Izstādes norise: 14. marts – 19. aprīlis, 2026
Kuratore: Zane Onckule

Kas paliek pāri, kad noraujam visu lieko un cenšamies nonākt līdz kādam būtiskam kodolam? Vai šāds kodols vispār pastāv, vai tas saglabājas savā stabilitātē?

Izstādē “Rūpju bultas” Paula Punkstiņa pietuvojas identitātei kā robežstāvoklī esošai un  ievainojamai struktūrai, kura nepārtraukti veidojas no jauna. Ekspozīcija atklājas materiālu un psiholoģisku sablīvējumu telpā – vietā, kur “es” kā patības serde lokās, plaisā, izšķīst un no jauna ieņem aprises. Svārstoties starp ievainojamību un pretošanos, rotaļīgumu un distanci, mākslinieces darbi iezīmē to, kā subjektivitāte pielāgojas spiedienam, tomēr pilnībā neizzūd.

Izstādes idejiskajā centrā ievietojies elastīgs poliuretāns jeb tā dēvētās “atmiņu putas”, kas vienlaikus kalpo kā konstrukcija un metafora ķermeniskumam un atkailinātībai. Tās absorbē spiedienu un katru triecienu, pakļaujas iedarbībai un tad lēnām atgriežas sākotnējā veidolā. Punkstiņa šo materiālu traktē kā “esences modeli”: mainīgu, bet atmiņu saglabājošu; pieredzes uzlādētu, taču neatgriezeniskai deformācijai nepakļāvīgu. Pārklāts, caurdurts vai savienots ar invazīviem elementiem – bambusa bultām, taksidermijas fragmentiem, velosipēdu detaļām, sintētiskiem matiem,– miesai līdzīgais materiāls kļūst par atseguma un pašatklāsmes vietu. Vietumis tas ietērpts medaini porainā membrānā, kas atgādina otro ādu: tā sola aizsardzību, tomēr pilnībā neaizver robežu starp iekšpusi un ārpusi.

Ekspozīcijā aplūkojamie skulpturālie objekti eksistenciāli ietonētā stāstījuma ietvaros funkcionē kā protēzes un implanti. Fragmentēti cilvēka un dzīvnieka anatomijas elementi – mati, ragi, ekstremitātes – iemieso nestabilus esības stāvokļus un sasaucas ar Jūlijas Kristevas abjekcijas jeb riebuma jēdzienu, kas izgaismo ķermenim un apziņai piemītošās svārstības starp identificēšanos un atgrūšanu. Klīniskas un industriālas atsauces – formas, kas raisa asociācijas ar operāciju galdiem vai nenosakāmiem pārvietošanās mehānismiem,– izstādē ienes vienlaikus aprēķinātas iejaukšanās un reizē kustību ierobežojošu atmosfēru. Šī sterilitāte asi kontrastē ar materiālu maigumu, ko tās caururbj, balsta vai ieskauj. Uzburtā spriedze atbalsojas arī autores izpētes un studijas darbā izmantotajos žestos – rakstiskajās notācijās kā alternatīvās domu izpausmēs:… kā izvairīties no lodes, tomēr turpināt nest sevī ievainojumu…

Stirnas tēls izstādē caurvijas kā kolektīvas semantikas piesātināts simbols, kas iemieso nevainību, naivumu, jaunību un piederību. Dekonstruējot šo “Bembija” tēlu, Punkstiņa apšauba pastāvības ilūziju un pēta sliekšņus starp dzīvību un nāvi, klātbūtni un izdzēšanu. Aiziešana šeit nav beigas, bet pārtapšana kļūst par pārdali, nevis iznīcību. 

Pārdomas atmiņas laukā paplašina no personīgajiem arhīviem un atrastiem attēliem veidoti fotogrāfiski kolāžu darbi. Tie iemieso meklējumus un izkropļojumu, uzdodot jautājumu: vai sašķeltas un nevēlamas atmiņas spēj sašķobīt esību? Individuācija sākas ar (ie)griezumu, laika gaitā uzaugušais pašpalīdzības slānis piesātināts ar apspiestiem afektiem un apslāpētu pieredzi. Lai arī pašcieņas un pašnaratīva dzinulis cenšas to pārrakstīt, pieredzes nospieduma pēdas saglabājas, tālāk marķējot identitātes kontūras. Heidegeriskā izpratnē “esība-pasaulē” nav atdalāma no tapšanas; eksistence ir iesaiste, nevis sastingums. Punkstiņas prakse mājo šajā spriedzē starp sairumu un rekonstrukciju, izceļot ievainojamību, savstarpēju atkarību un nemierpilnu tuvumu objektam-subjektam.

