Images 1 of 3

Ida Petersone. “Tatārijas jēraugs un citi valdzinoši pagātnes stāsti”

2.7.2011 - 7.8.2011

No 2011. gada 2. jūlija līdz 7. augustam Kim? bija skatāma zviedru mākslinieces Idas Petersones (Ida Pettersson, 1979) izstāde “Tatārijas jēraugs un citi valdzinoši pagātnes stāsti”. Projekta ietvaros māksliniece pētīja mītus, nostāstus un zinātniskus atklājumus no dažādiem laikmetiem un pasaules vietām. Petersones interesi piesaista fakti, kas no vispārpieņemto patiesību skatījuma ir atzīti par pārpratumiem vai acīmredzamiem maldiem. Ekspozīcijā bija aplūkojamas fotogrāfijas, skulptūras un zīmējumi.

Darbs pie izstādes sākās ar atsevišķu, noslēpumainu stāstu izpēti, kas savā starpā šķietami nebja saistīti, taču projekta noslēgumā tie savā starpā savijās nebeidzamā plūsmā, ļaujot vilkt paralēles ar franču 20. gadsimta otrās puses filozofu Žila Delēza (Gilles Delauze) un Fēliksa Gvatari (Félix Guattari) rizomas konceptu, kas tika pielietots t.s. nomadu teorijas attīstīšanā. Patapināts no biloģijas, kurā rizoma apzīmē pazemes sakņu sistēmas veidu – tajā, atšķirībā no, piemēram, koku uzbūves, nav izteikta sākuma vai beigu punkta un enerģija tiek sadalīta starp šiem sistēmas dažādajiem lielumiem, kuri aug no dažādiem sākumpunktiem.

Viena izstādes daļa ir veidota, balstoties mītos, un tiek pretstatīta otrai, kas izriet no zinātniskiem atklājumiem.

Izstādi ievadīja mīts par Tatārijas jēraugu. Tas vēsta, ka jēraugs veidojās uz zemes, piesaistīts pie tās ar nabassaiti un nespējīgs patstāvīgi izkustēties no vietas. Jēraugs barojās no apkārt augošās zāles un, kad tā bija apēsta, mira badā. Viens no mīta skaidrojumiem pieļauj, ka šis tēls ir sajaukts ar suņu veidolu atgādinošiem paparžu saaugumiem, kas ir sastopami Ķīnā. Kad eiropiešu pētnieki Tatārijas jērauga meklējumos nonāca Indijā, viņi atrada tikai kaltētus eksemplārus, kuri tad arī tika pārvesti uz Eiropu. Šī fabula strauji aprāvās, kad 16. gadsimta beigās izcilais ārsts un kolekcionārs sers Hanss Sloens (Hans Sloane) atmaskoja Tatārijas jēraugu kā viltojumu – dzīvnieka kājas bija veidotas no paparžu stublājiem un šķietamā vilna no Cibotium barometz paparžu rizomas.

Citi mīti, kas tika izmantoti Idas Petersones izstādē, ir atsauces uz Myrmecoleon jeb radījumu, kas ir pa pusei lauva, pa pusei skudra, un bieži tiek interpretēts kā alegorija par nedrošības sajūtu nezināmā priekšā; Squonk jeb radījums, kas vienmēr ir bēdīgs, jo ir ļoti neglīts; Dzīvē to redzējuši esot tikai daži. Ir zināms stāsts par mednieku, kurš reiz to noķēris, bet atceļā no medībām esot pēkšņi sajutis, ka soma kļuvusi vieglāka, ieskatījies tajā un sapratis, ka radība ir izgaisusi, atstājot aiz sevis tikai asaras. Trešais mītiskais tēls ir Zaratan, par kuru stāsti gan atšķiras, taču pamatā tie visi vēsta par jūrniekiem, kuri atklāj nepazīstamu salu; kad komanda izkāpj krastā un iededz uguni, sala pēkšņi nogrimst jūrā. Stāsti vēsta, ka šīs salas patiesībā ir milzīgas zivis, bruņurupuči vai gigantiski vaļi.

Paralēli mītiem, ekspozīcijas zinātnisko daļu raksturoja pedagoģiska pieeja, doktrīnas, atlase un klasifikācija. Lai to sasniegtu, daba ir jāpieradina un efektīvi jāpielieto, pārvietojot un fiksējot miniatūrās tās iekārtojumu. Foto sērija “Le Jardin Alpin” (Alpu dārzs) iepazīstina ar Alpu augiem Parīzes botāniskajos dārzos, kur tie no to dabīgās vides ir pārcelti uz cilvēku radītām, mazām pasaulēm un, lai gan tie jaunajā vidē izdzīvo, iespējams, ka viņi ilgojas atgriezties mājās. Foto sērijā “Crystal Palace” (Kristāla pils) dažādu laikmetu dinozauri tiek attēloti viens otram blakus tā, it kā būtu bijuši laikabiedri. 1854. gadā radītais Dinozauru parks (Dinosaur Park) bija pirmā šāda rakstura vieta, kuras mērķis bija izglītot cilvēkus par to, kā dinozauri reiz ir izskatījušies. Tā bija ambicioza iecere, un tika ieguldīts liels darbs, lai to izstrādātu pēc iespējas precīzāku, taču, neņemot vērā ieguldītās pūles, dinozauru atveidojumi drīz vien izrādījās novecojuši, jo nepārtraukti tika atklātas aizvien jaunas skeletu paliekas.

