Images 1 of 14

Sofija Tuna “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”

15.7.2021 - 12.9.2021

Māksliniece-laborante: Sofija Tuna (Sophie Thun)
Kuratore: Zane Onckule
Izstādes producente: Elīna Drāke

Arhivāre: Līga Goldberga

“Man nav dzimšanas datuma.

Nav zināms. Es esmu dzimusi kara laikā, un mani reģistrēja pēc kāda gada, kad neviens neatcerējās, kurā laikā es biju dzimusi. Datums ir pieņemts – apmēram.”

ZDZ

“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”* vienlaikus ir izstāde un performance – radniecības zīme, kas izgaismo apslēpto, nezināmo un neapzināto. Koncentrējoties uz Zentas Dzividzinskas, bezbailīgas, marginalizētas un sistēmai nepakļāvīgas mākslinieces darbu, kuras daiļrade dzīves laikā nav tikusi pienācīgi novērtēta, izstāde pievēršas viņas maz izpētīto darbu atklāšanai. Izstāde vienlaicīgi ir mūsdienu mākslinieces Sofijas Tunas cieņas apliecinājums iepriekšējo paaudžu autorei/ēm, uzrādot tiešu pēctecību un kopsakarības centienos turpināt radīt, rādīt un tikt respektētām mainīgo, bet joprojām iegrožojošo hierarhiju ietvaros. 

Zenta Dzividzinska (1944–2011) jeb “ZDZ” bija viena no interesantākajām un radošākajām jaunajām māksliniecēm 60. gados Rīgā, bet līdz pirmajai personālizstādei viņai nācās gaidīt vairāk nekā 30 gadu. Fotogrāfija autorei bija svarīgs pašizpausmes un pašizteiksmes līdzeklis, un viņa to izmantoja eksperimentāliem nolūkiem darbā ar kadrējumu un formālajiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī dokumentējot savu ikdienas dzīvi. Lai arī  Dzividzinskas darbiem ir raksturīga izteikta grafiska nosacītība, kompozicionāli un tonāli eksperimenti, autortehniku lietojums un nereti arī šī laikposma Latvijas fotomākslai netradicionāla tēmu un motīvu izvēle, atzinības un cieņas vietā Dzividzinskas savam laikam radikālā darbība sastapās ar profesionāli nievājošu attieksmi. Kolēģi, lielākoties cisvīrieši viņas darbus uzskatīja par neprofesionāliem. Ņemot vērā tālaika uzskatus par to, kā jāataino sieviete mākslā, viņas “normu koriģējošais” (Šteimane, 1999) sievietes portretējums, tostarp subversīvie protoselfiji, likušies “neglīti”. Arī ģimenes lokā Dzividzinskas darbība netika novērtēta, dēvējot viņu par “neizdevušos” mākslinieci. Vairums fotogrāfiju mākslinieces dzīves laikā nav bijušas uzkopētas, un 60. gadu muzeju vai fotoklubu naratīvu un estētisko kritēriju programmas kontekstā to ētiskā pieeja bija “diametrāli pretēja” (Švēde, 2004) padomju sistēmas principiem, vēl vairāk mazinot izstādīšanas izredzes. Lai gan pēdējo gadu laikā nelielas Dzividzinskas fotogrāfiju kolekcijas ir iegādājušies muzeji un privātkolekcijas Latvijā un ārpus tās, lielākā daļa mākslinieces darbības rezultātu – fotogrāfijas, negatīvi, kontaktkopijas, piezīmes un dokumenti – līdz izstādes sākumam nesistematizēti un nepārskatīti atradās pagaidu noliktavā Rīgas industriālajā zonā. 

Uz šī fona “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” tiek veidota kā eksperimentāls ieguldījums Dzividzinskas para-feministiskās mākslas prakses aktualizēšanā. Izstādes centrā ir pieredzējušas fotolaborantes, intelektuāli un emocionāli līdzīgā reģistrā strādājošas austriešu mākslinieces Sofijas Tunas (Sophie Thun, dz. 1985) dialogs ar Dzividzinsku tā vienīgajā iespējamajā veidā – ar arhīva starpniecību. Divu mēnešu periodā Tuna dzīvos Rīgā un strādās vienā no izstādes telpām iekārtotajā melnbaltās fotogrāfijas laboratorijā, lai kopā ar projektam īpaši piesaistīto arhivāri caurskatītu un kopētu līdz šim vien selektīvi apgūto Dzividzinskas darba materiālu. 

Analogā fotogrāfija ir medijs, kam ir lielas izgatavošanas izmaksas, tomēr salīdzinājumā ar citiem medijiem daudz mazāka “tirgus vērtība”. Turklāt, ja ar analogo fotogrāfiju nodarbojas sievietes, tad šāda veida māksla maksā vēl mazāk, tai ir vēl mazāka galeriju pārstāvniecība un iespējas tikt iekļautai muzeju un privātkolekcijās. Lai varētu atbalstīt un finansēt savas bezkompromisu mākslas radīšanu, Dzividzinskai nācās un Tunai nākas darīt visdažādākos naudas darbus (Dzividzinska no 70. gadu sākuma līdz 90. gadu sākumam strādāja par grafisko dizaineri kombinātā “Māksla,” savukārt Tuna nodarbojas ar izstāžu dokumentāciju, pasniegšanu, kā arī asistēšanu atzītiem vecākās paaudzes māksliniekiem). Kā Dzividzinskas, tā Tunas mākslas radīšana lielā mērā notiek papildus – t.s. “brīvajā laikā”, ģimenes virtuvē (Dzividzinska) vai “erotiskās fantāzijās”  (M. Vuković, 2019), ko iezīmē Tunas regulārā uzturēšanās viesnīcu istabās līgumdarbu ietvaros. Tunas interese par šo “starptelpu”, kurā viņa ir reizē māksliniece un laborante, māksliniece un asistente, ir uzskatāma par apzinātiem pārlēcieniem kā mākslas pasaules, tā īstās pasaules hierarhijās. Tieši fiziskais un mentālais darbs, kā arī kontrole vai tās trūkums virza un virzīja tādu autoru kā Tunas un Dzividzinskas darbību uz priekšu. 

