Annas Egles un Ievas Putniņas duo-izstāde “Spēkstacija” (Power Station)
Atklāšana: 23. janvārī, 18.00–21.00
Izstādes norise: 24. janvāris – 1. marts, 2026
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Kuratore: Zane Onckule
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs 2026. gada izstāžu programmu uzsāk ar mākslinieču Annas Egles un Ievas Putniņas kopizstādi “Spēkstacija”, turpinot piedāvāt dialogā bāzētu ideju izvērsumus. Abas autores vieno ilgstoša radošā draudzība un dalība dažādos mākslas notikumos. Gaidāmā izstāde ir pirmā vērienīgākā sastrādāšanās un vienlaicīgi – pirmā Ievas Putniņas darbu izstāde Kim? un Annas Egles līdz šim vērienīgākā darbu skate institūcijā.
“Spēkstacija” tiek attīstīta kā Egles un Putniņas saruna, abpusēja iedvesmošanās un enerģētiski uzlādēta radošā kosmosa vizualizācija, mērķtiecīgi virzoties ārpus šodienas paātrinātā dzīves ritma, no tā izrietošā produktivitātes paģērējuma un intelektuālā cinisma kultūras. Eglei un Putniņai mijiedarbojoties, izstāde četros secīgos spēka staciju cēlienos-turpinājumos aptver jaunradītu darbu kopumu lielo formu glezniecības un tēlniecības tehnikās, un izceļ nepieciešamību (pie)tuvoties dabas procesiem, uzturēt iekšējo harmoniju un kopt individuālos enerģiju resursus.
Egles ekofeminismā iekrāsoto praksi caurstrāvo interese apcerēt radošās darbības kultūru kā garīgu ceļu, kurā caur būtības saknēm smelties patieso un jēgu dzīvē. Viņas tēlnieciskās struktūras-objekti apšauba priekšstatus par skulptūru robustumu, tiem ieņemot te piesātinātās, te pasteļkrāsās risinātu formas mīkstumu. Lakoniski lielumi mijas ar tehniski sarežģītiem atveidojumiem, un šie, nereti par cilvēku lielāki darbi, vedina uz arhaisku formu vizuālajām kvalitātēm. To ieskaujošās universālās kolektīvās bezapziņas dziņas ietiecas arī rakstītajā valodā, Eglei pēc darba cikla noslēguma fiksējot kopsavelkošas dzejiskas impresijas.
Putniņas glezniecība ir pietuvināta sirreālisma-pārreālisma-visreālisma nojēgumam, kad šķietami objektīvi tveramajai realitātei nepieslēgtais ir nereti vienīgais, kas palīdz uztaustīt un izprast darbos atainoto. Autores radošajā praksē saplūst sistemātisks darbs studijā, izpēte dabas dabiskajā skarbumā, kā arī nejauši ikdienas novērojumi – mirkļu trofeju fiksācijas, kas pāraug ērmīgi piemīlīgos tēlos, pilnos ar jēgas uzdevumiem un pašpietiekamām darbībām. Vizuāli Putniņas gleznu valodu apvieno iedziļināšanās un uzmanības treniņš – skrupulozi attēlota katra būtiskā detaļa, uzieta priekšmeta materialitāte vai pamanīta kustība. Procesa gaitā autore atklāj arvien jaunus izpētes laukus, tiešā un pārnestā nozīmē dodoties dabā un daiļamatniecības mantojuma apgūšanā un to tālāk ieceļot savos darbos akmeņu un kokapgleznošanas epizodēs.
“Spēkstaciju” ievadošā telpa iezīmē spēka potenciālu un ievelk skatītāju koncentrētā, pirmsdzimšanas noskaņā. Abu autoru iedarbinātās enerģijas šeit savijas vienotā spriegumā, kur valda aizrautības gars, iekšēja nemiera dinamika un pašradīšanās impulss. Telpa darbojas kā sākumpunkts procesam, kurā vēl tikai veidojas virzieni, impulsi un dzīvības kustība.
Pārejot nākamajā zonā, izstādes noskaņa kļūst gaisīgāka un pulsējošāka, atgādinot bagātīgi uzirdinātu zemi, kas pilna ar sēklām un iespējamībām. Šeit dominē rosība, ideju uzslāņojumi un savstarpēja iedarbība – telpa aicina domāt, savienot un ļauties radošām plūsmām. Tā ir pārejas vide, kur pieredze un intuīcija sāk dīgt, aktualizējot mācīšanās, transformācijas un iekšējas nobriešanas procesu.
Trešā zona padziļina telpisko naratīvu, ievedot skatītāju arhetipiskā līmenī. Šeit tiek artikulēts cikliskums kā pamatprincips – dzīvības nepārtrauktā atjaunošanās, savienojums starp materiālo un metafizisko, starp sākumu un noslēgumu. Telpas ritms un kompozicionālā loģika virza uz kontemplāciju par enerģijas pārmantojamību un transformāciju, iezīmējot cilvēka un dabas savstarpējo, nedalāmo kustību.
