Jūs skatāties uz vienkāršotiem drēbju, materiālu, rakstu un šablonu gleznojumiem, kuriem ir kaut kas kopīgs ar plāniem un instrukcijām. Visai abstrakti reflektējot par idejām un vizuālajiem risinājumiem, kas raksturīgi 60.–70. gadu radikālajām itāļu dizaina kustībām, piemēram, Superstudio un Archizoom Assocati, Maija Lūtonena iedvesmojas no to kontrkulturālajām un reakcionārajām utopijām, tomēr uz šīm kustībām raugās (ja ne) neitrāli, (tad) noteikti no daudz inertāka šodienas skatpunkta.

Mākslinieci motivē radikālo dizaina kustību pamatidejas un sapņi par dzīvi vienotā iekštelpā, kas (pie)derētu visiem, par dzimumu un finanšu vienlīdzību, par atteikšanos no ikdienas darba, par atbrīvojošu tipveida apģērbu, kā arī tādām dizaina radikāļu teorijām kā iestāšanos par “kultūras tehnisko destrukciju”. Lūtonena uztver dizainu kā kaut ko tādu, kas reiz kalpojis par pārmaiņu aģentu, un ir ieinteresēta jautājumā par tā nozīmi mūsdienās – post-uniseksavidē, kurā izzudušas visas iespējamās atšķirības, pat starp gadalaiku sadalījumiem.

Sekojot šim paraugam, Lūtonenas krāsu teoriju iespaidotie zīmējumi-šabloni attēlo galvenokārt instrukcijas, no kurām netop skaidrs, kam īsti tās domātas, vai tukšu telpu – varbūt kādu dzīvojamo zonu. Viņas darbi, kas gleznoti ar pulverizatoru un piestiprināti pie izstādes zāles baltajām sienām, bez rāmja un stikla, vien ar naglām, it kā atrodas ārpus laika un telpas. Tie ir formāli atbrīvoti un funkcionē kā ieteikumi (ne dokumenti), kuros apcerēti dažādi iespējamie varianti, kā skatīties un saprast telpas, gaismas materiāla, gravitācijas u.c. attēlojumu. Radot kolāžu no atsaucēm uz dažādiem vēstures periodiem, Lūtonenas darbi norāda uz laiku īsi pēc vai pirms pašreizējās informācijas laikmeta, vedinot aizdomāties par prasmju un instrukciju pārbagātību un to, ka nekas no tā visa nav taustāms. “Ja neesi sistēmas/rāmja daļa, kā gan tu vari kaut ko radīt?”, viņa jautā.

Lūtonena nerimstas. Viņa izrokas cauri drēbju kaudzēm, te pietuvinot, te attālinot savu uztveres objektīva fokusu, lai aplūkotu materiālus, diegus, audumus, modeļu šablonus un visus citus aspektus, vienlaikus paturot prātā iepriekš pieminētos itāļus; vēloties rast savu atbildi uz jautājumu, ko māksla var, kādas ir mūsu attiecības ar tādām (šajā jomā) pastarpinātām tēmām kā klimata pārmaiņas un cilvēces attiecības ar citām sugām, – tie ir tikai daži no svarīgākajiem jautājumiem. Aizrāvušies ar uzpūstiem, vispārinātiem naratīviem, aizmirstam, ka kopskats ir daudz plašāks – mums apkārt joprojām ir dažādas paralēlās kultūras, tik daudz dažādu grupu, kurām pieslieties un pie kurām piederēt neatkarīgi no mūsu izcelsmes vietas, ķermeņa uzbūves utt. Interesanti ir arī mēģināt izprast, kāpēc tā (destrukcija) vispār šķiet diskusijas vērts temats, ņemot vērā, ka simboliski un metaforiski tā jau ir notikusi.

Lūtonenas pieeja šim tematam, tāpat kā viņas metodes (veids, kādā tiek strādāts ar papīra virsmu), ir “pārejoša”. Šīs idejas var tikt atklātas vēlreiz vai uzpeldēt no jauna, turklāt nevienam nav liegts aizdomāties, kā būtu, ja idejas un (ekstrēmi) uzskati atkal kļūtu populāri jau tuvā nākotnē, mūsu dzīves laikā. Galu galā aizdomājamies par vienkāršām pamatlietām, kas nepieciešamas, lai apmierinātu cilvēka fiziskās vajadzības pēc siltuma, pēc jumta virs galvas, un tieši uz to vedina Lūtonena, “pārvēršot papīru šķietami noslēgtā telpā jeb istabās, kurās dzīvojam, no kurām raugāmies uz apkārtējo pasauli un kurās tiek izstādīta māksla”. Rezulātā “Plāns un pludiņš” kļūst par rezervuāru, kuru apdzīvo naratīvi un pārdomas par to, kā turpināt tradīciju (censties) atrast veidu, kā šodien dzīvot, domāt un strādāt.

 

Maija Lūtonena (Maija Luutonen, 1978) ir Helsinkos dzīvojoša māksliniece, kura galvenokārt glezno uz papīra. 2006. gadā viņa ieguva maģistra grādu Somijas Tēlotājmākslas akadēmijā. Viņas jaunākās personālizstādes: Soon mākslas centrā SIC (Helsinki, 2016) un Hey, Hey, Hey, Hey galerijā KRETS (Malme, 2016). 2016. gadā viņa piedalījās arī grupas izstādē Pleasure Principle, kas notika Galleri Sinne, kā arī ceļojošajā izstādē “(Ne)redzamie sapņi un straumes” Ziemeļu Ministru padomē Rīgā un Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā. Lūtonenas darbi eksponēti gan Kunsthalle Helsinki, SIC un citur, gan vairākās starptautiskās grupu izstādēs, piemēram, “Sabiedrība darbībā”, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (Rīga, 2015) un Moderna Museet (Malme, 2014); Affective Attunements, Galerie Bo Bjerggaard (Kopenhāgena, 2015); Stopped Clocks in Places of Busyness, Fold Gallery (Londona, 2013); Disclaimer, Galerie Opdahl, (Stavangere, 2013); Kopioitu galerijā Komplot (Brisele, 2013); 24 Spaces – A Cacophony izstāžu zālē Malmö Konsthall (2013); Dimensions of Sharing Laikmetīgās mākslas institūtā Overgaden (Kopenhāgena, 2012) un Night On Earth Šanhajas Laikmetīgās mākslas muzejā (2008). Lūtonena ir viena no septiņiem māksliniekiem, kas vada projektu telpu SIC Helsinkos.