Izstādes “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” pamatā nav jaunu, kādā idejā balstītu darbu veidošana, bet gan Dzividzinskas materiāla izmantošana, lai radītu jaunus attēlus. Izstādes laikā Tuna atteiksies no savas prakses pamatnoteikuma – mediju vai realitāti atainot to dabiskajā izmērā. (Parasti, ja Tunas praksē fotogrāfija tiek palielināta, tad tikai attēlā redzamā objekta vai subjekta dabiskajā izmērā, savukārt mērogu neskaidrības gadījumā tiek veidotas kontaktizdrukas.) Šoreiz Tuna pārņems Dzividzinskas foto-veidošanas tehniku, kur mērogs un proporcijas bija atkarīgas tikai no tolaik pieejamā papīra izmēriem vai brīvā laika. Rezultāts būs sava veida portrets, Tunai pārradot Dzividzinskas tehniku ar saviem “nospiedumiem”, t.i., zīmēm, kuras atstāj gredzeni mākslinieces-tehniķes pirkstos. 

“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” ekspozīciju veido Tunas un Dzividzinskas darbu izlase no muzeju un privātkolekcijām Latvijā un ārvalstīs, jaunradīti Tunas darbi – to vidū, trompe-l’oeil tehnikā veidota lielizmēra izstādes iekštelpu fotogrāfija, fotogramma ar deponēto Dzividzinskas darbu sarakstu, funkcionējoša melnbaltās fotogrāfijas laboratorija, improvizēta arhivāres darba zona, kā arī augoša, divu mēnešu periodā laboratorijā radītu darbu ekspozīcija no Dzividzinskas negatīviem.

Izstādes noslēgumā š. g. 12. septembrī, kas būtu bijusi Dzividzinskas 77. dzimšanas diena, arhīvs jaunā gatavības stadijā atgriezīsies noliktavā cerībā sagaidīt ieinteresētu pētnieku interesi un apņemšanos izvērst “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” norises laikā paveikto. Savukārt Tuna, kura ar Dzividzinsku dala realitāti par mākslinieciskās darbības “fakultatīvo” raksturu, neizslēdz iespēju izstādes darba pēc/starplaikos attīstīt un strādāt pie saviem darbiem, lai ar tiem atgrieztos studijā un izstādītu citviet. 

*“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” izstādes nosaukums apvieno Dzividzinskas otrās personālizstādes nosaukumu “Es neko neatceros” (Latvijas Mākslinieku savienības galerija, Rīga, 2005) ar autores darbību un tās atstātā mantojuma problemātiku apskatošā mākslas zinātnieces Alises Tīfentāles raksta nosaukumu (Entering the Elusive Estate of Photographer Zenta Dzividzinska, MoMA Post, 2021. gada marts), savukārt abreviatūra “ZDZ” izstādes nosaukumā ir norāde uz to, kā, pagurusi no svešiniekiem pagrūti izrunājamā poliskā uzvārda locīšanas epizodēm, māksliniece parakstījās. 

Padziļināta informācija par Dzividzinsku un viņas arhīvu: www.artdays.net 

Sofija Tuna mēnesi Latvijā pavadīs, uzturoties laikmetīgās fotogrāfijas platformas ISSP rezidencē Rīgā un sniegs meistarklasi ISSP Skolas studentiem.

Izstāde ir veidota ar atbalstu un sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas fondu “Phileas”, Vīne.

Biogrāfija

Sofija Tuna (Sophie Thun, dz. 1985) ir māksliniece, kura galvenokārt strādā ar analogās fotogrāfijas tehnikām. Viņas prakse bieži ir vietai piesaistīta, un to raksturo attiecību starp mākslinieka fizisko darbu un fotogrāfiju prezentēšanu izpēte un izspēle. Uzaugusi Varšavā, Polijā, viņa dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Tuna studējusi glezniecību Krakovas Mākslas akadēmijā pirms Vīnes Mākslas akadēmijas absolvēšanas. Jaunākās personālizstādes un duo izstādes: Stolberggasse, Secession Vīnē, 2020; Extension, c/o Berlīnē, 2020; Interiors of Photography, kopā ar Mladen Bizumic, Camera Austria, Grācā, 2019; After Hours, Galerie Sophie Tappeiner, Vīnē, 2019. 2020 māksliniece beidza darbu pie filmas This year’s girl kopā ar İpek Hamzaoğlu un Laura Nitsch. Tuna ir apbalvota ar Austrijas Federālās mākslas ministrijas Outstanding Artist Award (2021) un darba stipendiju no DZ Bank, Frankfurte (2019/2020). Tunu pārstāv Sophie Tappeiner galerija Vīnē, un viņas jaunāko darbu sērija tiks prezentēta Liste Art Fair Basel 2021. gada septembrī, kam sekos personālizstāde galerijā 2021. gada decembrī.

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Phileas,  Sophie Tappeiner gallery, Berlin RecomArt, ISSP, KRASSKY, “Satori”, Arterritory.com, Green Print, “Kokmuižas alus”, “Gardu muti”.

Kuratores pateicības: Zentas Dzividzinskas meitai mākslas vēsturniecei Alisei Tīfentālei un Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam un Elitai Ansonei, Ivetai Derkusovai, Mārai Lācei, llzei Putniņai un Astrīdai Rogulei personīgi.