Sākotnēji iecerēta kā atvērts eksperiments, izstāde uzrāda pavērsienu mākslinieces materiālajā un konceptuālajā pieejā. Atkāpjoties no iepriekš izmantotajām alumīnija plāksnēm un UV drukas, Punkstiņa pievēršas procesiem, kuros ideja tieši pārtop materiālā: apdedzinātas malas, perforācijas, kausēti pārklājumi. Tulkojums kļūst par centrālu kategoriju: starp valodu un vielu, pieredzi un formu, plīsumu un rezonansi.

Simptomātiski mākslinieces jaunībai, “Rūpju bultu” centrālo asi definē refleksijas par patības fluiditāti, tās noturīguma un nenoturīguma svārstībām, par izvēlēm un personiski piedzīvotu šķiršanos, kā arī par zaudējuma un sevis pārdefinēšanas pieredzēm. Cik reižu “es” jāievaino, pirms pielāgošanās nervs tiks uztrenēts un kādas nogulsnes to caurvīs, tam atgriežoties šķietami “sākotnējā” formā?

Paula Punkstiņa ir “Kim? Open Call 2026” laureāte. 

Paula Punkstiņa (dz. 2001) ir latviešu vizuālā māksliniece. Viņa ir absolvējusi fotogrāfijas studijas Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā un šobrīd studē maģistrantūrā Piet Zwart institūtā, Roterdamā. Savos darbos Paula akcentē identitātes izpēti, trauslumu un izzušanas pārejas. Apvienojot filozofiju ar vizuālām metaforām, viņas mākslinieciskā prakse pievēršas konceptu pārvēršanai materiālā formā. Nesenie projekti ietver personālizstādi DOM Gallery, Rīgā (2024), kā arī gaidāmu duo izstādi kopā ar Sāru Frankkolu (Sara Francola) Art Au Centre, Ljēžā (2026). Grupu izstādes: Kim? Black Market (2024, 2025), Where Are You Currently? galerijā Paradise, Hāgā (2025), RESTART galerijā Prospektas, Viļņā (2024), kā arī Limburgas biennālē Marres House for Contemporary Culture, Māstrihtā (2024).

Paulas Punkstiņas pateicības: ģimenei, Sārai Frankolai, Timam Rosam, Aīdai Valdesai Gomezai.

Izstādi atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Kokmuiža, Media Port

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs un izstādes komanda:
Izpilddirektore: Evita Goze
Programmas direktore: Zane Onckule
Projektu vadītāja: Katrīna Jauģiete
Komunikācijas vadītāja: Kristiāna Bērza
Pārdošanas direktore: Dārta Purvlīce
Izstādes mediatores: Betija Briede, Linda Šterna, Emīlija Austra Lodiņa, Alise Sedleniece
Tehniskā komanda: Aldis Bušs, Andris Maračkovskis, Jānis Noviks
Dizains: Anna Ceipe
Teksta tulkojums angļu valodā: Valts Miķelsons
Latviešu valodas korektūra: Ilze Jansone
Angļu valodas korektūra: Will Mawhood

Izstādes norise: 14. marts – 19. aprīlis, 2026
Kurators: Paolo Badži

Telpā izvietotas deviņas kolonnas. Vertikāli monolīti, veidoti no emaljētām keramikas flīzēm, tie raisa neveiklības sajūtu, jo vienlaikus kalpo kā mainīgu, organisku glezniecības procesu krātuves un saglabā totēmisku, minimālismā kodētu konkrētību – kā Džona Makkrekena pulētie torņi, kas pēc erozijas atgriezušies virszemē. Tomēr, iespējams, tie ir tuvāki Annas Truitas kastēm, ja ņem vērā, kā to formālā stingrība un falliskā vertikalitāte paradoksālā kārtā rada visorganiskāko iespaidu.

