21. septembris – 17. novembris, 2024
Atklāšana: 20. septembris plkst. 18.00

 

Kuratore: Zane Onckule

 

Kim? Laikmetīgās mākslas centra rudens sezonas izstāžu programmu piesaka īpašs kopdarbs – Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes veidota telpiska instalācija, kas aptver abu mākslinieču jaunradītus, kā arī Latvijā iepriekš neeksponētus darbus. Izstādes platībā iekļautas vairākas darbu sērijas: skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. Šīs darbu sērijas veido dialogu starp divu dažādu paaudžu mākslinieču praksēm, kurās atbalsojas naratīva atdzimšana vizuālajā mākslā, ētiskumā sakņota pieeja pret matēriju un cieņa pret pagātnes liecībām.

 

Izstādes tapšanas ieskaņā Meldere un Nežberte pievērsās arhitektūras mantojuma apzināšanai, kas izriet no latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) darbības. Kundziņa unikālais veikums, pētot un nākamajām paaudzēm saglabājot būtiskus arhitektūras elementus, piemēram, 18. gs. Latvijas koka arhitektūras t.s. “sauļotās” kolonnas, ir saistošs kā vēsturiski nozīmīgi formāli vingrinājumi, kuri turklāt paver ceļu paralēļu meklējumiem, pielīdzinājumam un kontekstualizēšanai ar līdzīga reģistra “ideju laukiem”, kādi redzami, piemēram, modernisma mākslinieka Konstantīna Brankuša (1876–1957) “Bezgalīgajā kolonnā”.

 

Individuālajā radošajā darbībā Melderi nodarbina abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi – “rokas vingrinājumi”, kas balstīti uz ikdienas rutīnā novēroto, lasīto vai viedtālrunī fiksēto. Atsauces uz iepriekš praktizēto tiek vizuāli interpretētas: parafrāzētas un pietuvinātas šķietami atpazīstamu objektu vai būtņu fragmentu skicējumos eļļā uz papīra. Drukātas uz audekla un iemiesotas telpiskās instalācijās, šīs atsauces uzbur dažāda rakstura sirreālas situācijas. Izmantojot starpdisciplināras, novatoriskas, un spekulatīvas pieejas, kuras aizgūtas no izglītības glezniecības konservācijā un laikmetīgajā mākslā, Meldere iedziļinās nepastāvības izsekošanā un jautājumos, kuri skar sociālo vēsturi, autentiskumu un mikrovēstures.

 

Savukārt Nežberte izstādē iekļautajā darbu sērijā turpina idejisko vadlīniju par vernakulārās arhitektūras formām, veidojot skulptūras. Tās ir no modulāriem elementiem kopā likti, kolonnām līdzīgi vertikāli stāvi, kuru elementu forma aizgūta no Kundziņa izstrādātajām skicēm 1926. gada Dziesmu svētku estrādei, kā arī stilizēti replicējot pirmā valsts aizsargātā kultūras pieminekļa – Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē – kolonnas. Organiski integrējot tēlniecību, attēlu veidošanu un tekstu, izstādei īpaši veidoto metālisko objektu karkasi atsedz Nežbertes aizraušanos ar kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Formālie eksperimenti ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā tālāk pārcelti ekspozīciju pavadošajā zīnā, kurā apvienojas vizuāli un tekstuāli iedvesmas un pētniecības citāti, kā arī dzejnieka Raimonda Ķirķa jaunradīta literāra pasāža.

 

Izvēršot līdzdarbības prakses, autorības un viena mākslinieka figūras autoritātes izvaicāšanu, izstādes ietvaros veidots kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Autores izmanto dabīgo krāsu pigmentu ieguves metodi no vietējiem augiem, piemēram, no vīgriezes, pelašķa, pļavas nārbuļa, mellenēm, smiltsērkšķiem, bērziem un uzliek tos uz baltā smilšu “audekla”, tādējādi paplašinot glezniecības tēlainības robežas un iezīmējot Latvijas un Baltijas floras devumu.

Kā mākslinieciski jutīgs un tonāli bagāts uzvedums Melderes un Nežbertes “Saulstāves” pieskaras arī ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas aspektiem. Reflektējot par simbiocēnas jeb domām par cilvēku ne no cilvēkcentriskās apziņas pieteiktā potenciāla, izstāde izgaismo nepieciešamību risināt haosa un nemitīgu pārmaiņu raisītās atrunas nolūkā no jauna iedēstīt (sevī) empātiju pret cilvēces un dabas savstarpējām attiecībām.

 

Pateicības: Zuzānu kolekcija, Riežupes smilšu alas, Terēze Juškus, Reina Semule.

Atbalsta: Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Somijas vēstniecība Rīgā, “Valmiermuiža”.

 

 

Mākslinieču biogrāfijas

 

Inga Meldere (dz. 1979. gadā, Kuldīgā) dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. No nesenajām dalībām izstādēs jāmin personālizstāde Brethwork, Pech, Vīne (2024), Blootooth (Sister N) Temnikova & Kasela galerijā Tallinā (2022); grupas izstāde “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā” LNMM (2023); Vītolu kolekcijas grupas izstādē “Atmiņu arheologi” KUMU laikmetīgās mākslas muzejā Tallinā (2022), starptautiskā Helsinku biennāle The Same Sea Vallisāri (2021) u.c. Iesaistīta dažādu ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšanā.

 

Luīze Nežberte (dz. 1998. gadā Rīgā, Latvijā) dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē. Pēdējās izstādes: personālizstāde Clump Spirit, “427” galerijā (Rīga, 2023), duo un grupas izstādes: Come As You Are, Kunsthalle Wien (Vīne, 2024), A simultaneity of stories-so-far, Neuer Kunstverein Wien, (Vīne, 2024), Fibbing, Fabulation, Feigning, House of Spouse (Vīne, 2023), Vienna Seduction, SPOILER (Berlīne, 2023), māksla publiskajā telpā How Much Can a Boat Carry, (Zalckammergūta, 2024). Kopš 2023. gada Vīnē piedalās izstāžu telpas Pech vadīšanā.

 

Piedaloties māksliniecēm: Ieva Putniņa, Elīna Vītola
Pavadošā zīna teksts: Raimonds Ķirķis
Projekta vadība: Evita Goze
Projekta asistente: Katrīna Jauģiete
Komunikācijas: Žanete Liekīte
Tehniskā komanda: Andris Maračkovskis, Guntis Jasotis
Grafikas dizains: Stefans Pavlovskis
Tekstu korektūra LV: Ilze Jansone
Tulks ENG: Valts Miķelsons
Tekstu korektūra ENG: Will Mawhood
Izstādes mediatori: Marta Andersone, Beatrise Šulte, Marija Viņķele