Images 1 of 1

Of Animacy Reading Group: Par monstrozo uztveramību

30. jūnijs, plkst. 19.00 (EEST)

Of Animacy Reading Group aicina pulcēties tiešsaistē izstādes “Visa dzīvība zaļo” ietvaros. Domājot par izstādē aplūkotajām tēmām, Of Animacy piedāvā tekstu izlasi, kurā tiek pētīta augu darbība un jutīgums, starpsugu komunikācija un ne-cilvēku dzīves izteikšanas sarežģītība caur antropocentrisku skatījumu. Visi teksti ir izvēlēti sadarbībā ar Of Animacy organizatori Nellu Ārni un izstādes “Visa dzīvība zaļo” komandu: Unu Hamiltoni Helli, Eltonu Kūnu, Uma Breakdown un Ēriku Martinsonu.

Pirmā lasījumu sesija apskatīs novērotās atšķirības un satraucošās kvalitātes, kas piemīt mūsu zaļajiem zemes kompanjoniem, pretstatot rietumu post-apgaismības fantāzijai raksturīgo ideju par cilvēku valdīšanu pār dabu. Literatūras un filmu pētnieces Davnas Kītlijas sešas tēzes par augu šausmām atklāj cilvēku satraukumu pār nespēju ierobežot augu dzīvi un kā šī trauksme ir attēlota filmā ar monstroza auga figūru, kas apdraud cilvēku eksistenci. Savukārt autora Ruālla Dāla īsais stāsts “Skaņas mašīna” ilustrē vardarbību, kas ietverta vairākās cilvēku darbībās un izpausmēs un atklāj šausmas mūsu nespējā uztvert ne-cilvēcisko dzīvības formu dinamiku un ievainojamību.

Šo lasījumu sesiju nolūks ir radīt ērtu un auglīgu vidi atvērtām sarunām ar mērķi atzīt būtiski nepieciešamas alianses ikdienas dzīvei un politiskajai domai. Of Animacy Reading Group ir vienmēr atvērta ikvienam. Iepriekš izlasīt norādītos tekstus ir ieteicami, bet ne obligāti – fragmenti tiks lasīti kopā, lai atbalstītu atvērtu diskusiju.

Lai reģistrētos un piekļūtu lasījumiem, lūdzu, rakstiet uz e-pastu nella@nellaaarne.art. Tiešsaistes pasākuma links tiks izsūtīts lasījumu dienā. Vairāk informācijas šeit.

Pamatteksti:

Dawn Keetley, ‘Six Theses on Plant Horror; or, Why Are Plants Horrifying?’, Plant Horror: Approaches to the Monstrous Vegetal in Fiction and Film (Palgrave Macmillan, 2016)

Roald Dahl, ‘The Sound Machine’ (Penguin Books, 1996, originally published in The New Yorker, 1949)

Ieteicamie papildu teksti:

Kier-La Janisse, ‘Murder Season: The Strange World of Vegetal Detecting’, byNWR, Vol. 5, (2019): https://www.bynwr.com/articles/murder-season

Teresa Castro, ‘The Mediated Plant’, e-flux Journal, No. 102 (September 2019): https://www.e-flux.com/journal/102/283819/the-mediated-plant/

Tālākās lasījumu sesijas:

21. jūlijs, plkst. 19.00 (EEST)
Par valodas iemiesojumu (On Embodied Language)
Teksti: David Abram, Robin Wall Kimmerer, and Monica Gagliano.

11.augusts, plkst. 19:00 (EEST)
Par vairāk-kā-cilvēka socialitāti (On More-than-Human Sociality)
Teksti: Anna Lowenhaupt Tsing, Elvia Wilk, Astrida Neimanis.

Lasījumi fokusēsies uz feministu rakstiem par cilvēku un ne-cilvēku aģentiem materiālajā pasaulē, aptverot filozofiju un dabas un humanitārās zinātnes.

Kopš 2017. gada Of Animacy Reading Group pulcējas kuratores Nellas Ārnes vadībā.