Noslēdzošā telpa darbojas kā procesa kondensācija – vieta augļiem, kur iepriekšējās enerģijas nosēžas klusā, piesātinātā līdzsvarā. Tā ir vide, kurā gaismas un tumsas spriegums uzbur meditatīvu noskaņu, bet meža un ūdens semantika aktualizē piederību zemei, saknēm un pirmavotam. Izstāde noslēdzas ar sievišķā spēka plaukumu – kā devīgumu, pieņemšanu un iekšējā miera sajūtu, atstājot skatītāju rezonējošā klusumā un personiskās pieredzes telpā.
Izstādi pavada plašai interesentu auditorijai mērķēta publiskā programma, tostarp, meditatīva sesija un dzejas rakstīšanas meistarklase Egles vadībā, kā arī Putniņas veidota laukakmeņu apgleznošanas darbnīca.
Mākslinieču biogrāfijas
Ieva Putniņa (dz. 1991) ir latviešu māksliniece, kura darbojas glezniecībā, animācijā un performancē. Vizuāli viņas darbi nereti uzvedina uz tradicionālās glezniecības klasiskajām tradīcijām, taču paradoksālie sižetu virpinājumi tiem ļauj ērti ievietoties šodienā. 2017. gadā Putniņa ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Personālizstādes: “Stikli kubā”, brīvdabas mākslas telpa “Savvaļa” (2025), “Kaķacs”, Raiņa un Aspazijas muzejs, Jūrmala (2024), “Torņkalna draivs” galerija 427, Rīga (2023); grupu izstādes: Cēsu mākslas festivāls “Kailā dzīvība”, Cēsis (2025), izstāde The Moon Bends Back Helsinkos, SIC galerijā (2024), izstāde Last Tale laikmetīgās mākslas galerijā MENO NIŠA (2024), izstāde An Average Comet Harkawik galerijā Ņujorkā (2024), festivālā Maboca (2019), Ag Gallery, Rīga (2022), Rīgas cirka Ziloņu zālē (2020), galerijā Low (2017) un citur. Ieva Putniņa ir Vijas Celmiņas fonda pirmās stipendijas ieguvēja (2025) un gleznošanas un kompozīcijas pasniedzēja Jaņa Rozentāla mākslas skolā.
Anna Egle (dz. 1990) ir tēlniece no Rīgas. Viņas pieredze tēlniecībā aptver plašu spektru – no smalkām, dārglietveidīgām skulptūrām līdz liela mēroga projektiem ar daudzmetrīgām bronzā rezultējoši atlietām māla figūrām. 2017. gadā Egle ieguva maģistra grādu tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 2011. gada rīkojusi personālizstādes Latvijā un piedalījusies grupu izstādēs Latvijā un Eiropā, to vidū: personālizstādes galerijās Maboca (2025 un 2024) un Rīgas mazākā galerija (2025), dalība festivālā Maboca (2023, 2025), meses: ZONAMACO, Mehiko (2025), Vienna Contemporary, Vīne (2025), Art Vilnius, Viļņa (2025) un grupas izstādes: Call me Lola, Mehiko (2025), Cēsu mākslas festivāls “Kailā dzīvība”, Cēsis (2025), Cut art galerija (2025), Bulduru mākslas nams, Bulduri (2024). Viņas darbi iekļauti privātkolekcijās ASV, Dānijā, Austrijā, Latvijā un Lietuvā. Vairāk nekā desmit gadus Egle sadarbojusies ar sakrālo skulptūru projektiem ASV, kur viņas darbi turpina dzīvot kultūras un garīgo telpu kontekstā.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs un izstādes komanda:
Izpilddirektore: Evita Goze
Programmas direktore: Zane Onckule
Projektu vadītāja: Katrīna Jauģiete
Komunikācijas vadītāja: Žanete Liekīte
Pārdošanas direktore: Dārta Purvlīce
Izstādes mediatores: Māra Marija Avrameca, Betija Briede, Linda Šterna, Emīlija Austra Lodiņa, Alise Sedleniece
Tehniskā komanda: Aldis Bušs, Romāns Medvedevs
Dizains: Anna Ceipe
Teksta tulkojums angļu valodā: Valts Miķelsons
Latviešu valodas korektūra: Ilze Jansone
Angļu valodas korektūra: Will Mawhood
Annas Egles pateicības: Ievai Putniņai, ģimenei un Jānim Pelēkzirnim
Ievas Putniņas pateicības: Annai Eglei, ģimenei un Jurim Jankovskam
Izstādi atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Kokmuiža, Media Port