Annas Malickas personālizstāde “Pūra lāde (((pure lady)))”
Kuratore: Anna Laganovska

Atklāšana: 7. februārī, plkst. 18.00

 

Esejā The Carrier Bag Theory of Fiction rakstniece Ursula Le Gvina spekulatīvi apraksta materiālās kultūras pirmsākumus. Pirmatnējās sabiedrības, kas pārtika pārsvarā no augu valsts produktiem, iztiku varējušas iegūt, strādājot ap piecpadsmit stundām nedēļā. Tas atļāvis daudz laika veltīt citām nodarbēm un saimnieciskām rūpēm. Savukārt tiem, kam saimniecisko rūpju bijis mazāk, bijis laiks doties medībās, mājās līdz ar medījumu pārvedot dažādus stāstus – stāstus, kuru centrā ir drosmīga varoņa piedzīvojums. Kontrastā ar maskulīno varoņa stāstu Le Gvina iezīmē feminīno naratīva modeli, kas izriet nevis no piedzīvojuma, bet no ikdienišķās saimniekošanas un rūpēm par komūnu. 

 

Iedvesmojoties no Virdžīnijas Vulfas, Urzula Le Gvina piedāvā varoni simboliski aizvietot ar tvertni jeb konteineru – priekšmetu, kas satur kaut ko citu. Viņa uzsver, ka tieši tvertne būtu loģiski uzskatāma par pašu pirmo kultūras ierīci – trauks pārtikas uzglabāšanai, soma, kur pārtiku vākt vai kur ielikt bērnu vākšanas laikā. Ilgi pirms ieroča jeb darbarīka, kas enerģiju vērš ārpus, tika radīts darbarīks, kas enerģiju vērš māju virzienā. Le Gvina vākšanu raksturo kā viscilvēcīgāko darbību: ielikt kaut ko, kas tev patīk – vai tāpēc, ka tas ir noderīgs, ēdams, vai skaists – somā vai grozā vai ietīt to koka mizā vai lapā, vai matos, un pārvest to mājās, lai vēlāk izmantotu un dalītos ar citiem. Iepretim varoņa stāstam, kura centrā ir ieroči, uzbrukumi un slepkavības, tvertnes stāsta centrā ir rūpes un dzīvība. Iepretim stāstam, kura centrā ir konflikts, Le Gvina piedāvā stāstu kā somiņu, kas satur kopā dažādas lietas. 

 

Šī tvertne, šī sievietes somiņa vai pūra lāde – konteiners, kuru staipām sev līdzi un kas ietver visus mūsu stāstus, mūsu svarīgos priekšmetus, kā arī parpalas un ķeskas – ir Annas Malickas izstādes “Pūra lāde (((pure lady)))” centrālais elements. Izvēršot ideju par pūra lādi kā simbolisku tvertni, Malickas izstāde veidota kā atmiņu telpas materializācija, kur subjektīvā pieredze savijas ar materiālo mantojumu, vernakulāra interjera iezīmes savijas ar cilvēcīgiem patvēruma meklējumiem. 

 

Pūra lāde kā priekšmets vistiešāk saistīta sievietes dzīvi, figurējot pārejā no meitas kārtas sievas kārtā. Šajā ziņā pūra lāde ir telpa starp pagātni un nākotni. To raksturo liminalitāte – īpašība, kas atvedināta no latīņu vārda limen (latviski slieksnis) un apraksta pārejas stāvokli. Annas Malickas darbos šī liminalitāte tiek uzlūkota kā personīgu pieredzējumu kopums, no vienas puses, un vispārēju sabiedrības normu un ieražu maiņas novērojums, no otras. Sievietes tēls Malickas daiļrades kontekstā tiecas savienot tradicionālās subjektivitātes formas ar laikmetīgās pasaules tieksmēm, vēlmēm un iespējām. Mākslinieci interesē sievietes tēlu stereotipu izpēte – cimperlīgās, vējslotas, spindzeles, skuķi, mamzeles, čiepas, čixītes, saimniecības daļas vadītājas un e-zeltenes. 

 

Viņas alter ego Otra Pussyte grib būt laba saimniece un rokdarbniece, bet arī māksliniece. Viņa meklē sapņu pili, bet ceļā viņu vajā spoks-lindraks. Malickas videodarbos, kas veidoti videobloga estētikā, Otra Pussyte iemieso rotaļīgu un zināmā mērā infantilizētu sievietes tēlu, kas atgādina Veras Hitilovas varones filmā “Margrietiņas”. Iemiesojot stereotipus līdz absurdam un vadoties pēc savas fantāzijas pasaules noteikumiem, filmas galvenās varones subversīvi gūst rīcībspēju vīriešu dominētā pasaulē. Līdzīgā veidā Annas Malickas daiļradē tiek iepītas atsauces uz subjektivitātes formām, kas raksturīgas jaunu sieviešu pasaules atainojumam postinterneta kontekstā, kur meitenīgums lietots gan kā apliecinošs, gan subversīvs izteiksmes līdzeklis. Tām arīdzan raksturīga liminalitāte – kā Britnijas Spīrsas vārdos I’m not a girl, not yet a woman; meitenīgums kā vieta, kur patverties no spriedzes, ko raisa sabiedrības uzspiesti standarti. Malickas daiļrade rotaļīgi atspoguļo šo sievietes lomu problemātiku, meklējot jaunas identitātes formas.