Nella Ārne (Nella Aarne, Somija) ir kuratore, kura dzīvo un strādā Lielbritānijā. Viņa ir izstāžu telpas Obsidian Coast līdzdirektore kopā ar mākslinieku Semu Smitu, kā arī lasījumu grupas Of Animacy Reading Group sesiju organizatore. Iztēlojot feminisma un ekoloģiski ilgtspējīgas prakses, viņas darbs ņem vērā ētiskas sastapšanās, sadarbībā balstītu mācīšanos un no jauna definētus produktivitātes jēdzienus. Kuratore augti novērtē kritisku domāšanu, kas pieprasa paaugstinātu jutību pret mūsu pašu sociopolitiskajiem un materiālajiem samezglojumiem ar nebeidzamām subjektu pozīcijām, vēsturēm, dzīvām būtnēm, molekulārām kompozīvcijām, tehnoloģiskām ierīcēm un infrastruktūru. Nella ir strādājusi ar projektiem ICA Laikmetīgās mākslas institūtā Londonā, Arnolfini Bristolē, Glasgow International laikmetīgās mākslas festivālā, Art Licks Weekend Londonā un Londonas Zinātnes muzejā.

Images 1 of 1

Visa dzīvība zaļo

Una Hamiltone Helle, Eltons Kūns, Uma Breakdown un Ēriks Martinsons

izstāde, lasīšanas grupa un mākslinieku filmu seanss

4.jūnijs – 23.augusts, 2020

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga

Kliforda D. Saimaka romānā “Visa dzīvība zaļo” (All Flesh Is Grass – angļu val.) (1965) kāda neliela pilsēta kļūst neizskaidrojamā kārtā izolēta no pārējās pasaules ar neredzamu un necaurejamu barjeru. Galvenais varonis Breds Kārters, teju bankrotējuša uzņēmuma īpašnieks, kļūst par starpsugu saziņas kanālu ar būtnēm, kuras ir atbildīgas par vairogu, kas apņēmis pilsētu. Būtnes ir ārpuszemes izcelsmes un ieņem purpursārtu ziedu formu. Kārters uzņemas sava veida vēstnieka lomu, lai vēstītu ziedu vēstījumu par mierīgu līdzāspastāvēšanu visiem Visumā. Frāze ”All Flesh is (as) Grass” parasti tiek izmantota kā epitāfija daudziem, kuri ir aizgājuši un pievienojušies zemei, apliecinot dzīvības ciklu un visa savstarpējo sasaisti.

Starpsugu komunikācijas un mirstības sateces punktam ir būtiska loma Džonatana Sarno 1978. gada filmā The Plants are Watching (The Kirlian Witness). Sevi dēvējot par “pirmo botānisko trilleri”, filma ir slepkavības mistērija, kurā galvenais liecinieks ir augs. Tajā galvenā varone Rilla sāk atšķetināt savas māsas Lorijas priekšlaicīgās nāves apstākļus, iedziļinoties māsas mīlestībā un saiknē ar augiem. Viņa uzmeklē Pītera Tompkinsa un Kristofera Bērda grāmatu “Slepenā augu dzīve” (The Secret Life of Plants – angļu val.), lai labāk saprastu savas māsas aizraušanos. Tas aizved Rillu pie viena noteikta auga, “klusa” liecinieka, kuru viņa sāk saprast, izmantojot Kirliāna fotogrāfijas un citas metodes. Spriedze palielinās, kad divi vīrieši Rillas dzīvē kļūst par galvenajiem aizdomās turamajiem. Viņai jāspēj vadīt viņu 1970. gadu šovinisms un no tā izrietošās briesmas. Pateicoties Rillas uzcītībai un jutīgā auga palīdzībai, pelnītais sods par Lorijas nāvi tiek saņemts.

Izstāde “Visa dzīvība zaļo” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā tiks veidota, ņemot vērā jautājumus par augu apziņu/darbību un starpsugu komunikāciju/empātiju. Izprotot šos konceptus kā “mistērijas”, projekts izmantos spēli kā izziņas veidu. Filma The Plants are Watching un tās 1970. gadu (pseido)zinātnes konteksts, būs izejas punkts, apvienojumā ar kritiku un iztaujāšanu. Metode ir sadarbības rezultātā izstrādāta trīsdimensionāla spēle, kas Kim? telpas iztēlojas kā spēles laukumu un vietu eksperimentiem. Atsauces punktos ietilpst tehnikas/pieejas no: LARP (Live Action Role Playing) , LAOG (Live Action Online Games), TTRPG (Table Top Role Playing Games), MMO (Massively Multiplayer Online Games) un televīzijas piedzīvojumu spēles. Izstāde apkopo: stilizētu pētniecības laboratoriju ar datiem, kas savākti projekta attīstības fāzē; modulāra sintezatora ģenerētu skaņu; vienpersoniski vadītu meditāciju; trauku ar zemi; un Ficus Iyrata augu, novietotu uz zaļā ekrāna fona. Projektam un tā ietvaros ģenerētajai spēlei attīstoties, izstādes telpā piepulcēsies papildus elementi. Iegūtā spēle ņems vērā gan fiziskās, gan tiešsaistes spēles scenārijus un tiks publiski testēta, izstādei noslēdzoties. Iedomātie starpsugu komunikācijas ierobežojumi tiks uztverti par spekulatīva potenciāla pamatiem, un visai iesaistei ar dzīvām būtnēm, gan fiktīvām, gan citādām, tiks pieiets ar cieņu.

