BALTIE PUNDURI UN VISI ŠIE SKAISTIE MIGLĀJI

28. 11. 2024–26. 01. 2025

 

Kuratore Šelda Puķīte

 

Mūsu izpratne par dzīvību izriet no viena parauga, skatoties uz mūsu dzīvo planētu un visā tās sarežģītībā saprotot, kāda ir dzīvības būtība un līdz ar to – varbūtība, ka tā var rasties citur Visumā.
Endrū Koens – “Visums” (2023)

 

Reiz, sen senos laikos, Visums bija tumšs okeāns, kurā nebija zvaigžņu, kas nodrošinātu gaismu, siltumu vai saistvielu planētu un mēnešu dzimšanai un iespējamās dzīvības uzturēšanai. Lielais sprādziens to visu izmainīja, radot zvaigžņu un planētu nosētas galaktikas ar milzīgiem melnajiem caurumiem, kuri notur šīs apgaismotās pasaules savā stingrajā tvērienā. Lai gan šī miljardu gadu vecā kosmiskā pasaule šķiet mūžīga, tomēr astronomiskie pētījumi uzrāda ko citu. 18. gadsimtā britu astronoms Viljams Heršels bija pirmais, kurš Visuma plašajās debesīs atklāja balto pundurzvaigzni, tomēr paies vairāk nekā gadsimts, līdz zinātnieki sapratīs, ko īsti viņš atklāja. Izrādījās, ka baltais punduris ir zvaigzne, kas ir sabrukusi enerģētiski blīvā, Zemes izmēra zvaigžņu objektā, kas kādu dienu nenovēršami pārtaps par zvaigznes pārpalikumu jeb melno punduri. Lai arī pilnībā izveidojies melnais punduris vēl nav atklāts, mēs, aizņemoties lietuviešu mākslinieka Julijona Urbona vārdus, varam “kosmiski iztēloties”, kā pēc miljardiem gadu Visums lēnām izslēgs visas savas gaismas spuldzes.

 

Tomēr, kur ir nāve, tur ir arī dzīvība. No ārējiem slāņiem baltie punduri izveido planētu miglāju, kas izplūst krāsainos gāzes mākoņos, kļūstot par jaunas zvaigznes veidojošu inkubatoru. Citiem vārdiem sakot, tas izmanto vecās pasaules pārpalikumus, lai radītu jaunas. Balto punduru, miglāju un jaunas dzīvības veidojošo substanču trijstūra deju var uzskatīt par dzīves cikla kosmisko dzeju. Kad noteiktas parādības tuvojas sava dzīves cikla beigām, tēlaini izsakoties, tās atstāj aiz sevis skaistu, miglājam līdzīgu mirdzumu – sava veida drupas, atmiņas vai pat spokus. Lai arī cik drūmi tas šķistu, šīs cikla beigas tikai iezzīmē pārmaiņu procesu, kas sagatavo augsni jaunai dzīvei, ideju dīgšanai un augšanai. Zinot elementārus fizikas likumus par enerģijas saglabāšanu vai vienkārši sekojot dzīves ciklam dabā uz Zemes, mēs varam atklāt absolūto beigu neesamību. Kad daļiņas un enerģija turpina izplatīties un pārtapt, nāve kļūst par sākumu kaut kam jaunam. Izstāde izzina šo atdzimšanas procesu, kur entropija un pārmaiņas ir daļa no jauna sākuma, kur nekas nav patiesi zaudēts, apstājies vai kontrolēts.

 

Eikes Eplikas, Kristi Kongi un Annas Mari Līvrandas prakse nav vērsta uz kosmoloģijas studijām, taču viņu pasaules novērojumi un pārdomas par to atspoguļo Visumā notiekošos procesus. Viņas pēta un vērtē pasauli, kurā viņas dzīvo, vienalga, vai tā būtu daba, kultūra, emocijas, sapņi vai atmiņas. Viņu radītās pasaules pastāvīgi paplašinās un pārtop, neļaujot sevi identificēt kā vienu konkrētu formu vai vēstījumu. Katra no viņām, izmantojot savu prasmju kopumu, medijus un mākslinieciskos izteiksmes veidus, sniedz vīzijas par pasauli kā plūstošu vienību, kas pakļauta pastāvīgai metamorfozei. Izstādē viņas ieņem noteiktas lomu spēles, atdarinot procesus, kas notiek ar baltajiem punduriem, un, cieši sadarbojoties, veido vēstījumus, kas savstarpēji atbalsojas.