Izstādē bija sastopami gan neparasti un mazāk zināmi mīti, gan klasiski mīti, piemēram, par Atlantīdu un citām apslēptajām paradīzēm. Tiek skarts ne tikai romantiskais aspekts un cilvēku vēlme atgriezties pie dabas, bet arī jautājums par to, no kā šī daba sastāv, ja tiek piedāvātas šādas, grūti iedomājamas tēlainas novirzes un pretrunas. Zīmējumu sērijā “Island Gigantism” (Gigantisma sala) ir attēloti dzīvnieki, kas izmēra ziņā ir kļuvuši daudz lielāki par saviem cietzemes radiniekiem. Pretējo savukārt var novērot ierobežotās vidēs, proti – tur noteiktu sugu izmērs sarūk. Viens piemērs ir pundurzilonis, kura augstums reti pārsniedz vienu metru un kura galvaskauss esot bijis tikai divas reizes lielāks nekā cilvēkam un ar vienu ovālu acs dobumu, kurā atradās abas acis. Vairāki šī dzīvnieka mirstīgo atlieku atklājumi ir notikuši apvidū, kas reiz ietilpis Senās Grieķijas teritorijā, un tādēļ zinātnieki uzskata, ka senatnē uzietā dzīvnieka skeleta paliekas varētu būt iedvesmojušas mītu par ciklopu. Divi citi piemēri attiecas uz palmas koku Tahina Spectabilis un Coco de Mer riekstu. Tahina Spectabilis pirmo reizi tika atklāts tikai 2007. gadā Madagaskarā, un vairāki aspekti šī gigantiskā palmas koka sakarā ir mulsinoši. Neņemot vērā, ka tā bija viena no lielākajām palmām, kāda jebkad atrasta, tā vēl piedevām piederēja pilnīgi jaunai sugai, kuras tuvākie radinieki ir atrodami nevis Madagaskarā, bet gan Ķīnā. Turklāt, palma parādās tikai reizi 50 gados un, kad tā sasniedz savu maksimālo izmēru, koks uzzied un iet bojā. Coco de Mer ir pasaulē lielākais rieksts, kura izcelsme meklējama Šeišelu salās. 16. gadsimtā šie rieksti bija neiedomājami vērtīgi un, pirms tika atklāta salas karaliste, neviens nezināja, no kurienes tie nāk. Eksistēja uzskats, ka tie aug mitoloģiskos kokos jūras dzelmē, jo rieksti sākotnēji tika atrasti Maldivu salās, uz kurieni tos aiznesa okeāna straumes.

Lai gan jauni atklājumi tika meklēti ar lielu entuziasmu un baudu, tomēr bieži sastopami arī traģiski likteņi. Tika jau pieminēts Tatātrijas jēraugs, Dinozauru parks, Tahina Spectabilis un Squonk, bet izstādē vēl ir iekļauts arī stāsts par Dodo, putnu, kura suga cilvēku vidū spējusi izdzīvot vien 100 gadus, līdz pilnībā izmira. Nosaukums “dodo” ir cēlies no Portugāļu valodas, kurā tā nozīme ir “idiots”. Tā ir atsauce uz faktu, ka lielais putns pārāk maz baidījies no cilvēkiem.

Izstādes iekārtojums atgādināja gan zinātnes muzeju, gan retumu kabinetu. Ekspozīciju papildina plašs skaidrojošās informācijas klāsts, kas ir kā straume, no kuras skatītājs var pasmelties to, kas pašam šķiet piemērots. Teksti ir savā starpā saistīti, veidojot palimsestu, kurā savijas pagātne un tagadne. Tas ir gluži kā ar labu stāstu – katru reizi no jauna to stāstot, kaut kas tiek atņemts nost un pielikts klāt, stāstījums pamazām mainās un ar katru jaunu pārstāstu tas iegūst citu nozīmi.

21. jūlijā 19.00, izstādes “Tatārijas jēraugs un citi valdzinoši pagātnes stāsti” ietvaros, norisinājās filozofa Jāņa Taurena kriptozooloģijai un iespējamo pasauļu teorijām veltīta lekcija – “Pa noslēpumainā dzīvnieka pēdām”.

Atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Nordic Culture Point, IASPIS, airBaltic, Kolonna, Tallink-Silja AB, Hanza Hotel, Latvijas Kara muzejs, VKN, Radio Naba, TVNET, Valmiermuižas alus, Restaurant Kitchen