All Flesh Is Grass ir sadarbības projekts, kurā piedalās māklinieki Una Hamiltone Helle, Eltons Kūns, Uma Breakdown, un kurators Ēriks Martinsons. Izstādes norises laikā lasījumu grupa Of Animacy Reading Group, kuru organize Nella Ārne, rīkos tiešsaistes sesijas, koncentrējoties uz attiecīgajiem projekta tekstiem. Tiks izveidota PDF formāta publikācija, lai izsekotu kolektīvajiem pētījumiem un iepazīstinātu ar jaunradītiem tekstiem.

Izstādes publisko programmu veidos: ‘The Kirlian Witness’ (jeb ‘The Plants are Watching’), tiešsaistes video seanss ar Miskatonic Institute of Horror Studies dibinātāja Kier-La Janisse ievadu, Of Animacy Reading Group x All Flesh is Grass trīs turpinājumos, kā arī mākslinieku filmu seansu izstādes noslēgumā ar John Baldessari, Elise Florenty & Marcel Türkowsky un Charlotte Pryce darbiem.

Publiskā programma: 

Of Animacy Reading Group x All Flesh is Grass

Norises laiks:

30. jūnijā plkst. 19.00 (EEST)
21. jūlijā plkst. 19.00 (EEST)
11. augustā plkst. 19.00 (EEST)

Filmas seanss tiešsaistē, datums tiks paziņots

The Kirlian Witness (aka The Plants are Watching), Jonathan Sarno, 1978, 73:00, USA

Ar Kier-La Janisse no Miskatonic Institute of Horror Studies video ievadu.

Mākslinieku filmu programma, datums tiks paziņots 

Viena seansa laikā tiks rādītas sekojošas filmas:

Teaching a Plant the Alphabet, John Baldessari, 1972, 18:08, USA (courtesy of VDB)

Conversation with a Cactus, Elise Florenty & Marcel Türkowsky, 2017, 45:00, FR/DE

PWDRE SER: the rot of stars, Charlotte Pryce, 2018, 6:44, UK

Dalībnieku biogrāfijas:

Una Hamiltone Helle (Uma Hamilton Helle) (Norvēģija/Lielbritānija) ir māksliniece un mākslas darbiniece ar starpdisciplināru un izpētē balstītu praksi. Viņas ilgtermiņa projekts Becoming the Forest aplūko jautājumus par ekoloģiju, blekmetālu (black metal), topogrāfiju un augu jutīgumu caur izstādēm, pasākumiem un publikācijām. Viņa ir arī strādājusi, izmantojot videospēļu tehnikas, LARP (lomu spēles, kurās dalībnieki fiziski attēlo darbojošos varoņus) un pasauļu būvēšanu (worldbuilding) kā veidiem, kā aplūkot empātiju, iemiesojumu un sadarbību ar cilvēciskām un ne-cilvēciskām būtnēm. Mākslinieces nesenākie projekti ietver noteikas vietas (site-specific) skaņu instalācijas veidošanu Waltham Forest Borough of Culture Londonas rajonam Lielbritānijā, video eseju New Art Gallery Walsall Lielbritānijā, tekstā balstītu piedzīvojumu spēli Celsius Projects telpā Zviedrijā, kā arī pasākumus London Short Film Festival ietvaros, Kunstnernes Hus Oslo, Het Bos Antverpenē un [Space] Londonā.

Eltons Kūns (1991) dzimis Aizputē. Studējis Angļu valodu un literatūru LCC Starptautiskajā universitātē un Jauno mediju mākslu Liepājas Universitātē. Kūns skatītājiem demonstrē reālās un virtuālās telpas neviennozīmību, veidojot digitālus skulpturālus objektus, kas eksistē uz digitālās ekrāntelpas ārējās robežas. Piedalījies izstādēs “Well Now WTF?” (galerijā Silicon Valet, tiešsaistē, 2020), “SOOZ V1.9” (galerijā Sooz, tiešsaistē, 2015), “FR€€ ₮HI₦G$” (galerijā STCFTHOTS, Līdsā, Anglijā, 2015), “GIFbites” (galerijā Dar-ol-Hokoomeh Širāzā, Irānā, 2014) u.c.

