Grupas izstāde “RTRU*” KAJE (Ņujorkā)

4.4.2026 - 17.5.2026

RTRU*

*Raudives tehnokultūras izpētes centrs

Ka Baird, Skots Benzels (Scott Benzel), Valdis Celms, Cal Fish, Džeisons Izolīni (Jason Isolini), Voldemārs Matvejs, Karlīna Mežecka, Adriana Ramiča (Adriana Ramič), Konstantīns Raudive, Ieva Rubeze

Norises vieta/Organizē: KAJE, 74 15th St., Brooklyn, NY 11215, Ņujorka

RTRU: Zane Onckule, Elizaveta Šneidermane

Izstādes atklāšana: 4. aprīlis 18:00-21:00

Izstādes datumi: 5. aprīlis — 17. maijs

“Mammu, nāc ātrāk.”

RTRU piedāvā RTRU* (Raudive Technoculture Research Unit) — grupas izstādi KAJE, kas veidota ap Konstantīna Raudives (1909–1974) personu. Raudive ir latviešu rakstnieks, tulkotājs, filozofs un parapsiholoģijas pētnieks, kurš pazīstams ar saviem pētījumiem par elektronisko balss fenomenu (EVP) — bezķermenisku balsu uztveršanu un ierakstīšanu magnētiskajā lentē.

Izstādes nosaukums atsaucas uz tās veidotāju-kuratoru kolektīva nosaukumu — RTRU (Riga Technoculture Research Unit), kas kalpo kā reference gan uz Cybernetic Culture Research Unit (CCRU), gan uz Baltijas vecāko tehnisko universitāti — Rīgas Tehnisko universitāti (RTU, dib. 1862) — aizstājot vārdu “Rīga” ar “Raudive” un tādējādi izlīdzinot izstādes priekšmetu ar kolektīva paša pētniecisko ietvaru.

Uz pēckara Eiropas traumatisko seku fona Raudive — savulaik Karla Junga students — ieviesa eksperimentālas ierakstīšanas metodes, lai savāktu, viņaprāt, mirušo vēstījumus. Izmantojot radio šņākoņu, tukšas magnētiskās lentes un improvizētas ieraksta konfigurācijas, viņš apgalvoja, ka dokumentējis tūkstošiem īsu, saraustītu izteikumu balsu fiksējumus. Šie daudzvalodīgie, fragmentārie un stabilai interpretācijai nepakļāvīgie ieraksti tika apkopotiRaudives grāmatā Breakthrough (1971), kur viņš tos kataloģizēja un analizēja, izmantojot metodi, kas apvieno empīriskus novērojumus ar metafizisku aizrautību.

Poliglots Raudive ierakstīja balsis, kas sablīvējušās vai hibridizējošās starp latviešu, vācu, spāņu, angļu, itāļu, zviedru, krievu un franču valodām, uzburot sašķeltu akustisko lauku, kur skaņas svārstās starp tīru troksni un lielākas vai mazākas “nolasāmības” atblāzmu. Viņš ziņoja, ka daudzas balsis šķiet nākam no viņa tuviniekiem— visbiežāk sadzirdama Raudivi par “Kostju” uzrunājošā māte. Tomēr vienlaicīgi arhīvā sastopamas arī biedējošas (at)balsis no Čērčila, Hitlera, Staļina un Musolīni, pietuvinot intīmu atmiņu divdesmitā gadsimta vēsturisko figūru klātbūtnei.

Raudive norādīja, ka spēja saklausīt balsis lentes šņākoņā nav vienmērīgi izplatīta, bet galvenokārt parādās ārstu, priesteru, militārpersonu un skolotāju vidū, tādējādi pozicionējot pašu klausīšanās aktu kā trenētu un attiecīgās disciplīnas ievirzītu praksi. Saklausītie izteikumi — no ikdienišķi absurdiem (“Sasildi vannasistabu. Nāk viesi” / Bad heizen…Besuch kommt) līdz kodēti neskaidriem (“Tu droši vien piederi pie gurķiem” / Du gehörst wahrscheinlich zu den Gurken) — tostarp pirmā frāze, kuru Raudive uzskatīja par skaidri atšifrējamu —“pa-reizi-tā-būs” — kā tika apgalvots, vēlāk izrādījās klātesoši arī agrākos ierakstos. Tas liecina par arhīvu, no kura nozīmes iznirst retrospektīvi, atkārtotas klausīšanās gaitā saduļķojot robežu starp ārēju pārraidi un iekšēju uztveri.

Raudives darba recepcija atšķiras atkarībā no kultūras konteksta: Latvijā viņa mantojums izvēršas divos reģistros: plašs eseju un tulkojumu literārais katalogs un atmiņa par nopietnu, kaut arī ekscentrisku intelektuāli, kura pētījumi sasaucas ar plašākām filozofiskām un garīgām tradīcijām; nostāju, ko viņš pats reizēm formulēja caur jēdzienu gara aristokrāts jeb patvaļīgi spekulējot — garu aristokrāts; savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs Raudives ieraksti galvenokārt cirkulē paranormālo subkultūru vidē — spoku mednieku, spekulatīvu pētnieku un vēlo nakts radio auditoriju apritē.