Severīnas Heicmanes-Pocas prakse balstās uz vairākām savstarpēji saistītām sistēmām: permakultūru, ekoloģiju un zīlēšanu. Tās veido dinamiskas struktūras ar specifisku pārneses loģiku – kā pārklājošies, savstarpēji saistītu zonu atzari, izteikti vietai piesaistītā glezniecībā. Keramikas neparedzamība un atvērtība, tās rezultātam atklājoties vien cepļa termoķīmisko procesu gaitā – glezniecība tumsā – atsaucas uz šīm dinamiskajām ekosistēmām, iezīmējot savu citvietību, autonomu plūsmu un apmaiņu telpu. Apdedzināšanas brīdī cieši noslēgts, pats ceplis atgādina sava veida reaktoru, saturot starojumu, kas iedarbojas uz materiālu: reizēm korozīvas reakcijas ietekmē virsmas oksidējas vai transfomējas vēl vairāk – pārstiklojoties. To krāsas pastiprina kontaminācijas naratīvu: izmeklēti izbalējusī gupiju zilā palete, dubļaini brūnie, šartrēza intensīvi dzeltenie un nemierīgie akvamarīna zaļie kontrastē ar dzēlīgi oranžo un sarkano mirdzumu, ko rada kadmija toksiskums. Krāsas savu toni šķiet ieguvušas ārēju procesu rezultātā. Iedomājaties redukciju, kas radījusi metālisku melnumu, šķietami no iekšienes izgaismotu, it kā savu dziļumu tas būtu guvis no kādas noslēpumainas varas. Gluži kā Rīgas Melnais Balzams nav tas pats, kas Picon, arī divi melnie toņi var izrādīties atšķirīgi.

Šīs nobīdes piešķir darbiem ārējības sajūtu, kas Kim? telpā tiek vēl vairāk pastiprināta, tiem atklājoties gan individuāli, gan grupā un dīvainā kārtā atkārtojot pašas telpas pilastrus, šīs struktūras šķiet atsvešinātas, nošķirtas no pasaules. Šo nošķīrību vēl vairāk pastiprina darbu organiskums un izvērsums uz āru, kas tos nošķir no modernisma tēlniecības. Ievērojiet, kā  tie atspoguļo cits citu, kad atrodas tuvumā. Tie izstaro, absorbē un pārvirza gaismu. To kopība un nošķirtība vienlaikus līdzinās reiva imanencei – stāvoklim, ārpus kura nekas neeksistē, tomēr vienlaikus beigas ir neizbēgamas. Šajā gaistošajā zaglīguma sajūtā, izstāde “Pierimt rītausmā” funkcionē kā iezemēšanās un atdzimšanas laiks. Embrioniska rašanās – vai pirmais, ko ieraugām iznākuši cauri naktij.

Par savstarpējo atkarību galvenokārt esmu runājis, lai saprastu, kā šī “glezniecība paplašinātajā laukā” piedāvā jaunu skatījumu uz norises vietu, tās sarežģītību un heterogenitāti. Ekoloģiska perspektīva šeit varētu būt lietderīga, lai palīdzētu artikulēt aktuālās idejas par notikumu un procesu savstarpējo saistību ārēju satricinājumu kontekstā: vietas, kuras apdzīvojam, šķiet aizvien nestabilākas – gan ģeoloģiskajiem pamatiem kļūstot aizvien ļodzīgākiem, gan atklātai karadarbībai atgriežoties ģeogrāfijās, kuras tika uzskatītas par paliekošām.

Pretstatā izolējošam skatījumam dažādās sistēmas, uz kurām māksliniece atsaucas, vedina apsvērt konkrēto vietu visā tās dažādībā – kā paplašināti atzari, kurus savieno vairāki savstarpēji atkarīgi procesi. Veidojot praksi, kas sakņojas šajā laikmetīgajā domāšanā, Severīna Heicmane-Poca attīsta tādu glezniecisko balsi, kas pievēršas domu un matērijas uzkrāšanai transformāciju un mutāciju virknē – medija hibridizācijā zināšanu infekcijas ceļā. Pats izstādes telpiskums kļūst par nozīmes nesēju: iedomājaties struktūru savietojumus telpā, kas šķietami informatīvu diagrammu iezīmē kā zodiaka zīmes, un zīlēšanu kā rīku konkrētās vietas rekonfigurācijai.