Uma Breakdown (Lielbritānija) ir vārds, kuru Geitshedā dzīvojoši mākslinieki un pētnieki Ralfs Dorejs (Ralph Dorey) izmanto, rakstot par šausmām, mākslu un spēlēšanos. Dorejs ieguvuši maģistra grādu Karaliskajā Mākslas koledžā 2008. gadā un doktora grādu Nortumbrijas Universitātē Ņūkāstlā 2020. gadā. Mākslinieku pētījumi saistāmi ar queer un feminisma pieejām mākslai, izmantojot netiešas taktikas no lomu galda spēlēm, šausmu kino un eksperimentālās literatūras, ar uzsvaru uz sieviešu radītu literatūru (Écriture feminine), Žorža Bataja (Georges Bataille) filozofiju un Ketijas Akeres (Kathy Acker) raksniecības tehnikām. Kā praktizējoši mākslinieki Uma Breakdown ir prezentējuši darbus SERF projektu telpā Līdsā, Res. galerijā, South London Gallery un Whitechapel Gallery Londonā. Jaunākās publikācijas: ”PaperWork Issue 3: iilwimi lipsing” (2018), sadarbībā ar Jess Mockridge un Catherine Smiles, “The Body That Remains” (2018), sadarbībā ar Emmy Beber, “Alembic” (2018), sadarbībā ar Sarah Jury, Helen Kaplinsky un Lucy A. Sames, kā arī “Lossy Ecology” (2017), sadarbībā ar Louisa Martin.

Ēriks Martinsons (Kanāda/Latvija) ir kurators un rakstnieks, kurš dzīvo Lielbritānijā. Viņa pētījumi veidojas no spekulatīviem pirmsākumiem, smeļoties no fikcijas un ezotērikas kā auglīgas augsnes, krustojoties ar laikmetīgo mākslinieku praksēm. Viņa projekti bieži darbojas mainīgā mērogā starp metaforisko un burtisko. Ieguldījums tiek veikts spekulatīvu scenāriju aktualitātē, neiespējamu lietu vai zināšanu iespējamībā, kā arī tajā, kā šie koncepti varētu tikt izmantoti un veidotu sasaisti ar gūto pieredzi un sociopolitiskajām realitātēm. Kuratora projekti ir tikuši izrādīti: The Images Festival Toronto (2012); A Space Gallery Toronto (2012); Pleasure Dome Toronto (2012); Art Gallery of Mississauga (2013); ICA Laikmetīgās mākslas institūtā Londonā (2015); Chalton Gallery Londonā (2016); LUX Londonā (2016, 2017); Laikmetīgās mākslas centrā (CAC) Viļņā (2016); The Ryder galerijā Londonā (2017); Toronto Starptautiskā filmu festivāla Wavelengths Series programmā (2017); Close-Up Film Centre Londonā (2018); Whitechapel Gallery Londonā (2018); Eksperimentālā kino festivālā Process Rīgā (2018); Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā Tallinā (2018); North Norwegian Art Centre Svolvērā (2019); Cubitt Gallery Londonā (2019); Lofoten International Art Festival Svolvērā (2019); Kunstnernes Hus Oslo (2019); Rupert Viļņā (2019) un Baltic Analog Lab Rīgā (2019).

Patroni: Vita Liberte, Kārlis Ķirsis

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, EricaSynths, Kuratoriālās izpētes rezidence  (Nordland Kunst- og Filmfagskole / Goldsmita Universitāte Londonā), KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti

Images 1 of 1

“Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies”

4.jūnijs – 23.augusts, 2020

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga

Kuratore: Zane Onckule

1980. gados Ukrainas imigrantu strādnieki (dēvēti arī par gucuļiem) tika nolīgti darbam fermas celtniecībā netālu no kolhozam piederošas mājas Prizēnos, Vecpiebalgas pagastā, kurā viņi uzturējās. Virs mājas ārdurvīm viņi uzrakstīja frāzi “ЛУПАНАРИЙ. НЕ ПРОХОДИ МИМО. МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ” (Bordelis. Nebrauc garām. Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies). 1980. gadu beigās Jāņa Kraukļa ģimene iegādājās šo māju līdz ar uzrakstu reģionā, kurā ir atrodamas viņu ģimenes saknes. Divas desmitgades vēlāk māja vairs nav labā stāvoklī un to nācās nojaukt. Šis laiks un vieta, kur reiz atradās māja, bet tagad vien drupas (vai kapakmens), ir pavēris ceļu, lai no jauna aplūkotu (vietas) kultūras atmiņu.

МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ ir Jāņa Kraukļa pirmā personālizstāde. Tā apliecina mākslinieka interesi par zemi kā materiālu konceptuāliem vingrinājumiem, gan medija prakses ietvaros, gan – skulpturāli. Izstāžu telpas ierobežotībā Krauklis iztēlojas un uzstāda pārvietojumus un pārveidojumus, radot ne-attēlojošu un reizē dzīvu sasaisti ar zemi, izmantojot augsni un citus dabā sastopamus materiālus. МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ koncentrējas metodēs, kuras vieno kompresija, saspiešana un sablīvēšana, kamēr tematiski darbi izriet no stāstiem, kuras iemieso māja. Mainīgais, procesuālais izstādes formāts ļauj Krauklim mēģināt tās interpretēt no jauna.

Atbalsojot Roberta Smitsona ne-vietas konceptu, Kraukļa “zemes darbi” tiek saprasti kā objekti un galerijas instalācija, kas līdzinās zemei un kādai pavisam noteiktai vietai. Darbi tiek veidoti ar dažādu mediju palīdzību: tiešraide (vebkameras projekcija galerijas telpā 24/7 straumēs video no Prizēniem, kas būs pieejams arī tiešsaistē); de-konstrukcija (objekti vienlīdz atsaucas uz modernisma un tradicionālo amatniecību – brīvi stāvoša grīdas instalācija, ko iedvesmojusi vietējā divslīpu jumtu arhitektūra, un pelnu un augsnes kaudzes, kas iegūtas no ugunskura vietas); saglabāšana (lielizmēra tērārijs ar baļķi no nojauktās mājas kalpo par laika kapsulu, parādot gan sadalīšanos, gan dzīvo organismu, piemēram, sūnu un ķērpju, dzīvotspēju); mijiedarbība (manuāli darbināma spēļu mašīna, kas pieejama apmeklētājiem, lai ar to spēlētos vai arī lai, autora iedrošināti, ietriektos cietajās putekļu/zemes formās.

Šī izstāde/dokumentācija/akcija ir iejaukšanās ārtelpā, kas pārvērsta par ekspozīciju iekštelpā. To veidojot mākslinieks ir atteicies no (šobrīd arvien vairāk izvaicātā) izstāžu telpas pastāvīguma un aizsargājošā aspekta un vērš uzmanību uz pieaugoši mediēto dabas pieredzi, kas tiek padarīta par ierāmētu, komercializētu vienību. Un tomēr tas, ko, no vienas puses, varētu uzskatīt par apzinātu izlaušanos no galerijas/institucionālas sistēmas un urbāni sociāla konteksta kopumā, patiesībā drīzāk līdzinās svētceļojumam. Gatavojoties šim projektam, Krauklis devās uz šo vietu neskaitāmas reizes, netīši pielietojot sociālo distancēšanos – latviešu mentalitātei tik piedienošo domāšanas veidu.

Ko Kraukļa māksla dara ar zemi, ko viņš izmanto savā darbā, ja ne veido pievienojošas vai atņemošas izmaiņas zemes virsmā? Lai raksturotu viņa praksi (vai nu kā noteiktu māksliniecisku žestu, vai arī ko tādu, kas nāk no zemapziņas), jāatceras, ka kopš 1960. gadiem lendārts (land art) ir reaģējis uz masu medijiem ar performatīvām darbībām, neliela mēroga, efemēriem mākslas darbiem un iztēlotām, taču nerealizētām pārvērtībām. Risinot dažādus zemes izmantošanas jautājumus, šī māksla ir pievērsusies arī tādām tēmām kā okupācija un pierobežas reģionu politika (Alighiero e Boetti, Ojārs Feldbergs), kodolizmēģinājumi (Tingelī), ekoloģiskās problēmas (Vides aizsardzības klubs, Adriana Paipere, Ņūtons un Helēna Meijere Harisona) un runā par šī laikmeta strauji augošajām pilsētas telpām (Mērija Miss, Klāss Oldenburgs). Lendārts ir arī aplūkojis cilvēku attiecības ar dabu, attēlojot tēmas, sākot no feminisma līdz kultūras identitātei (Agnese Denesa, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Mierle Landermana Ukulesa, Ana Mandieta, Aija Zariņa).

