Kuratori: Jānis Taurens, Zane Onckule

Dalībnieki: Kaspars Groševs, Ģirts Korps, Ieva Kraule, Rolands Kronlaks, Darja Meļņikova, Laura Prikule, Mārtiņš Ratniks, Evita Vasiļjeva un Roza Dornenbala (Rosa Doornenbal), Armands Zelčs

 

Provinciālisms var piemist jebkurai metropolei – bet tas lai paliek tās pašas ziņā.

(Ķemeri)

 

Uzzīmējiet ēku un iedomājieties, ko tā nozīmē – kaut ko pastāvīgu un stabilu kā pretstatu pilsētas materiālajām un nemateriālajām plūsmām? Uzzīmējiet vilcienu – vai tas varētu simbolizēt laika un progresa linearitāti? Uzzīmējiet grimstošu kuģi – vai to ir iespējams izmantot, lai attēlotu ideju sabrukumu?

 

Izstāde „Aspena–Ķemeri” (Aspen–Kemmern) novelk salīdzinošu paralēli starp Amerikas Aspenu un bijušo Latvijas piejūras kūrortpilsētu Ķemeriem (Kemmern), aicinot māksliniekus, mūziķus, teorētiķus un skatītājus dažādiem to lasījumiem. Paturot prātā 1960.–1970.gadu amerikāņu konceptuālismu, izstāde būvēta kā vaicājošs pienesums pašmāju KOLA (Konceptuālisms Latvijā) versijai.

Idejai par Aspenu kā atskaites, refleksijas sākumpunktu ir sava, sīku nejaušību, vēsture. Taču, ja tagad palūkojas uz šo izdevumu, īpaši 5.+6. multimediju izdevuma Aspen numuru, ko var saukt arī par konceptuālās mākslas izstādi, – kas ir tas svarīgākais? Vairāk nekā pusgadsimtu pēc konceptuālisma rašanās, kad populāra kļuvusi tā vēstures pārrakstīšana un noteiktu mītu un priekšstatu atmaskošana, konceptuālisma ietekmi var skatīt ne tikai kā jaunas mākslas formas – instalācijas – pastumšanu uz priekšu, uzbīdīšanu mākslas teātra avanscēnā, bet arī kā institucionālās kritikas diskursa nogabala ieviešanu, ko tālāk un joprojām sekmīgi uztur pašas mākslas institūcijas.

„Aspena–Ķemeri” ir mēģinājums sniegt iespēju tās dalībniekiem realizēt vēsturisku refleksiju, par atskaites punktu pieņemot multimediju izdevumu Aspen un kontekstualizējot to Latvijas situācijā šodien. Tam būtu jāsavienojas ar refleksiju par mākslas valodas sociālajiem, politiskajiem, ētiskajiem, ekonomiskajiem u.c. aspektiem. Turklāt refleksija par 40–50 gadus attālu mākslas pagātni var tikt uzskatīta par mēģinājumu domāt tikpat tālas nākotnes virzienā, jo,izdarot vienlaicīgu šķēlumu jebkurā laikmetā, tā dažādās vietas uzrādītu visai atšķirīgus slāņus.  Protams, šīs domas utopiskumu vai riskantumu var mīkstināt, pārvēršot to vien nedaudz pārspīlētā metaforā…

Piemērs no Baltijas jūras reģiona: Latvijā arhitekts Eižens Laube realizē savu lielāko projektu – Ķemeru sanatoriju neoeklektisma jeb neoklasicisma stilā (1933–1935), bet Somijā dažus gadus iepriekš ir uzcelta Alvara Āto (Alvar Aalto) projektēta sanatorija Paimio (Paimio, ēka pabeigta 1932. gadā), kas ir viens no modernisma arhitektūras izciliem paraugiem. Laubes ēka tikusi salīdzināta ar okeāna laineri, un var teikt, ka tā iezīmē aizejošā laikmeta stilistisko recidīvu, kas nogrimst aizmirstībā līdzīgi Titānikam. Tomēr pēc gadiem trīsdesmit pieciem amerikāņu arhitekts, teorētiķis un dizainers Stenlijs Taigermens (Stanlay Tigerman) veidos fotokolāžu “Titāniks” (1978), kurā kā grimstošu kuģi attēlos citu modernisma ikonu – Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) Ilionisas Tehnoloģiju institūta Arhitektūras fakultātes ēku (Crown Hall, IIT, Chicago, 1952–1956).

Un tā, izstādes dalībnieki, atzinuši neizbēgamu 60. gadu tematisku klātbūtni projektā, kā arī to transformāciju, tālāk risina savus mākslinieciskos (izpētes) uzdevumus, kas īstenojušies dažādu mediju mākslas darbos un procesuālās norisēs, kuru noteiktie izteiksmes veidi – vienalga verbāli, skaniski vai vizuāli priekšmetiski – skatītājam, lai tos saprastu, pieprasa dažādus ārpusvalodiskus momentus vai darbības.

Šeit koncepcija ir karkass, kas pats tiek konstruēts un „re-”,un „de-konstruēts”notikuma tapšanas gaitā un izstāde, ko vērojam, ir pētījums par to, kā skaidri neapzināts un nereflektēts princips (ar to saistītas ietekmes, kuras ar zināmu laika nobīdi mēģināts iecelt saulītē) darbojas šodienas noteiktas paaudzes un domāšanas veida Latvijas māksliniekos.

„Aspena–Ķemeri” kolektīva metodoloģiskā attieksme ir ironija, kas kā viegla spēle, sapārota ar nopietnību, tālāk pati reflektē savus nosacījumus, jo mūsdienās nopietnība bez ironijas, pašrefleksijas vairs nav iespējama, tāpat kā nav iespējama „nopietna” māksla, nedomājot par tās iespējamības nosacījumiem.