Annas Egles un Ievas Putniņas duo-izstāde “Spēkstacija” (Powerstation)

 

Izstādes norise: 23. janvāris – 1. marts, 2026

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Kuratore: Zane Onckule

 

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs turpina piedāvāt mākslinieku sadarbības izstādes nolūkā sniegt iespēju dialogā bāzētu radošo ideju izvērsumiem, un 2026. gada izstāžu programmu aizsāk mākslinieču Annas Egles un Ievas Putniņas kopizstāde “Spēkstacija”. Abas autores vieno ilgstoša radošā draudzība un dalība dažādos mākslas notikumos. Gaidāmā izstāde ir pirmā vērienīgākā sastrādāšanās un vienlaicīgi – pirmā Ievas Putniņas darbu izstāde Kim? un Annas Egles līdz šim vērienīgākā darbu skate institūcijā. 

 

“Spēkstacija” tiek attīstīta kā Egles un Putniņas saruna, abpusēja iedvesmošanās un enerģētiski uzlādēta radošā kosmosa vizualizācija, mērķtiecīgi virzoties ārpus šodienas paaātrinātā dzīves ritma, no tā izrietošā produktivitātes paģērējuma un intelektuālā cinisma kultūras. Eglei un Putniņai mijiedarbojoties, izstāde četros secīgos spēka staciju cēlienos-turpinājumos aptver jaunradītu darbu kopumu lielo formu glezniecības un tēlniecības tehnikās, un izceļ nepieciešamību (pie)tuvoties dabas procesiem, uzturēt iekšējo harmoniju un kopt individuālos enerģiju resursus. 

 

Egles ekofeminismā iekrāsoto praksi caurstrāvo interese apcerēt radošās darbības kultūru kā garīgu ceļu, kurā caur būtības saknēm smelties patieso un jēgu dzīvē. Šīs tēlnieciskās struktūras-objekti apšauba priekšstatus par skulptūru robustumu, tiem ieņemot te piesātinātās, te pasteļkrāsās risinātu formas mīkstumu. Lakoniski lielumi mijas ar tehniski sarežģītiem atveidojumiem, un šie, nereti, par cilvēku lielākie  darbi vedina uz arhaisku formu vizuālām kvalitātēm, un tās ieskaujošie universālie kolektīvās garīgās bezapziņas arhetipi ietiecas arī rakstītajā valodā, Eglei fiksējot kopsavelkošas dzejiskas impresijas pēc darba cikla noslēguma. 

 

Putniņas glezniecība ir pietuvināta sirreālisma-pārreālisma-visreālisma nojēgumam, kad šķietami objektīvi tveramajai realitātei nepieslēgtais ir nereti vienīgais, kas palīdz uztaustīt un izprast darbos attainoto. Autores radošajā praksē saplūst sistemātisks darbs studijā, izpēte dabas dabiskajā skarbumā, kā arī nejauši ikdienas novērojumi – mirkļu trofeju fiksācijas, kas pāraug ērmīgi piemīlīgos tēlos, pilnos ar jēgas uzdevumiem un pašpietiekamām darbībām. Vizuāli Putniņas gleznu valodu apvieno iedziļināšanās un uzmanības treniņš – skrupulozi attēlota katra būtiskā detaļa, uzieta priekšmeta materialitāte vai pamanīta kustība. Procesa gaitā autore atklāj arvien jaunus izpētes laukus, tiešā un pārnestā nozīmē dodoties dabā un daiļamatniecības mantojuma apgūšanā un to tālāk ieceļot savos darbos akmeņu un kokapgleznošanas epizodēs. 

 

“Spēkstaciju” ievadošā telpa iezīmē spēka potenciālu: šeit abu autoru iedarbinātās enerģijas savijās pirmsdzimšanas gaisotnē un uzrāda aizrautības garu, pašizaugsmes un pašbagātināšanās dzinuļus. Šīs zonas centrā atrodas (Egles) skulptūra – šūpulis ar gādīgi rosīgās bites motīvu. Apkārt telpas perimetram eksponētas (Putniņas) gleznas, kas pieskaras četrām dabas stihijām un aptver piekrastē izskaloto efēmu un tajā mītošās radības, humoristiski risinātas pirts kultūras un atjaunošanās liecības, kā arī negausīgi brīvdabā ložņājošos vīteņaugu elementus. 

 

Nākamā zona uzrāda analoģijas ar bagātīgu un uzirdinātu zemes-fundamentu – tā ir gaisīga, ņirboša un ideju “sēklām” pārblīvēta. Šajā zonā abas mākslinieces no jauna satiekas un viņu darbu elementi apvienojas caur uz izstādes telpas sienām – sēklu murālī-gleznojumā (Putniņa) un telpā ievietotā tēlnieciskā brīvstāvošā elementā – tumsas zieda skulptūrā (Egle). Šīs telpas nolūks ir raisīt radošas plūsmas, domāšanas procesa un mācīšanās pieredzējumu. 

