Dalībnieki: The Center, Duch, Mihals Gajers (Michał Gayer), Bīna Gilsdorfa (Bean Gilsdorf), Justina Grigleviča (Justyna Gryglewicz), Tomass Hiršhorns (Thomas Hirschhorn), KRZYSZTOFJASTRUBCZAKŁUKASZKACZMAREK, Krēta Jūraka (Krõõt Juurak), Flo Kasearu (Flo Kasearu), Agņeška Kiljane (Agnieszka Kilian), Aleksandrs Kohs (Alexander Koch), Agņeška Kuranta (Agnieszka Kurant), Honorata Martina (Honorata Martin), Jans Mošumaņskis (Jan Moszumański), Roberts Narkus (Robertas Narkus), Tanels Randers (Tanel Rander), Marteins in’t Velds (Martijn in’t Veld), Jakubs Voinarovskis (Jakub Woynarowski), Arnisa Zeko (Arnisa Zeqo), Karolina Žiņeviča (Karolina Żyniewicz)

Dizains un kofera iekšpuses izveide: Kinga Stanovska (Kinga Stanowska)

 

“Akmeņainā ainava” nav izstāde, kuru var apmeklēt šī vārda ierastajā nozīmē. Izstādē nav kādas konkrētas telpas, kurā ieiet, lai aplūkotu izstādītos objektus. Nav kuratora tradicionālā skaidrojošā teksta. Nav arī galerijās tik ierastās fiziskās distances starp skatītāju un mākslas darbu. Te ir koferis, kas pasniegts kā lidostā nozaudēta un vēlāk atrasta bagāža. Lietas, kas atrodas koferī, var ērti izņemt ārā un aplūkot, tādējādi atklājot stāstu, kas pieder to noslēpumainajam īpašniekam, kurš pavadījis brīvdienas Igaunijā, Roņu salā.

Šī neparastā sala atrodas Rīgas jūras līcī, un tajā dzīvo nepilni 60 iedzīvotāji. Uz salas var nokļūt, trīs stundas braucot ar prāmi, kas kursē tikai trīsreiz nedēļā (ziemā vienīgais pārvietošanās veids ir vieglā lidmašīna). Salas izolācijas dēļ tai raksturīga īpaša atmosfēra un flora, un abi šie faktori bija noteicošie, kad 2016. gadā starptautiska mākslinieku grupa izvēlējās to par sava ceļojuma galamērķi. Viņu uzturēšanās uz salas bija tāds kā mākslinieku plenērs, kura laikā no ikdienišķā viegli dzimst mākslinieciskais. Vairums lietu, kas saliktas koferī, radušās, pateicoties šai enerģijai.

Tomēr koferī atrodamie priekšmeti nav tikai veids, kā dokumentēt uz salas notikušo. Drīzāk to varētu raksturot kā sava veida antidokumentēšanu – apzināti radoša rakstura piefiksēšanu, kas ielaužas tradicionālajā mākslas radīšanas monotonijā. Antidokumentēšana ir spēle, ko spēlē uz mākslinieku-kuratoru-skatītāju ass un kas met izaicinājumu ierastajiem priekšstatiem par dokumentāciju. Svārstoties starp izdomājumiem un realitāti, izstāde nesniedz pilnu informāciju ne par pašu salu, ne par mākslinieku viesošanās laikā notikušo. Tieši tāpēc Roņu sala kļūst par disciplīnas un faktu secības neierobežotu vietu fantāzijām un projekcijām.

Projekta nosaukums “Akmeņainā ainava” ir atsauce uz Čainas Mieivela (China Miéville) stāstu (“Es lēnām pagriezos apkārt un aplūkoju visas sienas pēc kārtas. Kārtīgi nopētīju haotiskos, detalizētos atlupušās krāsas un mitrā apmetuma rakstus. Tie izskatījās pēc kartēm, pēc akmeņainas ainavas.”). Izstāde pauž Krakovas galerijas Bunkier Sztuki mākslinieciskajai programmai raksturīgo interesi par narativitāti, pusredzamību un nošķiršanos no mākslas pasaules. Projektā saskatāma nepārprotama līdzība ar kādu citu izstādi – projektu “Miljons līniju” (2015–2016), ko iedvesmojis Mieivela darbs “Detaļas”, kā arī ar Jana Hefta (Jan Hoeft) darbu, kas radīts galerijas kolekcijai (2015–2016), un izstādi “Nozušanas žesti” (2015), kurā bija aplūkojami Artūra Kravana (Arthur Cravan), Basa Jana Adera (Bas Jan Ader), Kriss Bērdens (Chris Burden) un Lī Lozano (Lee Lozano) darbi.