Septembra sākumā ar aviokompānijas airBaltic atbalstu Kim? viesosojās jaunais un daudzsološais mākslinieks no Nīderlandes Gvido van der Verve (Guido van der Werve, 1977), kurš stāstīja par to, kā uzsāka savas mākslinieka gaitas, par radošo darbību un nākotnes plāniem, ilustrējot stāstījumu ar video filmu demonstrējumu.
Britu laikraksts The Guardian raksturo Gvido van der Vervi kā vācu romantisma gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha (Caspar David Friedrich) un holandiešu konceptuālista Basa Jana Adera (Bas Jan Ader) mīlestības bērnu. Savos darbos mākslinieks pievēršas vientulības, skumju un zaudējuma tēmām. Van der Verve saka, ka gremdēšanās melanholijā noteikti ir viena no viņa mīļākajām nodarbēm. The Washington Post pat iesaka tiem, kam ir nosliece uz depresiju, viņa izstādes labāk neapmeklēt. Taču van der Verves darbu melanholisko noskaņu visnegaidītākajos brīžos papildina absurds humors. Mākslinieka darbiem raksturīgas arī īpašās attiecības ar mūziku – viņa filmās parasti skan romantiska klaviermūzika, kuru atskaņo pats mākslinieks.
Van der Verves darbi ir izstādīti daudzās nozīmīgās izstāžu telpās Berlīnē, Londonā, Parīzē, Ņujorkā un citviet pasaulē. Viņš ir piedalījies dažādās starptautiski nozīmīgās izstādēs, tostarp 2008. gadā Eiropas Laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta7, kur tika izrādītas divas mākslinieka videofilmas: „Nummer acht, Everything is going to be alright” (Numur astoņi. Viss būs kārtībā), kurā attēlots kā mākslinieks skarbajā Botnijas līča ainavā soļo pa priekšu ledlauzim, un „Nummer negen, The day I didn’t turn with the world” (Numur deviņi. Diena, kad es negriezos līdz ar zemi), kurā attēlots kā mākslinieks ģeogrāfiskajā ziemeļpolā 24 stundas griežas pretēji zemes griešanās virzienam.