Domājot par šīs ēkas vēsturi – senāko un ne tik seno, neviļus sāka rasties pārdomas par telpas atmiņu, ko sevī glabā konkrēta ēka, telpa, sienas. Ik pēc piecām nedēļām šajās telpās ienāk jauns mākslinieks, turpat katru reizi tās tiek sagatavotas no jauna – urbtas, slīpētas, pārkrāsotas, reizēm arī gadījumos, kad iepriekšējais mākslinieks nav atstājis neko uz sienām saskatāmu. Šie telpas vingrinājumi ir tikai viens no rituāliem, kas tiek veikti, lai ienestu savu – jaunu enerģiju telpā.

Savā jaunajā izstādē Rīgā Ieva Epnere „runā” par redzēto un piedzīvoto pēdējo divu gadu laikā. Nejaušības momenta nozīmīgums, ietekmes un lietas, kas virza no vienas pie nākamās, kā no esoša darba rodas idejas nākamajam. Kā bērnībā redzēts mākslas darbs var pēkšņi ataust atmiņā un kļūt par impulsu sava mākslas darba radīšanai. Arhitektūra, telpa – tās ietekme uz cilvēku, cilvēka attiecības ar telpu, kā mēs to izprotam, uztveram un izdzīvojam.

 

Darbu izvēle un izstādes scenogrāfija veidota ievērojot norises vietas specifiku, domājot par telpas, mākslas darba un skatītāja saspēli. Viens un tas pats darbs dažādās vidēs var ne tikai tikt uztverts savādāk, bet arī tas pats mainās.

 

Ieva Epnere (1977) darbojas foto un video mākslās, starptautiskās izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Pēdējās personālizstādes: The Green Land, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgā, Latvijā (2010); Darbi, Kulturforum Alte Post, Neuss, Vācijā (2009); Mikrorajons, Izstāžu zāle Arsenāls, Rīgā, Latvijā (2007); Encounters, Atelier Hoeherweg, Diseldorfā, Vācijā (2006), kā arī vairākās grupu izstādēs Beļģijā, Austrijā, Vācijā, Francijā un Latvijā. 2012. gadā absolvējusi HISK vizuālās mākslas institūtu Ģentē, Beļģijā, pirms tam ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā.