2010. gada 16. septembrī plkst. 19:00 Kinoskola un Kim? aicina uz sarunu ar režisori Lailu Pakalniņu par tikko finišējušo Starptautisko Venēcijas kinofestivālu. Venēcijas festivāls, pasaules senākā kinoskate, kas 1932. gadā iedibināja kinofestivālu „formātu”, šogad norisinājās 67. reizi. Tajā piedalījās arī Lailas Pakalniņas filma „Pa Rubika ceļu”, kas bija izraudzīta dalībai konkursa programmā „Horizonti”. Tieši šo skati Venēcijas festivāla organizētāji bija pasludinājuši par festivāla fokusu un placdarmu starpžanru meklējumiem, vairs strikti nenodalot un nevelkot robežas starp kino un videomākslu, starp uz klasiskās filmlentes uzņemtajiem darbiem un eksperimentiem ar digitālo kameru.
Vai Venēcijas festivālam izdevās pārsteigt? Vai mēģinājums definēt festivālu vietu digitālā ērā bija sekmīgs un pārliecinošs? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas tiks skarti sarunā ar Lailu Pakalniņu. Programmā arī filma „Pa Rubika ceļu” (30 min).
Režisores Lailas Pakalniņas darbi Venēcijā ir demonstrēti vairāk kārt – 2003. gadā Venēcijas kinofestivālā piedalījās spēlfilma „Pitons”. 2001.gada Venēcijas mākslas biennālē Latvijas ekspozīcijas ietvaros tika demonstrēta Lailas Pakalniņas īsfilma „Papa Gena”. Šogad Venēcijas kinofestivāls akceptēja režisores dokumentālo filmu „Pa Rubika ceļu” (30 min), filmu faktiski bez teksta un šķietami bez skaidri iezīmētas naratīvās līnijas un akcentētiem varoņiem.
„Kas ir Rubika ceļš? Tas ir 80. gadu izskaņā būvēts velosipēdistu celiņš Rīgas pievārtē – pirmais velosipēdistu ceļš Latvijā, ko tautā dēvē tā tapšanas laikā populāra padomju funkcionāra Rubika vārdā. Celiņš atrodas tuvu dzelzceļa līnijai, kas Rīgu savieno ar Jūrmalu. Arī vairāk nekā 20 gadus kopš tā tapšanas pa ceļu pārvietojas gan ar velosipēdiem, gan kājām, gan mašīnām. Te brauc jaunie, sportiskie un sporta modes tendencēm atbilstoši ekipētie, te ālējas pusaudži, klumburē bērni un šļūkā vecīši. No kurienes un kurieni? Latvijas šā brīža realitāte, kas satilpusi uz viena veloceliņa – tas ir viens no iespējamajiem šīs filmas izlasīšanas kodiem. Šis nomaļais veloceliņš ir arī kā sava veida simbols tai nekoordinētajai kustībai, kas raksturo dažādu problēmu (korupcija, varas cinisms) un ekonomiskās krīzes smagi skarto Latviju,” uzskata kritiķe Dita Rietuma.