Jaunā izstāžu cikla ietvaros skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Pētersona trešā personālizstāde Kim?. To veido fotogrā jas un kādreiz lietoti ikdienišķi objekti, kas var būt patstāvīgi darbi, bet mijiedarbojoties veido jaunu tēlu. Izvietota Kim? izstāžu zāļu centrā, tieši pa vidu esošo un bijušo studentu darbiem, Pētersona izstāde darbojas arī kā vidutājs.

 

Piezīmes par izstādi

 

1.

Divi spoguļi, fotogrāfija, objekts vitrīnā, skaņa, varbūt arī kaut kas oranžs, bet to vēl nevar zināt.

Cenšos uzskaitīt to, kas, iespējams, šajā izstādē būs redzams. Vienlaikus gaidu e-pastu, kurā Ojārs pateikšot, kas galu galā tiks izstādīts. E-pasts nepienāk, un izstādes atklāšana strauji tuvojas. Tikpat labi pieminētie priekšmeti izstāžu zālē varētu arī nenokļūt. Pašlaik manā rīcībā ir tikai divas rindkopas no Roberta Smitsona latviešu valodā iztulkotā rakstu krājuma un daži Kloda Levī-Strosa citāti. Domāju, vai Ojāra izvēlētais citāts no Levī-Strosa 1962. gada darba “Nepieradinātā domāšana” veido tiešu sasaisti ar gaidāmās izstādes darbiem.

“… viņa mērķis ir aptvert pasauli gan kā sinhronu, gan kā diahronu totalitāti, un zināšanas, ko viņš no tās iegūst, ir līdzīgas tām, ko dod istaba ar spoguļiem, kas piestiprināti pie pretējām sienām, – lai arī tie nav pilnīgi paralēli, tie tomēr atspoguļo viens otru (kā arī pa vidu esošās telpas priekšmetus).”

Citāts īsti skaidru neko nepadara, bet konkrētas atbildes arī nemeklēju. Tiesa, rodas aizdomas, ka tas darbosies kā modelis Ojāra minētajiem spoguļiem.

 

2.

Ar Ojāru satiekamies, lai apspriestu topošo izstādi, un dažas lietas tomēr top skaidras. Haotiski skicējot un skribelējot uz papīra lapas ar lodīšu pildspalvu, viņš izstāsta, ka izstāde saukšoties second hand. Skaņa būšot statiska. Izstāde paredzēta divās telpās, bet pirmajā telpā redzamajiem darbiem nebūšot izteiktas saistības ar otrā telpā izstādīto. Izstāde būšot par “neko”.

Vēlāk e-pastā saņemu bildi ar baltu porcelāna ūdens krūku, uz kuras ziliem burtiem uzrakstīts “Agua”. Dotais informācijas apjoms atkal nedaudz paplašinās, bet gaidāmais iegrimst vēl lielākā miglā.

 

3.

Rakstot šīs piezīmes, visu laiku šķiet, ka centieni sacerēt skaidrojošu tekstu vai raksturot Ojāra darbus apdraud distanci, kuru no tiem gribētos ievērot.

Secinu, ka pārnopietni analizēt Ojāra teikto vai viņa darbus būtu gaužām vienmuļi un ierobežojoši. Tas neizbēgami beigtos atkārtošanās slazdā. Pa rokai konstanti būtu vienas un tās pašas frāzes, kuras tikpat labi varētu attiecināt uz jebko kaut vai attāli līdzīgu mākslas darbam. Tādēļ drošāk būtu, gluži kā viņš pats to dara, ievērot ironisku distanci no visa tā, kas Ojāra Pētersona mākslā varētu būt uzskatāms par daudznozīmīgu un nopietnu.

Ne tikai Ojāra darbi, bet arī viņa izteikumi, atbildes uz jautājumiem un norādes ir aicinājumi nevis izvilināt kādu paskaidrojošu teikumu vai izprast to, kas slēpjas aiz acīmredzamā, bet gan attālināties un aizdomāties par it kā pašsaprotamām laikmetīgās mākslas iezīmēm. Par pieprasījumiem pēc artikulētiem paskaidrojumiem, par nespēju izteikties par mēmo un mazrunīgo, par skatītāju alkām pēc dziļuma, “laikmetīguma”, intelektuāla piesātinājuma u. c.

 

Tomass Pārups

 

Ojārs Pētersons (1956) absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu (1975) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (1980). Izstādēs piedalās kopš 1975. gada, 80. gados aktīvi sadarbojies ar Andri Breži, Juri Putrāmu un Henrihu Vorkalu. Pētersons vairākkārt piedalījies izstādēs ārzemēs, tajā skaitā 23. Sanpaulu biennālē (1996), kopā ar Intu Ruku un Antu Zabiļevsku Latvijas nacionālā paviljona izstādē 48. Venēcijas biennālē (1998). Pašlaik Ojārs Pētersons ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas pasniedzējs un KAS jeb Kustības, attēla, skaņas katedras vadītājs.