Anna Truita: “Sajūta, it kā viss būtu jau redzēts – visas iespējamās parādības; sajūta, ka esmu dzīves iztukšota – garāmslīdošs iespaids par realitātes gaistošo dabu – it kā reālais būtu pārstājis mani interesēt, un paklusām tā vietu manās domās būtu uzurpējis virtuālais.”

Severīna Heicmane-Poca (Séverine Heizmann Pozza, dz. 1994) ir vizuālā māksliniece un mūziķe, kas dzīvo un strādā Ženēvā. 2018. gadā viņa ieguva bakalaura grādu mākslā Ženēvas Mākslas un dizaina universitātē (HEAD). Viņas darbi pēdējā laikā tikuši eksponēti personālizstādēs Milieu, Bernē (2024) un Kirchgasse, Štekbornā (2021), un grupu izstādēs, tostarp, Forde, Ženēvā (2019).

Severīnas Heicmanes-Pocas pateicības: Paolo Badži un sadarbības partneriem.

Izstādi atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Pro Helvetia, Ženēvas Republika un kantons, Lansī pilsēta, Šveices Konfederācijas vēstniecība, Fondation Engelberts, Kokmuiža, Media Port

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs un izstādes komanda:
Izpilddirektore: Evita Goze
Programmas direktore: Zane Onckule
Projektu vadītāja: Katrīna Jauģiete
Komunikācijas vadītāja: Kristiāna Bērza
Pārdošanas direktore: Dārta Purvlīce
Izstādes mediatores: Betija Briede, Linda Šterna, Emīlija Austra Lodiņa, Alise Sedleniece
Tehniskā komanda: Aldis Bušs, Andris Maračkovskis, Jānis Noviks
Dizains: Anna Ceipe
Teksta tulkojums angļu valodā: Valts Miķelsons
Latviešu valodas korektūra: Ilze Jansone
Angļu valodas korektūra: Will Mawhood

RTRU*

*Raudives tehnokultūras izpētes centrs

Ka Baird, Skots Benzels (Scott Benzel), Valdis Celms, Cal Fish, Džeisons Izolīni (Jason Isolini), Voldemārs Matvejs, Karlīna Mežecka, Adriana Ramiča (Adriana Ramič), Konstantīns Raudive, Ieva Rubeze

Norises vieta/Organizē: KAJE, 74 15th St., Brooklyn, NY 11215, Ņujorka

RTRU: Zane Onckule, Elizaveta Šneidermane

Izstādes atklāšana: 4. aprīlis 18:00-21:00

Izstādes datumi: 5. aprīlis — 17. maijs

“Mammu, nāc ātrāk.”

RTRU piedāvā RTRU* (Raudive Technoculture Research Unit) — grupas izstādi KAJE, kas veidota ap Konstantīna Raudives (1909–1974) personu. Raudive ir latviešu rakstnieks, tulkotājs, filozofs un parapsiholoģijas pētnieks, kurš pazīstams ar saviem pētījumiem par elektronisko balss fenomenu (EVP) — bezķermenisku balsu uztveršanu un ierakstīšanu magnētiskajā lentē.

Izstādes nosaukums atsaucas uz tās veidotāju-kuratoru kolektīva nosaukumu — RTRU (Riga Technoculture Research Unit), kas kalpo kā reference gan uz Cybernetic Culture Research Unit (CCRU), gan uz Baltijas vecāko tehnisko universitāti — Rīgas Tehnisko universitāti (RTU, dib. 1862) — aizstājot vārdu “Rīga” ar “Raudive” un tādējādi izlīdzinot izstādes priekšmetu ar kolektīva paša pētniecisko ietvaru.