 

Annas Malickas vizuālā valoda sasaucas ar estētikas kategorijām “dīvainais”, “mīlīgais” un “interesantais”, ko grāmatā Our Aesthetic Categories. Zany, Cute, Interesting apraksta Sianne Ngai. Šīs estētikas kategorijas saistāmas ne vien ar subjektīvo pieredzi un izjūtām, bet arī ar attiecībām un sociālajām struktūrām. Mīlīguma kategorija, kas ierasti saistīta ar femīno un infantilo, atklāj varas asimetriju. Tā vienmēr ietver subjekta varas pozīciju pār mīlīgo objektu. Savukārt dīvainais, kas visbiežāk sastopams caur komiska tēla lietojumu performatīvos žestos, kā kategorija atspoguļo intensīvu, pat haotisku piepūli, uzsverot afektīvo darbu, kas nepieciešams sociālo struktūru navigēšanai kapitālisma ietvaros. Tā ir kempam radniecīga hiperaktivitātes estētika, kurā robeža starp darbu un rotaļu tiek mērķtiecīgi izpludināta un kurā humors maskē nogurumu no prasībām pēc pieaugošas produktivitātes.

 

Laikmetīgās kultūras ietvaros plaši novērojama atgriešanās pie rokdarbiem kā pretošanās kapitālisma struktūrām un normām. Amatniecība, ko raksturo ilgstošs darba process un cieša saikne ar materiālu, kļūst par alternatīvu patērētāju kultūras tendencēm. Kamēr tradicionāli rokdarbu tradīcijās arīdzan meklējamas starpkultūru apmaiņas iezīmes, to pārnese lokālos materiālos un estētikas izpratnē, mūsdienu interneta kultūra paģēr ātrāku un plašāku zināšanu un prasmju apriti. Tā vietā, lai simboliski saistītos ar lokālo identitāti, kā ierasts tos vēsturiski uzlūkot, rokdarbi laikmetīgajā kultūrā ir saistīti ar postnacionālām, hibrīdām kultūras tendencēm. 

 

Pūru, kas Latvijas materiālās kultūras kontekstā saistīts galvenokārt ar koka lādēm vai tīnēm un tekstila izstrādājumiem, Annas Malickas interpretācijā raksturo tradicionālo tehniku netradicionāls lietojums. Pūra lādē atrodamie tekstila darbi iemieso atmiņu un identitāti; tie saistīti ar mājām un māju veidošanu. Tekstils ir ķermenim tuvs materiāls. Tas paslēpj, izceļ, apklāj, iespīlē, rotā, pasargā, sasilda, nosusina, un daudzos citos veidos darbojas simbiozē ar ķermeni. Tekstila elementi, kas tradicionāli lietoti iekštelpu rotāšanai, izstādes “Pūra lāde (((pure lady)))” ietvaros šo funkcionalitāti saglabā, rotājot telpisku instalāciju, kas veidota kā iedomu vai atmiņu telpas atveidojums. 

 

Ar šo izstādi māksliniece turpina uNrEaL EsTaTe Aģentūras tematiku savas prakses ietvaros, pozicionējot instalāciju telpā kā infrastruktūru, kas savieno reālo ar nereālo. Grāmatā “Telpas poētika” franču filosofs Gastons Bašlārs mājas uzlūko kā telpas, kurās ne vien mājojam mēs, bet kuras mājo mūsos – mēs tās veidojam, bet tās vienlaikus veido mūs. Telpas kā poētiskas vienības ietver sajūtas, atmiņas, sapņus un pārdzīvojumus; tās ir iztēles konteineri, kuros ietverts tas, kas savā būtībā ir neaprakstāms, bet ir īsts un uztverams. Gan iedomu telpas elements, gan Malickas darbiem raksturīgā asemiskā rakstība aktivizē šo poētisko uztveri, rosinot lasīt telpu līdzīgi, kā tiek lasīts teksts. 

 

Anna Malicka (1995, LV) ir multimediju māksliniece, kas rada darbus tekstila un zīmējuma materialitātēs, kā arī audiovizuālās mākslas un performances formātos. Malickas darbos amatniecības, rokdarbu un ornamentālās abstrakcijas elementi savijas ar interneta kultūru un estētiku. Malicka pašlaik dzīvo un strādā Rīgā. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas starpdisciplināro nodaļu POST (2023) un ACADEMIA balvas ietvaros 2024. gadā rezidējusi Londonā ACME Studios Early Career programmā. Nesenākās izstādes iekļauj: solo prezentācijas lint weaver telpā Middlesex Presents (Londona, 2024), sTiTcHeS of iTcHeS TUR telpā (Rīga, 2023), duo izstādes Stardoll Heaven galerijā KOMPLOT (kopā ar Julie De Kezel, Brisele, 2024), Armours galerijā Collega (kopā ar Rikke Diemer, Kopenhāgena, 2024), grupas izstādes Groundwork galerijā Kupfer (Londona, 2024), “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga, 2024), Sardines galerijā Garage (Prāga, 2023).

 

Sirsnīgs paldies Egaram Maculēvičam, Martai Kalniņai, Ievai Filatovai, Patrīcijai Vilsonei, Karlīnai Martai Zvirbulei, Elīnai Mekšai, Elžbetai Vītiņai, Lienei Rumpei, Danielam Šatalovam, Jānim Šneideram, Maksimilianam Kotovičam, Annai Fogelei, Latvānijai, POST, Pro_Bistro, K5ÆK un Gundegai Malickai.

 

Atbalsta: Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Absolut, Valmiermuiža, KRASO