Izstādes kuratore – Zane Onckule

 

„Grimsti, kalns! Celies, ieleja!…” ir frāze no 19. gs. 30. gados populāra romantiskus meklējumus apdziedoša meldiņa, kas nāk no sensimoniešu mūka Talabota dzimtā novada un piesaka tikšanos, kam drīz jāseko.  Vecs, smagnējs aizkars ir robežšķirtne brīžiem nekonkrētajam, brīžiem vēsturiski precīzajam ceļojumam, kurā reiz izteiktas, izdziedātas, uzzīmētas vai izdomātas lietas, dažādi objekti un motīvi pagadās ceļā, veido atrastus vai no jauna radītus tēlus, liekot tāliem un ne tik seniem laikiem atgriezties, radot vārdu krājumu, kurš apzināti ir nepilnīgs un vietām ar slēptu nozīmi. Vārdu nozīme ir nezināma vai arī atkārtojas, un atklāj tikai tik maz vai tik daudz, lai allaž paliktu noslēpumaina.

Ullas fon Brandenburgas izstādes „Kalns, grimsti! Ieleja, celies!” pamatā ir epizode no sensimoniešu komūnas patvēruma – franču politiskās un sociālās kustības 19. gadsimta pirmajā pusē. Laikmets, kurš iezīmē pārejas periodu tieši pirms Jaunākajiem laikiem, kad cilvēki vēl pamanījās ticēt neredzamām vai ātri gaistošām lietām, liecina par romantisku nemieru gadu desmitus pirms fin de siècle („laikmeta beigas”) specifiskās un draudīgās atmosfēras. Smēlusies iedvesmu utopiskā sociālista, socioloģijas tēva un „trakā pareģa” – Sensimonas grāfa Kloda Anrī de Ruvruā – idejās, izstāde seko sensimoniešu ideoloģijai par zinātnes un ražošanas garā balstītu nākotnes sabiedrību, kurā katrs indivīds radīs piepildījumu sava produktivitātes potenciāla realizēšanā tehnokrātu pārraudzītā hierarhiskā sabiedrībā.

Izstādes risinājums ir pakāpeniska iniciācija caur līdzņemamu sienas avīzi ar bagātīgu 20. gs. 20. gadu dzīvesveida žurnāla „Atpūta” tēlu valodu un pašas mākslinieces dokumentētu dažādu gaistošu lietu kopumu; uzrakstiem un logotipiem noklātu tabakas kastīšu krāvumu; slīpu, krāsotu un apzināti vecinātu koka skatuvi, kas precīzi atkārto galerijas grīdas kontūras; atraktīviem un krāsainiem priekšmetiem – butaforisku aci, kastes ar lentītēm, kāpnēm, dzirnakmeni.. un kādu klāt neesošo personāžu diskrēti salocītiem skatuves kostīmiem – viss, lai labāk sagatavotos tās galvenajam notikumam.

Melnbaltā filma-performance atklājas kā viens nepārtrauktais kadrs, kurā sensimoniešus stilizējošas figūras laista augus, izpilda horeogrāfiskas kustības, ģērbjas un dzied, tiem vienlaikus iemiesojot Jaunā Rīgas teātra aktierus, kuri šo teātri apdzīvo. Viņi virzās cauri teātra ēkai, garām nekustīgu statistu tableaux vivant („dzīvā glezna”), nonākot uz teātra skatuves, laivēlreiz piedalītos dziesmas svinēšanas tradīcijā, tik raksturīgā gan sensimoniešiem, gan latviešiem. Filmas varoņi bez skaņas kustina lūpas, atkārtojot savu iepriekš ierakstā fiksēto runu un dziedājumus, ko vainago daudzbalsīgs aizskatuvē esošs koris, tādējādi parūpējoties par viegli kaitinošu nobīdes gaisotni un uzburot vispārēju mistērijas noskaņu, ļaujot daudzajiem „es” reizē izteikties.

Savā ziņā iedomu tēli, sensimonieši, ilgojās pēc sievietes-mesijas, „viedākas par vīrieti”, kura ierastos viņus izglītot un atbrīvot. Viņa ir klāt filmas noslēguma akordos, fon Brandenburgas iezīmēta, lai atkal norādītu uz zudušām un reizēm nenovērtētām ilgām pēc visu veidu emancipācijas. Instalācija, poētiska un līdzīga sapnim, taču pilnībā nenodalīta no realitātes, netieši norāda uz mūsu laikmeta neskaidrību un bažām. Tā funkcionē kā teatrāls tukšums, kas pieprasa, lai to piepilda skatītājs – katra posma galvenā atslēga.

 

Ullas fon Brandenburgas darbus raksturo izmantoto mediju dažādība, kas savukārt izvēršas tematiskajā koncentrētībā. Noteikti motīvi parādās dažādos kontekstos, performances atsaucas uz sienu gleznojumu idejām, zīmējumi izrādās esam pētījumi topošām filmām, un filmu rekvizīti kļūst par patstāvīgiem objektiem. Savukārt teātra iestudējumos un performancēs ideja par karnevālu kā sabiedrības kārtības leģitīmu pārkāpšanas veidu satiekas ar maskas jēdzienu kā vēlmi pēc jaunas identitātes un īstenības un šķietamības sajaukumu.

 

Dzimusi 1974. gadā Karlsrūē, Ulla fon Brandenburga (Ulla von Brandenburg) dzīvo un strādā Parīzē. Viņas darbi ir tikuši izstādīti Musée National d’Art Moderne Pompidū centrā, Parīzē; Fisher Landau Center For Art, Longailendā, Ņujorkā; Tate Modern, Londonā; The Israel Museum, Jeruzalemē; Galleria d’Arte Moderna e Contemporanea, Torino; FRAC Piemonte, Torino; Kadist Art Foundation, Parīzē; Fondation Louis Vuitton pour la Creation, Parīzē; FRAC Ile-de-France, Parīzē; FRAC Aquitaine, Bordo; Frac Pays de la Loire, Karkefū. Izstāžu izlase: MAMCO, Ženēva; Kunstverein, Hannovere (2014); Die Strasse Art: Concept, Parīze (2013-2014); Secession, Vīne (2013), Instalācija Death of a King, Palais de Tokyo, Parīze (2012-2013); Frac Ile de France, Parīze (2011); Irish Museum of Modern Art, Dublina (2008).