Uz pēckara Eiropas traumatisko seku fona Raudive — savulaik Karla Junga students — ieviesa eksperimentālas ierakstīšanas metodes, lai savāktu, viņaprāt, mirušo vēstījumus. Izmantojot radio šņākoņu, tukšas magnētiskās lentes un improvizētas ieraksta konfigurācijas, viņš apgalvoja, ka dokumentējis tūkstošiem īsu, saraustītu izteikumu balsu fiksējumus. Šie daudzvalodīgie, fragmentārie un stabilai interpretācijai nepakļāvīgie ieraksti tika apkopotiRaudives grāmatā Breakthrough (1971), kur viņš tos kataloģizēja un analizēja, izmantojot metodi, kas apvieno empīriskus novērojumus ar metafizisku aizrautību.

Poliglots Raudive ierakstīja balsis, kas sablīvējušās vai hibridizējošās starp latviešu, vācu, spāņu, angļu, itāļu, zviedru, krievu un franču valodām, uzburot sašķeltu akustisko lauku, kur skaņas svārstās starp tīru troksni un lielākas vai mazākas “nolasāmības” atblāzmu. Viņš ziņoja, ka daudzas balsis šķiet nākam no viņa tuviniekiem— visbiežāk sadzirdama Raudivi par “Kostju” uzrunājošā māte. Tomēr vienlaicīgi arhīvā sastopamas arī biedējošas (at)balsis no Čērčila, Hitlera, Staļina un Musolīni, pietuvinot intīmu atmiņu divdesmitā gadsimta vēsturisko figūru klātbūtnei.

Raudive norādīja, ka spēja saklausīt balsis lentes šņākoņā nav vienmērīgi izplatīta, bet galvenokārt parādās ārstu, priesteru, militārpersonu un skolotāju vidū, tādējādi pozicionējot pašu klausīšanās aktu kā trenētu un attiecīgās disciplīnas ievirzītu praksi. Saklausītie izteikumi — no ikdienišķi absurdiem (“Sasildi vannasistabu. Nāk viesi” / Bad heizen…Besuch kommt) līdz kodēti neskaidriem (“Tu droši vien piederi pie gurķiem” / Du gehörst wahrscheinlich zu den Gurken) — tostarp pirmā frāze, kuru Raudive uzskatīja par skaidri atšifrējamu —“pa-reizi-tā-būs” — kā tika apgalvots, vēlāk izrādījās klātesoši arī agrākos ierakstos. Tas liecina par arhīvu, no kura nozīmes iznirst retrospektīvi, atkārtotas klausīšanās gaitā saduļķojot robežu starp ārēju pārraidi un iekšēju uztveri.

Raudives darba recepcija atšķiras atkarībā no kultūras konteksta: Latvijā viņa mantojums izvēršas divos reģistros: plašs eseju un tulkojumu literārais katalogs un atmiņa par nopietnu, kaut arī ekscentrisku intelektuāli, kura pētījumi sasaucas ar plašākām filozofiskām un garīgām tradīcijām; nostāju, ko viņš pats reizēm formulēja caur jēdzienu gara aristokrāts jeb patvaļīgi spekulējot — garu aristokrāts; savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs Raudives ieraksti galvenokārt cirkulē paranormālo subkultūru vidē — spoku mednieku, spekulatīvu pētnieku un vēlo nakts radio auditoriju apritē.

Ārpus šīm nišām Raudives lenšu ieraksti pārvietojas starp dažādiem kultūras reģistriem: šņākoņa un apslēptas balsis kristīgajā metālā parādās kā iespējami sātaniski nosēdumi; The Smiths savos semplos izmanto to spektrālās atmosfēras; Deivids Linčs uzrāda radniecīgu interesi bezķermeniskā pārraidei; Viljams Barouzs lentes cut-up tehnikā fragmentē un pārkombinē ierakstus, lai atklātu latentās nozīmes; savukārt Maiks Kellijs adaptē EVP savā audio praksē, novērtējot tā skaņas efektu, mītveides, interpretācijas un spirituālisma vēstures savijumu un vienlaicīgi nodēvējot Raudivi par “jauno popmūzikas karali”. Ierakstu izdevniecības, piemēram, Sub Rosa, ievieto Raudivi eksperimentālās, industriālās un arhivālās skaņu kultūras kontekstā, kur lente vienlaikus funkcionē kā pierādījums, artefakts un estētisks objekts, pārvietojoties starp okultu izpēti, avangarda praksi un laikmetīgo mūziku.