 

Šajā iztēlotajā kosmiskajā laiktelpā Anna Mari Līvranda simboliski iejūtas baltā pundura lomā. Viņa ir studējusi tēlniecību un šobrīd strādā plašā mediju spektrā, pētot trauslumu, izzušanu un melanholiju mūsdienu sabiedrībā. Bieži savām skulptūrām viņa smeļas iedvesmu sakrālajā arhitektūrā, tostarp aizņemas motīvus no kapsētu žogiem un relikviāriem. Tie kopā ar ornamentiem, dekorācijām un redīmeidiem viņas darbos veido smagsvara punktus arvien mainīgās pasaules atspoguļošanā. Izmantojot līniju kā galveno vizuālo instrumentu, viņa to visu apvieno elegantās telpiskās instalācijās.

 

Izstādē Līvranda savu pasauli veido no saplēstu vitrāžu fragmentiem un draudīga izskata melniem dzelzs mežiem. Piekārtās dzelzs kaluma skulptūras atgādina augus vai ērkšķainus vīnogulājus, kas uzglabā cilvēku pazaudētās mantas, piemēram, cimdu vai rotaslietas. Šīs pazaudētās vai atstātās lietas kļūst par savdabīgiem piekariņiem, kas, tāpat kā pati ainava, ir sadrupuši atgādinājumi par nenoteiktību, zaudējumiem un pārmaiņām. Šo dekadento ainavu ieskauj logu formās veidotas vitrāžas, kas veidotas, iedvesmojoties no agrīnās industriālās un sakrālās arhitektūras. Salodēti kopā no dažādiem izbalējušiem un brāķētiem stikla gabaliem, tie attēlo kaut ko laika gaitā sabrukušu.

 

Šī sirreālā, sastingusī ainava iztvaiko krāsainajās ēnu pasaulēs, ko radījusi gleznotāja Kristi Kongi. Viņa šajā izstādes metaforiskajā konstelācijā reprezentē miglāju. Kongi māksliniecisko pieeju var raksturot kā plūstošu un pastāvīgā kustībā esošu. Motīvi un kompozīcijas strauji nemainās – tās drīzāk peld un attīstās. Viņas skatījums ir vērsts pret noteiktiem apvāršņiem, kurus gleznotāja vēro caur gaismu, krāsu un ēnām līdzīgām formām. Dažas ainavas parādās kā raksti un režģi, kas tapuši, vērojot pilsētvides, citas kā smalki krāsu gradienti, kas atrodami debesīs.

 

Izmantojot “glezna gleznā” efektu, Kristi Kongi piepilda telpas sienas ar košām krāsām, kas līst un izplūst kā šķidrums vai gāze, ielaužoties arī citās izstādes telpās. Uz sienām izvietotie audekli ir pilni ar ēnām, kas ir piesūcinātas ar piesātināti dzelteniem, zaļiem, ziliem un rozā toņiem. Formas to iekšpusē atgādina kalnus, augus un pat cilvēka rokas, kas peld naksnīgās debesīs vai miglas pilnā rītausmā. Šie darbi ir metafiziskas telpas, kurās mājo mākslinieces dažādās emocijas, veidojot savdabīgus pašportretus.

 

Kosmosa ķīmiskās laboratorijas solījums ir dzīvības rašanās. Tēlnieci Eiki Epliku patiesi aizrauj bioloģiskā daudzveidība un tās sarežģītās attiecības ar cilvēci. Izmantojot dažādas vizuālās izteiksmes un materiālus, piemēram, mālu un metālu, viņa rada jūtīgus un tēlainus, personiskajā mitoloģijā balstītus darbus. Māksliniece pazemīgi izturas pret visām dzīvajām būtnēm. Līdzīgi filozofes Astrīdas Neimanis idejām par ūdens saistītām pasaulēm, arī Eiki Eplikas mākslā nepastāv stingri noteiktas kategorijas, hierarhijas, dzimumi un ķermeņi. Eplikas darbi līdzinās mikropasaulēm, piemēram, bestiārijiem, ko apdzīvo fantastiskas būtnes kopā ar augu formām, tostarp sēnēm, saknēm un čiekuriem.

