Izstādes kuratore: Zane Onckule
“Arī šodien Latvijas tuvumā manītas Krievijas zemūdenes un kuģi”, “Baltijas valstīm jāsatraucas par ES sabrukumu”, “Jūlijā pie Latvijas robežas novēroti kopumā 18 Krievijas militārie kuģi un deviņas lidmašīnas”, “NATO arī turpmāk solās rūpīgi sekot līdzi Baltijas jūras reģionā notiekošajam”, “Augsta ranga ASV analītiķis: Trešais pasaules karš varētu sākties Latvijā” – šādas ir Ievas Epneres piezīmes, gatavojoties izstādei. Vietējos un starptautiskos plašsaziņas līdzekļos fiksētie virsraksti-paziņojumi, kuru adekvātums un faktu patiesība ir jautājums pats par sevi, tomēr ir kas vairāk par problēmsituācijas pieteikumu. Tie signalizē, ka mūsdienu t.s. individualitātes laikmets tiek apzināti virzīts pretim jauna aukstā kara situācijai. Šķietamais tagadnes miers ir sašķobījies un vispārējā novērošana un uzraudzība jaunā izpildījumā ir atgriezusies šajā krastā.
Interesējoties par dalījumu draugs–ienaidnieks, savējais–svešais, dalībnieks–vērotājs, Ieva Epnere jaunākajā darbu ciklā pievēršas padomju mantojuma fiziskajām liecībām, kā arī to psiholoģiskajiem nospiedumiem cilvēku dzīvē. Par teritoriālo un saturisko ietvaru izvēlēta Latvijas Rietumu robeža – visos laikos simboliski un politiski uzlādēta josla gar Baltijas jūras krastu, kas reiz bijusi vienas varas galējā Rietumu robeža, bet šobrīd ir citas zonas Austrumi. Balstoties personiski pieredzētajā, izpētē un zīmīgās apstākļu sakritībās (satiktās personas, iegūtie fakti u.c.) uzietajā un sarunās uzklausītā, Epneres video, fotogrāfijās un izstādes telpas scenogrāfijas pamatā ir identitātes nepastāvības jautājums. Reaģējot uz sabiedrības attīstības procesiem postpadomju Latvijā, autore pēta, kā darbojas cilvēka individuālā atmiņa un kāda ir tās nozīme kolektīvās atmiņas konstruēšanā; kā reiz piedzīvotais nevēlamais tiek atgrūsts un kā cilvēks, kurš audzis un lielāko mūža daļu dzīvojis un strādājis vienā režīmā, spēj vai nespēj sadzīvot ar jauno situāciju un iekļauties tajā. Izstādes tematika tiek pieteikta jau caur pirmās telpas sienas brūngani rozā krāsojumu, kas apzināti izvēlēts līdzīgs armijas flotes ūdenslīdēju siltās veļas tonim; uz tā izvietotas fotogrāfijas – melna matēta fona ieskauti levitējoši objekti, īpašas, tālās jūrās kuģojošu militāro jūrnieku statusu apliecinošas trofejas kā vaļa ilknis, korallis un citi iekāroti objekti. Stilistiskās atsauces un nozīmju detaļas tālāk turpinās telpu nodalošos aizkaros – karus, industrializāciju, tāpat arī slepenību un ēnas simbolizējošā pelēkajā. Šī viegli viļņainā auduma masa Baltijas jūras nokrāsā ir kā zīmīga robežšķirtne, kas ierāmē izstādes telpu un nodala to no dzīvā stāstījuma daļas – aiz aizkariem redzamiem sešiem dokumentāliem video – Baltijas jūras krasta bijušo aizliegto zonu iedzīvotāju stāstiem pirmajā personā. Otrajā telpā projicēts izstādes centrālais darbs – video ar nosaukumu “Potom” (tulk. no krievu valodas – “vēlāk”), kurā ar ievelkošu vides, laika un personas nosacītības palīdzību konstruēta kāda nekonkrēta “bijušā militārista” maldīšanās šajā vēsturiski uzlādētajā laiktelpā. Video pirmās minūtes piesaka kaut ko nezināmu un neizskaidrojamu, sižetiski tā ir filmas tēla parādīšanās dažādās vidēs: jūras krastā, uz kuģa, Liepājas īpašajā zonā Karostā un rituālās situācijās – sevis sakopšana, ķermeņa vingrinājumi un formastērpa uzvilkšana. Tāpat filmā tverama simboliska dažādo varu nomaiņa, no padomju okupācijas līdz neatkarības atjaunošanai, lai pagātnes pieredzi vēl vairāk saplūdinātu ar šodienas situāciju, beigu kadros no jauna atgriežoties pie jūras un uzburot nepārprotamas draudus vēstošas norādes.
“Potom” tapusi sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un Jūras spēku flotili. Filmas galveno varoni atveido aktieris Ģirts Krūmiņš, epizodiski filmā parādās daļa no Jūras spēku flotiles komandas. Filmas skaņu celiņu veidojis komponists Edgars Rubenis, skaņas režija – Ernests Ansons, operatori – Baiba Kļava un Jānis Šēnbergs.
Ieva Epnere (1977) dzīvo un strādā Rīgā. Rada fotogrāfijas, video un filmas, kurās personiski, privāti stāsti ir sākumpunkts mākslinieciskām refleksijām par identitāti, tradīcijām un rituāliem. Jaunākās personālizstādes: Sea of Living Memories, Art in General, Ņujorka (2016); Pyramiden and other stories, Zacheta Project Room, Varšava (2015); A No-Man’s Land, An Everyman’s Land, kim? Laikmetīgās mākslas centrs Rīgā un Liepājas Muzejs Liepājā (2015); Waiting Room (2015), Contretype, Brisele; Galerie des Hospices (2014), Kanēanrusijona (2014); “Telpas atmiņa/Mindscapes”(2013), kim? Laikmetīgās mākslas centrs Rīgā. Grupu izstādes: “Laikmetīgā ainava”, Cēsu Mākslas festivāls, Cēsis (2016); 62nd International Short Film Festival Oberhausen, Vācija (2016); Identity: Behind the Curtain of Uncertainty, Ukrainas Nacionālais mākslas muzejs, Kijeva (2016); Something erie, Signal – Laikmetīgās mākslas centrs Malmē (2016); Le fragole del Baltico, Careof, Milāna (2015); Ornamentalism. The Purvītis Prize (2015), Arsenale, Venēcija; 61. starptautiskais īsfilmu festivāls, Oberhauzene, Vācija (2015), 6. Maskavas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, Maskava (2015).