RTRU* Raudives arhīvu izmanto kā materiālu, ko atkārtoti pārskatīt, nevis atrisināt. Mājsaimniecībā izlietotu olu kastu struktūras-atliekas iezīmē izstādes arhitektūru, atsaucoties uz improvizētām ierakstu studijām. Šajā kontekstā izstāde atstāj atvērtu jautājumu, vai Raudive būtu traktējams kā jauna uztveres aparāta izgudrotājs vai kā subjekts, kurupārņēmusi dzirdes halucinācija. Ja trauma iezīmē pārrāvumu simboliskajā nepārtrauktībā, tad ieraksta aparāts parādās kā protētisks mēģinājums uztvert un stabilizēt to, kas atgriežas deformētā veidā. Tādējādi izstāde izvēršas mazāk kā lineārs stāstījums un vairāk kā eksplodēta diagramma, kurā balsis, ierīces, liecības, mākslas darbi un dokumenti tiek savstarpēji sasaistīti, nekad pilnībā nenoslēdzoties. Šajā kontekstā Raudives magnetofons darbojas gan kā instruments, gan kā atsauces punkts, radot runas fragmentus, kuru runātāji paši paliek nenoteikti, nekonkrēti.

RTRU* apkopotie darbi aptver laikmetīgās mākslas darbus, reproducētus un oriģinālus arhīva iestarpinājumus un jaunus, audio iekrāsotus pasūtījumus no starppaaudžu autoru grupas — kā dzīvu, tā mirušu. Signāli uzrodas fragmentāri, nozīmes paliek provizoriskas, un klausīšanās-skatīšanās kļūst par apzinātu un spekulatīvu darbu, nevis pasīvu uztveri. Šādā laukā vēstījumi reti paliek tur, kur tie sākušies: balsis dreifē, konteksti sairst, un tas, kas reiz cirkulēja kā metafizisks pierādījums, bez ceremonijām atgriežas skaņu mākslas formālajos reģistros, arhīva atskaņojumā vai pat deju mūzikā. Pastāvīgais jautājums ir, vai kāda daļa sākotnējā lādiņa šādās migrācijās saglabājas, vai arī nozīme — gluži kā lentes šņākoņa —vienkārši pielāgojas sistēmām, kas to reproducē.

Šis jautājums atbalsojas uzrakstā uz paša Raudives kapakmens: “Nāves nav, ir tikai pārtapšana.” Ja tā tiešām ir, tad Raudives arhīvs piedāvā vienkāršu operacionālu principu: signāli nepazūd, tie tikai maina formātus. Tas savukārt vedina uzdot šādu jautājumu — kas turpina runāt brīdī, kad kanāls ir pārslēgts.

PAR RTRU

Dibināts 2022. gadā kā Riga Technoculture Research Unit pēc Kim? Laikmetīgās mākslas centra pasūtījuma, RTRU ir kuratoriāls kolektīvs (Zane Onckule un Elizaveta Šneidermane), kas izstādes attīsta kā atvērtas izpētes sistēmas. RTRU projektos mākslas darbi un ar mākslu tieši nesaistīti objekti tiek apkopoti strukturētos, taču iepriekšnoteiktas programmas neievirzītos ietvaros, kas nereti organizējas ap figūrām, jēdzieniem vai problemātiku, kas nepakļaujas stabilai interpretācijai.

RTRU pētniecība iesaistās paplašinātajā tehnokultūras laukā un tehnisko attēlu apritē laikmetīgajā mākslā, pieejot medijiem nevis kā autonomām inovācijām, bet kā parādībām, kas izriet no kultūras apstākļiem un tajos atgriezeniski ieplūst. Savās izstādēs RTRU akcentē pretnostatījumu, nobīdi un nozīmes pārdali starp objektiem, kontekstiem un skatītājiem. Vienotas tēzes vietā katrs projekts konstruē noteiktu apstākļu kopumu, kurā var rasties vairāki un nereti savstarpēji konfliktējoši lasījumi.

Kuratoriālā darba atbalsts: Valsts kultūrkapitāla fonds

Kuratoriālās izpētes asistente: Katrīna Jauģiete

Pateicības: Konstantīna Raudives kultūrvēsturiskā mantojuma centram, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Annai Vojevodskai, Annai Dāvei, māksliniekiem.