 

Izstādē viņas skulptūras atdarina dažādas dzīvības formas un tvertnes, kurās notiek jaunās dzīvības inkubācija. Tāpat kā putni, kas būvē ligzdas, vai micēlijs, kas veido sarežģītu sēņotni, šie darbi dabiski izplešas, apdzīvojot vairākas izstādes telpas reizē. Mēģinot notvert brīdi, kad organismi sāk pārvērsties sarežģītākās dzīvības formās, Eiki Eplika mēģina atdarināt kaut ko tādu, ko var salīdzināt ar Kembrija eksploziju. Šis attīstības fenomens norisinājās pirms 538,8 miljoniem gadiem, kad pēkšņi strauji pieauga dažādu dzīvo organismu bioloģiskā daudzveidība. Lai gan viņas radītā pasaule joprojām ir sastingusi, tajā jau ir jaušama atmošanās. Izstādītas vairākās telpās, šīs organiskās formas atklājas kā porcelāna skulptūras, kas pārklātas ar vieglu, caurspīdīgu glazūru. Formas šķiet svešas un pazīstamas vienlaikus atgādina tauriņu kokonus vai ūdensrozes pumpurus. Pasargāti savā telpā, atsevišķi darbi parādās kā dažāda veida ķermeņi, kas izgatavoti reljefā no nerūsējošā tērauda. Amorfās formas rada asociācijas ar atsevišķu tropiskajos mežos sastopamo koku gaisa saknēm, neironu tīklu sistēmām mūsu smadzenēs vai asinsvadiem, kas sazarojas mūsu ķermenī. Dažām no šīm porcelāna un tērauda skulptūrām ir izveidojušies tādi ar zīdītāju pasauli saistīti organiskie elementi kā roka vai mati, kas liecina par sarežģītāku dzīvības formu parādīšanos.

 

Šī izstāde nav stāsts par kosmosu vai sabiedrības eksistenciālo stāvokli, dzīvojot tā dēvētajā Otrajā kosmosa laikmetā uz potenciāli mirstošas ​​planētas. Tas ir stāsts, kas palīdz atklāt sevi kā zinātkāru būtni, kura notverta melanholijā un pārejas stāvoklī.

 

“Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” ir “Kogo” galerijas un Kim? Laikmetīgā mākslas centra apmaiņas projekts, kas ietver izstāžu rīkošanu abās mākslas institūcijās.

 

Mākslinieku biogrāfijas:

 

Eike Eplika (dz. 1982) ir tēlniece un instalāciju māksliniece, kas dzīvo Tartu. Viņa ir studējusi Tartu Mākslas koledžā Tēlniecības nodaļā, iegūstot bakalaura grādu (2007), un Igaunijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības un instalāciju nodaļā, iegūstot maģistra grādu (2010). 2006. gadā viņai tika piešķirta Eduarda Vīralta (Eduard Wiiralt) stipendija un 2012. gadā – laikmetīgās mākslas festivāla ART IST KUKU NU UT producēšanas stipendija jaunajiem māksliniekiem KUKU NUNNU. 2015. gadā Eplika tika nominēta Sadolin mākslas balvai, bet 2018. gadā apbalvota ar Ado Vabes (Addo Vabbe) stipendiju. No 2021. līdz 2023. gadam Eplika bija viena no nacionālās mākslinieku algas saņēmējām, bet 2021. gadā viņai tika piešķirta Igaunijas Kultūras fonda gada balva.

 

Kristi Kongi (dz. 1985) ir gleznotāja un instalāciju māksliniece, kas dzīvo Tallinā. Viņa ir Igaunijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore un Glezniecības katedras vadītāja. Viņa ir studējusi Tartu Mākslas koledžas Glezniecības nodaļā, iegūstot bakalaura grādu (2008), un Igaunijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, iegūstot maģistra grādu (2011). Viņa ir saņēmusi Jaunā mākslinieka balvu (2011), Sadolin mākslas balvu (2013), Konrada Megi (Konrad Mägi) balvu (2017) un Igaunijas Kultūras fonda gada balvu (2021). 2016. gadā viņa bija nominēta Kēlera balvai (Köler Prize).

 

Anna Marija Līvranda (dz. 1993) ir tēlniece un instalāciju māksliniece, kas dzīvo Tallinā. Viņa ir studējusi Igaunijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības un instalāciju nodaļā, iegūstot bakalaura grādu (2016), un Laikmetīgās mākslas nodaļā, iegūstot maģistra grādu (2022). Viņa ir arī studējusi tēlotājmākslu Islandes Mākslas universitātē. 2014. gadā Līvranda ieguva Jaunā tēlnieka balvu (Igaunijā). 2020. gadā viņa saņēma Eduarda Vīralta prēmiju, un viņai tika piešķirta Igaunijas Kultūras fonda gada balva (2021).