Par vienradžiem mēs domājam kā par neeksistējošu, bet iespējamu dzīvnieku sugu. Amerikāņu filozofa Sola Kripkes izaicinošā argumentācija (1980), ka mitoloģiskie fakti ir nepietiekami, lai atzītu vienradžu iespējamību (dabīgo sugu jēdzieni, viņaprāt, balstās uz noteiktu, būtisku īpašību kopuma), nošķir vienradžus no citām dabīgajām sugām, kā arī dabīgajām vielām un parādībām, kuru klasifikācija ir daļa no mūsu pasaules lietu kārtības. Muzeja krājuma veidošana arī balstās uz noteiktām klasifikācijām, taču mākslas darbu gadījumā līdzīgi kā vienradžu gadījumā nav iespējams uzrādīt kādas būtiskas, objektīvas – no skatītāja interpretācijas neatkarīgas – īpašības. Laikmetīgā māksla nav vērtējama arī estētiskos terminos – estētiskā pārdzīvojuma vietā mums jārunā par mākslas darbu saprašanu, formālisma mākslas kritikas vietā – par mākslas darbu semantiku. Taču mākslas saprašana ir pat sarežģītāka par valodas saprašanu, šeit svarīgs vēsturiski radušos interpretāciju tīklojums, teoriju un māksliniecisko prakšu aplūkojums un konkrēto darbu konteksts. Latvijas laikmetīgā māksla nav izprotama atrauti no pasaules mākslas notikumiem, tāpēc izstādē “Ieskats krājumā I” aplūkojamie darbi prasa ieskatu radikālajā pavērsienā, kas norisinājies 20. gadsimta otrās puses mākslā. Šāds salīdzinājums tikai ļoti nelielā apjomā realizēts Latvijas mākslas kritikā, un Kim? krājumam veltītās lekcijas iecerētas kā šādas kritiskas analīzes turpinājums.