Noslēgumā, vēršoties pie izstādes nosaukuma – tas ir krievvalodīgo kopienā (Krievijas pareizticīgo baznīcā) izplatīts teiciens, ko ģimenes veltī mirušam tuviniekam, uz kapa pieminekļa atstājot vārdus, aizgājējam it kā tos izrunājot: “Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies.” Vienlaicīgi apzīmējot cilvēka dzīves ciklisko dabu, vietējā kontekstā šie vārdi kopā ar ironisko piebildi “Bordelis. Nepabrauc garām” arī norāda uz mazāk acīmredzamo realitāti, kas reiz norisinājās visā Padomju Savienībā. Uz pastorālās Latvijas ainavas fona šie svešzemju strādnieki noteikti jutās kā “viesi”. Paturot prātā vētrainos vēstures notikumus un traumatiskās atmiņas, kas vajā šo tautu/vietu/zemi, nav pārsteigums redzēt šo vienkāršo žestu (graffiti tipa uzrakstu) kā kaut ko, kas smalki atgādināja par savdabīgajām attiecībām (apspiedējs-apspiestais…) starp dažādu etnisko grupu un rasu pārstāvjiem no citādi oficiāli “draudzīgajām” padomju republikām.

Jāņa Kraukļa prātā un darbībā, pārmaiņas, migrācija, saglabāšana un evolūcija sakrīt ar pārliecību, ka laukus tik tiešām varētu uzskatīt par radikālu vietu (Politizējiet laukus! De-romantizējiet laukus!), kur celt jauna veida videi draudzīgāku un mazāk resursus patērējošu pasauli.

Jānis Krauklis (1993, Rīga). 2019. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Studiju gados papildinājis zināšanas Roterdamā, Vilema de Kūninga akadēmijā un Antverpenē, Karaliskajā Antverpenes akadēmijā. 2017. gadā kļuva par vienu no Ināras Teterevas stipendiātiem mākslā. Krauklis ir viens no četriem mākslinieku grupas “3/8” dibinātājiem. Kopš 2014. gada izstādījis savus darbus grupu izstādēs – “Black Market”, Kim?, “NNN” un “Piezīmes par pašsaprotamām lietām” Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, “Sistēmas” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arī “Private/Public” Gallerie Mitte Brēmenē, Vācijā u.c. 2019.gadā Krauklis tika atzīts par Open Kim? Call 2020 laureātu, kas sniedza viņam iespēju sadarboties ar un veidot izstādi Kim?.

Patroni: Vita Liberte, Kārlis Ķirsis

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Latvijas Mākslas akadēmija, KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti.

Images 1 of 1

Attēlā: Detaļa no “Bez nosaukuma (Kūlis)”, pēc pasūtijuma griezta kartīte, 500 gab. tirāža. Filips Pīlekers, 2020.

Šajā klusajā vasaras sezonā Filips Pīlekers (Philip Pilekjær) ir jaunradījis darbu Kim? Laikmetīgās mākslas centram apsveikuma kartītes formā, ko ierasti institūcijas un uzņēmumi mēdz nosūtīt pa pastu saviem klientiem un biznesa partneriem.

Vasaras sveicienā ietverts šķietami laipns vēstījums, vēlot tās saņēmējam priecīgu vasaru, kas rotāts ar melnbaltu fotogrāfiju, kurā attēlots sausas zāles kūlis, kas reiz klīdis pa Kalifornijas Mohaves tuksneša līdzenumiem.

Turklāt apsveikuma kartītei ir izveidota ieloce, kas to ļauj salocīt brīvi stāvošā skulptūrā, kas gatava izstādīšanai, tādējādi darbs tiešā veidā izmanto institūcijas partneru un apmeklētāju tīklu kā vietu izstādei.

Kartīte ir drukāta 500 gab. tirāžā un vasaras laikā tiek izsūtīta caur pastu.

Filips Pīlekers (dz. 1988. gadā) ir mākslinieks un žurnāla PROVENCE redaktors. Viņa darbi ir tikuši izstādīti ”Christian Andersen” (Kopenhāgena), ”The Downer” (Berlīne), ”Forgo” (Berlīne), ”Longtang” (Cīrihe), ”Silberkuppe” (Berlīne), ”Amado Arts Center” (Seula), ”Kunsthal Charlottenborg” (Kopenhāgena), 9. Berlīnes Biennālē (Berlīne), ”Parental Guidance” (Ņujorka) u.c..

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome