Grupas izstāde “Orient”
20.4.2018 - 20.5.2018
We're open
Tallinas ielā 6 un Kim?, Sporta ielā 2 k-1
Kurators: Mihals Novotnijs
Mākslinieki: Darja Bajagiča, Vojčehs Bakovskis, Ivana Bašiča, Matejs Bejenaru, Pjotrs Bosackis, Pavels Braila, Veronika Bromova, Jans Brožs, Jirijs Černickijs, Romana Drdova, Habima Fuhsa, Matijašs Hohola, Anežka Hoškova, Atis Jākobsons, Žofija Keresteša, Aurora Kiralija, Andrians Kiss, Adams Kokešs, Jirijs Kovanda, Pjotrs Lakomijs, Vaclavs Litvans, Pavla Malinova, Davids Malkovics, Jimena Mendoza, Gizela Mikjevica, Marge Monko, Vlads Nanka, Ioana Nemeša, Alise Nikitinova, Rihards Nikls, Pakui Hardware, Jasanskis & Polaks, Juliuss Reihels, Dragana Sapanjoša, Jirijs Skala, Adela Součkova, Petrs Štembera, Avdejs Ters-Ogaņjans, Marks Ters, Viktors Timofejevs, Jerzijs Tružkovskis, Aneta Mona Čisa & Lucia Tkačova, Emoke Vargova, Martins Vongrejs, Jana Želibska
“Sniegotu pakalnu un neglītu ceļu izlocījums… nav neviena, kas to redzētu”(0)
Izstāde “Orient” ir pārdomas par Austrumeiropas identitāti, kuras veidošanās neveiksme tiek aplūkota kā šī neskaidrā reģiona vienojošais aspekts. Vienlaicīgi izstāde ir par pretrunu starp ilgošanos pēc lepnuma un patriotisma un kaunu par to, no kurienes nākam1, kas noved pie šīs piederības apspiešanas un nolieguma. Kauns un apkauno- jums, kas aug no apkārtējā konteksta, kas būvēts uz sociālās un politiskās utopijas, sabrukuma internalizācijas. Tā ir par cerībām pietuvoties rietumu kapitālistu standartiem, kuriem integrācija Eiropā, domājot Rietumeiropu, tik bieži tiek palēnināta no abām pusēm. Par izzušanu no Otrās Pasaules kopainas(2),un tādējādi nepiederot nedz pie Eiropas, nedz pie rietumiem, nedz pie “ne-rietumiem”.
Šī izstāde izvēlējusies acīmredzami problemātiska no- saukuma(3) projicēšanu, lai radītu pašironisko “Austrumeiropas brāļa ((br)Other)”(4) identitāti. Tā ierosina šīs pretrunīgās “Edipiskās attiecības”(5), vienlaikus atsakoties un alkstot, kā Austrum- (bloka, centrāl-, postkomunisma, jaunās, utt.) (6) Eiropas starp-esamības galveno sastāvdaļu. Atzīstot apslāpēto mazvērtības kompleksu kā iespējamo iemeslu nesenajām nacionālisma un pretdemokrātisko tendenču parādībām Austrumeiropā, izstāde pēta, vai samierināšanās ar nespēju radīt un parādīt austrumeiropiešu identitāti nevarētu tikt uzskatīta par tās vērtību. Būvēta uz gaidām, vēlmēm, stāstiem, pieredzes un stereotipiem, tā būvē drāmu, kas skatītāju ved cauri piecām žan- riskām daļām, sekojot reģiona attīstības vēsturiskajai dialektikai kopš 80-to gadu beigām. Visironiskāko un viskaislīgāko nodomu jūklis ar nodomu radīt jaunu muzeju (bēdīgi) slavenām nacionālām vēsturēm. Izstāde piecās daļās kā mūsu pārsteigumu, uzvaru, traumu un pazemojumu terapeitisks iztēlojums. Tumši satīriska komēdija par Krietnā kareivja dēkām(7) neeksistējošā reģionā pēc Vēstures beigām(8). Neskatoties uz skarbo ironiju(9), šī izstāde tic, ka tā palīdzēs “Eiropas ietiepīgajiem bērniem”(10) beidzot pieaugt un no jauna atgriezties Eiropas mājās, tomēr tā arī uzskata mājas drīzāk “svinīgas” nekā “pašlepnas” un drīzāk “brālīgas” nekā “draudzīgi noniecinošas”.(11) Šī izstāde nav nedz kartēšana, nedz aptauja, bet gan subjektīvs ceļojums, kas redzams no punkta telpā un laikā, un to veido mākslinieki, kas izvēlēti nevis pēc nacionalitātes vai valodas(12), bet gan caur attiecībām. Tā necer uz vienlīdzību, bet gan drīzāk uz iekļaušanu.
0—Laura McLean Ferris. New Artist Focus: Laura McLean Ferris on Deimantas Narkevičius. LUX. “Viņu valsts ainava – sniegotu pakalnu un neglītu ceļu izlo- cījums – iezīmē vientulīgu ainu un liek domāt, ka nav neviena, kas to redzētu.”
1—“Ardievas, Polija, ardievas, aizlaistā zeme, allaž nosegta ar sniegu un ledu (…) Barbariski cilvēki, iedomīgi un svārstīgi, lielībnieki, Balamutes, kam nekā bez valodas, kas dienu un nakti aizveras sakarsušā istabā, izklaidējot sevi ar glāzi ikviena baudai, smok pie galda un guļ uz zemes.” Philippe Desportes. “Adieu à la Pologne”, 1574, tulkojums no franču valodas atrodams Philippe Desportes. “Adieu à la Pologne” un Jan Kochanowski. “Gallo Crocitanti” // Rory Finnin. “Comparative literature studies”. Vol. 44, No.4, 2007.
2—Lucy Steeds tranzit.sk konferencē “How We Talk About East-European Art?”: “Tikai viens Austrumeiropas māk- slinieks bija iekļauts “Les Magiciens de la Terre” (…) Tagad mēs virzīsimies uz Havannu, lai apsvērtu 1989. gada 3. Mākslas biennāli, kas, kā redzat, bija pirmo divu pieturpunktu tēma zem “Padarot mākslu globālu” nosaukuma. Un es varu uzreiz pateikt, ka tajā netika iekļauts neviens Austrumeiropas māk- slinieks, bet, ja jūs aplūkotu katalogu, stingri ņemot, arī neviens rietumu māk- slinieks netika iekļauts.”
3—Edward Said. “Orientalism”, salīdzinot Larry Wolff. “Inventing Eastern Europe”: “Vēl tikai Pirmā pasaules kara priekšvakarā franču valoda svārstījās starp diviem šķietami līdzīgiem terminiem – l’Europe orientale (Austrumeiropa) un l’Orient européen (Eiropas austrumzemes). (…) Austrumeiropas ideja bija iepīta ori- entālistikas attīstībā, jo, lai arī filozofiskā ģeogrāfija nevērīgi no Eiropas izslēdza Austrumeiropu, netieši virzoties Āzijas virzienā, zinātniskā kartogrāfija bija pretrunā ar šādu untumainu pretrunu. (…) Šāda neskaidrība deva vaļu Austrumeiro- pas iezīmēšanai kā paradoksam, kas vienlaicīgi iekļāva un izslēdza, – Eiropa, bet ne Eiropa.”
4—Savā “Third Text: Welcome to Slaka” Katarzyna Murawska-Muthesius raksta: “ideoloģiskā rasisiti koloniālā Citādā (Other) un “nepelnīti baltā” Austrumeiropas brāļa ((br)Other) kon- strukcijā dominējoši rietumnieciskajos diskursos atklājas pārāk daudz kopīgu iezīmju, lai tās ignorētu.
5—Pašam nezinot, sava tēva nogalināšanā un savas mātes appre- cēšanā jautājums par to, kas ir kas, joprojām paliek.
Katarzyna Murawska Mathesius. “Mapping Eastern Europe: Cartography and Art History”. Tekstā tiek piedāvāti daudz dažādi vārdi šim reģionam: star- probeža, lausku zona, politisko pārmaiņu josta, cita Eiropa, Jaunā Eiropa, Mitteleu- ropa, Zwischeneuropa un daudzi citi.
7—Jaroslavs Hašeks. “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”.
8—Francis Fukuyama. “The End of History and The Last Man”.
9—“1956. gada novembrī Ungārijas Ziņu aģentūras direktors īsu mirkli, pirms artilērijas uguns nolīdzināja viņa biroju līdz ar zemi, visai pasaulei izsūtīja telex ziņu, kurā bija izmisīgs ziņojums par to, ka sācies krievu iebrukums Budapeštā. Vēstījums noslēdzās ar vārdiem: Mēs mirsim par Ungāriju un par Eiropu.” Milan Kundera. “The Tragedy of Central Europe”. The New York Reviews of Books, 1984.
10—Izteikumu, ko Vaclavs Havels izmantoja savā ASV Senāta runā 1990. gada 22. februārī, tulks klātienē vārdu “zbloudilé”, kas nozīmē “pamests”, “pazudis” vai “klejojoši bērni”, no čehu valodas iztulkoja kā “ietiepīgie bērni”.
11—Sava “Political Critique: Eastern Europe according to British media: More likely to go to Italy for cappuccinos than join the ethnic fighting in Kosovo” Anna Azarova raksta “Austrumeiropas galvenā pievilcība, protams, ir tas, ka tā ir lēta. (…) “neticami zemās cenas, […] lēto lidojumu vilinājums,” “lēts alus un vēl lētākas sievietes,” (…) Šo lēto zemju iedzīvotāji, kas izdzīvojuši sāpīgu pagātni un tās sekas, kas tāpat reti tiek pieminētas, ja nu vienīgi, lai aprakstītu sajūsmu par rietumnieku pirktspēju; vai kā mežonīgs, nevēlams blakusefekts.”
12—Tātad, dārgais draugs, vis- dārgākais Hikkitihoki, tas ir tavs vārds un tev tas ir jāzina. Mēs visi šajā ceļo- jumā sev izgudrojām vārdus. Tie ir: es esmu Punkitititi. Mana sieva ir Schabla Pumfa. Hofer ir Rozkapumpa. Adlers ir Notschopikitischibi. Mans sulainis Jozefs Sagadarata. Mans suns Goukeri ir Schomanski. Kvalenbergas kundze ir Runzifunzi. Mlle. Krokss ir Rumborimuri. Freistelers ir Gaulimauli. Esi tik laipns un pasaki viņam viņa vārdu.” Šos vārdus Gotfrīdam fon Žakvinam 1797. gadā rakstīja vāciski runājošais Mocarts pēc ceļojuma no Vīnes uz Prāgu, šķērsojot čehu valodā runājošo Bohēmiju.
Projektu organizē mākslas centrs BOZAR, ZKM Zentrum für Kunst und Medientechnologie Karlsruhe, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Cittadellarte - Fondazione Pistoletto, Galeria Sztuki Wspolczesnej Bunkier Sztuki, Jyvaskylan Yliopisto, Austrian Culture Forum Moscow, Aleksandra Puškina Valsts mākslas muzejs, Valsts muzejs un izstāžu centrs ROSIZO, Tretjakova mākslas galerija.
Izstāde ir organizēta Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros un projektu finansiāli atbalsta Eiropas Savienības programma “Radošā Eiropa”, LR Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Beļģijas ministrijas ārlietu departaments, Flāmu valdība un Briseles un Valonijas federācija.