 

Trešajā turpinājumā-zonā mērķtiecīgi ievietots (Egles) lielākais darbs – apkārtejama deviņžuburu interpretācija par dzīvības koku. Savos zaru galos sakoncentrējis ogas, no kurām vienu paņēmusi jau iepriekš sastaptā bite, tas pats par sevi ir zemes un dzīvības savienotājs, piedzimšanas, nāves un dvēseles ceļa simbols jeb: svētajam kokam / deviņi zari / ik zara galā deviņi ziedi / ik zieda galā deviņas ogas / atnāca bitīte, atņēma vienu …  

 

Izstādes noslēdzošajā-noskaņas jeb enerģētisko augļu telpā fokusētu gaismas ķūļu izgaismotas citādi zāles tumsā ievietotas (Putniņas) lielformāta gleznas. Tās formāli un konceptuāli ietver un balsta masīvi skulpturāli, kokā grebti un apgleznoti rāmji. Šī sadaļa simboliski iezīmē pateicību un caur meža motīvu attēlojumu runā par pietāti un mīlestību pret zemi, no kuras viss rodas un aug, pret senčiem un saknēm; savukārt otra gleznieciskā masīvā vienība attēlo upes fragmentu, noskaņas ziņā raisot asociācijas ar dzīvības spēka avotu jeb feministiski traktējamu dabas klēpi. Telpas centrā izvietota stilizēta (Egles) nakts karaliene – bezgaismas momentā uzziedējis sievišķais spēks – unikāls savā simbolismā un nesavtīgs devīgumā pret pasauli. 

 

Izstādi pavada plašai interesentu auditorijai mērķēta publiskā programma, tostarp, meditatīva sesija un dzejas rakstīšanas meistarklase Egles vadībā, kā arī Putniņas veidota laukakmeņu apgleznošanas darbnīca.

 

Mākslinieču biogrāfijas

 

Ieva Putniņa (dz. 1991) ir latviešu māksliniece, kura darbojas glezniecībā, animācijā un performancē. Vizuāli viņas darbi nereti uzvedina uz tradicionālās glezniecības klasiskajām tradīcijām, taču paradoksālie sižetu virpinājumi tiem ļauj ērti ievietoties šodienā. 2017. gadā Putniņa ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Personālizstādes: “Stikli kubā”, brīvdabas mākslas telpa “Savvaļa” (2025), “Kaķacs”, Raiņa un Aspazijas muzejs, Jūrmala (2024), “Torņkalna draivs” galerija 427, Rīga (2023); grupu izstādes: Cēsu mākslas festivāls “Kailā dzīvība”, Cēsis (2025), izstāde The Moon Bends Back Helsinkos, SIC galerijā (2024), izstāde Last Tale laikmetīgās mākslas galerijā MENO NIŠA (2024), izstāde An Average Comet Harkawik galerijā Ņujorkā (2024), festivālā Maboca (2019), Ag Gallery, Rīga (2022), Rīgas cirka Ziloņu zālē (2020), galerijā Low (2017) un citur. Ieva Putniņa ir Vijas Celmiņas fonda pirmās stipendijas ieguvēja (2025) un gleznošanas un kompozīcijas pasniedzēja Jaņa Rozentāla mākslas skolā.

 

Anna Egle (dz. 1990) ir tēlniece no Rīgas. Viņas pieredze tēlniecībā aptver plašu spektru – no smalkām, dārglietveidīgām skulptūrām līdz liela mēroga projektiem ar daudzmetrīgām bronzā rezultējoši atlietām māla figūrām. 2017. gadā Egle ieguva maģistra grādu tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 2011. gada rīkojusi personālizstādes Latvijā un piedalījusies grupu izstādēs Latvijā un Eiropā, to vidū: personālizstādes galerijās Maboca (2025 un 2024) un Rīgas mazākā galerija (2025), dalība festivālā Maboca (2023, 2025), meses: ZONAMACO, Mehiko (2025), Vienna Contemporary, Vīne (2025), Art Vilnius, Viļņa (2025) un grupas izstādes: Call me Lola, Mehiko (2025), Cēsu mākslas festivāls “Kailā dzīvība”, Cēsis (2025), Cut art galerija (2025), Bulduru mākslas nams, Bulduri (2024). Viņas darbi iekļauti privātkolekcijās ASV, Dānijā, Austrijā, Latvijā un Lietuvā. Vairāk nekā desmit gadus Egle sadarbojusies ar sakrālo skulptūru projektiem ASV, kur viņas darbi turpina dzīvot kultūras un garīgo telpu kontekstā.

 

 

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs un izstādes komanda: 

 

Izpilddirektore: Evita Goze

Programmas direktore: Zane Onckule

Projektu vadītāja: Katrīna Jauģiete

Komunikācijas vadītāja: Žanete Liekīte

Pārdošanas direktore: Dārta Purvlīce

Izstādes mediatores: Māra Marija Avrameca, Betija Briede, Linda Šterna, Emīlija Austra Lodiņa, Alise Sedleniece

Tehniskā komanda: Aldis Bušs, Andris Maračkovskis, Romāns Medvedevs

Dizains: Anna Ceipe 

Teksta tulkojums angļu valodā: Valts Miķelsons

Latviešu valodas korektūra: Ilze Jansone

Angļu valodas korektūra: Will Mawhood

 

Annas Egles pateicības: Ievai Putniņai, ģimenei un Jānim Pelēkzirnim

Ievas Putniņas pateicības: Annai Eglei, ģimenei un Jurim Jankovskam

 

 

Izstādi atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Media Port