (dz. 1978) mākslas izglītību ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā 2007. gadā un pabeigusi Berlīnes Mākslas universitātes Vizuālās komunikācijas nodaļu un Eksperimentālo mediju nodaļu (2004; 2007–2009). Savos darbos izmanto jauktas tehnikas, eksperimentē ar skaņu un vizuālajiem elementiem. Viņas konceptuālā pieeja ietver eksistenciālas noskaņas un cilvēka pieredzi, radot vidi, kur skumjas saskaras ar laimi, bet dramatiskumu kliedē humors.
Viņa piedalījusies 15. Sidnejas Starptautiskajā biennālē (2006), 2. Maskavas Biennālē (2007), Eiropas Laikmetīgās Mākslas biennālē “Manifesta” (2008), 12. Starptautiskajā Kairas biennālē (2010). Deičmane pārstāvēja Latviju 53. Starptautiskajā Venēcijas biennālē ar multimediālo projektu “Pārejošās bēdas”(2009). Deičmane ir vairāku nozīmīgu starptautisko radošo stipendiju ieguvēja, tai skaitā  DAAD stipendijas Berlīnē (2011). Mākslinieces personālizstādes notikušas vairākās galerijās Vācijā un Čehijā, kā arī 2010. gadā viņas personālizstāde “Lielais nemiers” bija apskatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Māksliniece dzīvo un strādā Berlīnē un Rīgā.

Jaceks Senkevičs (Jacek Sienkiewicz, dz. 1976, Varšava) ir dīdžejs un producents, kas tiek uzskatīts par vienu no Polijas elektroniskās mūzikas pionieriem. Viņš uzsāka savu DJ karjeru pirmajā underground pasākumu vilnī 90. gadu sākumā Varšavā, un ir spēlējis visapkārt pasaulei no lieliem festivāliem kā DEMF Detroit, Mutek Montreal, Transmediale Berlin līdz nelieliem, intīmiem setiem underground klubos un bāros.

Atbalstītāji: Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Arterritory.com.

Mākslinieces pateicības: Abi2, FineArtPrint, Reverb scenery production, Mystic Theater, Oskaram Pauliņam.

Images 1 of 1

Leonards Laganovskis

“Galeristes portfolio”, 1995/2022

November 4, 2022–January 29, 2023

Kim? galerija & birojs

Īpaša pazīme – galeriste.

1995. gadā, uzturoties Berlīnē, Leonards Laganovskis Barbara Weiss galerijas telpās inscenē fotogrāfiju sēriju, kurā tiek izspēlēts “mūsdienu vācu galeristes” tēls. Ieinteresēts tolaik sev jaunatklātā tipāžā-profesijā, kurā mākslas un naudas savstarpējās attiecību/atkarības dinamika līdzpastāv noteiktai izpratnei par paštēla, jaunības, garīgās un fiziskās veselības uzturēšanai nepieciešamo režīmu/aktivitātēm, Laganovskis, šķiet, šo sēriju varētu būt uzņēmis arī tagad.

Sekojot iepriekš sagatavotam scenārijam un pieaicinot profesionālu modeli, Laganovskis vienas dienas laikā veic fotosesiju, kurā atspoguļo ar industrijas darbību saistītas epizodes-mizanscēnas. Modele pārvietojas no telpas uz telpu un pozē galerijā, ofisā, noliktavā, virtuvē, uz balkona. Sērija uzskatāma par pabeigtu darbu, autoram attēliem pievienojot naratīva daļu – brīvi angliskotu un vietumis (pa)mainītu tekstu, aizgūtu no tolaik Vācijā populāriem sieviešu un biznesa žurnāliem, piemēram Cosmopolitan, L’Officiel, Harper’s Bazaar, Vogue u.c.

Nesenās vēstures skatījumā daļa no mākslas darba ir mākslinieka žests, jo pilna darbu sērija pirmo reizi tika eksponēta 1996. gadā tieši tajā mākslas galerijā Berlīnē, kuru šī sērija komentē. Šobrīd Kim? apskatāmās ekspozīcijas kontekstā darbiem ir institūcijas noteikts papildu naratīvs.

Ekspozīcija “Galeristes portolio” tapusi, Kim? galerijas sieviešu komandai atlasot fotogrāfijas no Laganovska oriģinālsērijas, balstoties uz to estētiskajām un konceptuālajām kvalitātēm, kā arī subjektīvu un emocionālu saistību ar ikdienas realitāti, strādājot mākslas institūcijā.

Skatīts vienlaicīgi, “Galeristes portfolio” no vienas puses ir pragmatiski reālistisks, no otras – ciniski pašironisks.

Ko galeristei nesīs nākotne?

Leonards Laganovskis (dz. 1955) ir viens no redzamākajiem konceptuālistiem Latvijā. Viņa darbi ir mīklas prātam, kas ir balstītas zinātnē, literatūrā, atmiņās, asociācijās. Laganovskis strādā dažādās mākslas jomās – zīmējumā, grafikā, glezniecībā, fotogrāfijā, veido objektus u.c. 20. gs. 90. gadu pirmajā pusē mākslinieks pievērsās atsevišķu arhetipu dekonstrukcijai, kas bieži ietver gan ironiju, gan humoru. Viņa radošās intereses skar sociālpolitiku, patērētājsabiedrību un kultūru. Laganovskis studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Interjeru un iekārtas nodaļā, absolvējis Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē (1979). Mākslinieks guvis plašu starptautisku pieredzi, vairākus gadus (1988–1994) dzīvojot Vācijā un aktīvi piedaloties tās mākslas dzīvē, organizējot personālizstādes un piedaloties grupu izstādēs ārvalstīs. Leonarda Laganovska darbi atrodas publiskās kolekcijās: Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (Rīga, Latvija), topošā Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja kolekcijā (Rīga, Latvija), Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejā, Rutgersas universitātē (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV), Neue Berliner Kunstverein (Berlīne, Vācija), Kupferstich Kabinett (Brēmene, Vācija), Kunsthalle Bremen (Brēmene, Vācija), Reha-Klinik Lubben (Brandenburga, Vācija), Artphilein Foundation (Vaduca, Lihtenšteina), Igaunijas Mākslas muzejā (Tallina, Igaunija), Eesti Pank (Tallina, Igaunija), Nacionālajā Laikmetīgās mākslas centrā (Maskava, Krievija), S.P. Djagiļeva Laikmetīgās mākslas muzejā (Sanktpēterburga, Krievija). Laganovskis dzīvo un strādā Rīgā, Latvijā.