Ārpus šīm nišām Raudives lenšu ieraksti pārvietojas starp dažādiem kultūras reģistriem: šņākoņa un apslēptas balsis kristīgajā metālā parādās kā iespējami sātaniski nosēdumi; The Smiths savos semplos izmanto to spektrālās atmosfēras; Deivids Linčs uzrāda radniecīgu interesi bezķermeniskā pārraidei; Viljams Barouzs lentes cut-up tehnikā fragmentē un pārkombinē ierakstus, lai atklātu latentās nozīmes; savukārt Maiks Kellijs adaptē EVP savā audio praksē, novērtējot tā skaņas efektu, mītveides, interpretācijas un spirituālisma vēstures savijumu un vienlaicīgi nodēvējot Raudivi par “jauno popmūzikas karali”. Ierakstu izdevniecības, piemēram, Sub Rosa, ievieto Raudivi eksperimentālās, industriālās un arhivālās skaņu kultūras kontekstā, kur lente vienlaikus funkcionē kā pierādījums, artefakts un estētisks objekts, pārvietojoties starp okultu izpēti, avangarda praksi un laikmetīgo mūziku.

RTRU* Raudives arhīvu izmanto kā materiālu, ko atkārtoti pārskatīt, nevis atrisināt. Mājsaimniecībā izlietotu olu kastu struktūras-atliekas iezīmē izstādes arhitektūru, atsaucoties uz improvizētām ierakstu studijām. Šajā kontekstā izstāde atstāj atvērtu jautājumu, vai Raudive būtu traktējams kā jauna uztveres aparāta izgudrotājs vai kā subjekts, kurupārņēmusi dzirdes halucinācija. Ja trauma iezīmē pārrāvumu simboliskajā nepārtrauktībā, tad ieraksta aparāts parādās kā protētisks mēģinājums uztvert un stabilizēt to, kas atgriežas deformētā veidā. Tādējādi izstāde izvēršas mazāk kā lineārs stāstījums un vairāk kā eksplodēta diagramma, kurā balsis, ierīces, liecības, mākslas darbi un dokumenti tiek savstarpēji sasaistīti, nekad pilnībā nenoslēdzoties. Šajā kontekstā Raudives magnetofons darbojas gan kā instruments, gan kā atsauces punkts, radot runas fragmentus, kuru runātāji paši paliek nenoteikti, nekonkrēti.

RTRU* apkopotie darbi aptver laikmetīgās mākslas darbus, reproducētus un oriģinālus arhīva iestarpinājumus un jaunus, audio iekrāsotus pasūtījumus no starppaaudžu autoru grupas — kā dzīvu, tā mirušu. Signāli uzrodas fragmentāri, nozīmes paliek provizoriskas, un klausīšanās-skatīšanās kļūst par apzinātu un spekulatīvu darbu, nevis pasīvu uztveri. Šādā laukā vēstījumi reti paliek tur, kur tie sākušies: balsis dreifē, konteksti sairst, un tas, kas reiz cirkulēja kā metafizisks pierādījums, bez ceremonijām atgriežas skaņu mākslas formālajos reģistros, arhīva atskaņojumā vai pat deju mūzikā. Pastāvīgais jautājums ir, vai kāda daļa sākotnējā lādiņa šādās migrācijās saglabājas, vai arī nozīme — gluži kā lentes šņākoņa —vienkārši pielāgojas sistēmām, kas to reproducē.

Šis jautājums atbalsojas uzrakstā uz paša Raudives kapakmens: “Nāves nav, ir tikai pārtapšana.” Ja tā tiešām ir, tad Raudives arhīvs piedāvā vienkāršu operacionālu principu: signāli nepazūd, tie tikai maina formātus. Tas savukārt vedina uzdot šādu jautājumu — kas turpina runāt brīdī, kad kanāls ir pārslēgts.

PAR RTRU

Dibināts 2022. gadā kā Riga Technoculture Research Unit pēc Kim? Laikmetīgās mākslas centra pasūtījuma, RTRU ir kuratoriāls kolektīvs (Zane Onckule un Elizaveta Šneidermane), kas izstādes attīsta kā atvērtas izpētes sistēmas. RTRU projektos mākslas darbi un ar mākslu tieši nesaistīti objekti tiek apkopoti strukturētos, taču iepriekšnoteiktas programmas neievirzītos ietvaros, kas nereti organizējas ap figūrām, jēdzieniem vai problemātiku, kas nepakļaujas stabilai interpretācijai.

RTRU pētniecība iesaistās paplašinātajā tehnokultūras laukā un tehnisko attēlu apritē laikmetīgajā mākslā, pieejot medijiem nevis kā autonomām inovācijām, bet kā parādībām, kas izriet no kultūras apstākļiem un tajos atgriezeniski ieplūst. Savās izstādēs RTRU akcentē pretnostatījumu, nobīdi un nozīmes pārdali starp objektiem, kontekstiem un skatītājiem. Vienotas tēzes vietā katrs projekts konstruē noteiktu apstākļu kopumu, kurā var rasties vairāki un nereti savstarpēji konfliktējoši lasījumi.

Kuratoriālā darba atbalsts: Valsts kultūrkapitāla fonds

Kuratoriālās izpētes asistente: Katrīna Jauģiete

Pateicības: Konstantīna Raudives kultūrvēsturiskā mantojuma centram, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Annai Vojevodskai, Annai Dāvei, māksliniekiem.