Ingas Melderes personālizstāde “Krāsojamās grāmatas” ir to domu un metožu turpinājums, kas pirmo reizi skarti šī gada maijā Tallinā notikušajā izstādē ar pilno nosaukumu “Māja pie ūdenskrituma jeb krāsojamās grāmatas pieaugušajiem”. Rīgas izstāžu zāles svaigā remonta noskaņās māksliniece atbalsta savu individuālo un arī sabiedrībā populāro krāsošanas tieksmi, lai zāles baltajā fonā iejauktos ar sienu dalījumu – kompozicionālu līniju krāsojumu kāda modes zīmola stilistikā, papildinātu ar slāņos klātu kultūrvēstures motīvu ietekmētām (iepriekš izstādītām, kā arī īpaši šai izstādei tapušām) gleznām un skulpturāliem elementiem – video un limitētas sērijas izdruku.

 

“Māja pie ūdenskrituma jeb krāsojamās grāmatas pieaugušajiem”

 

Krāsošana, kas vairākus gadsimtus tikusi uzskatīta par bērniem piemērotu nodarbi, pēdējā desmitgadē atkal kļuvusi populāra pieaugušo vidū (pirmais aktivitātes vilnis tika novērots pēc Otrā pasaules kara). Tā kā ik dienas tiekam pakļauti arvien lielākam attēlu skaitam, māksliniecei īpaši interesanti šķiet, ka krāsošanas popularitāte augusi tieši tādu cilvēku vidū, kas nav saistīti ar radošu darbu.

Krāsošana tiek raksturota kā relaksējoša un terapeitiska, šim laika kavēklim tiek piedēvēta arī spēja veicināt radošumu un iztēli gan darbā, gan ikdienas dzīvē. Tomēr Meldere arī norāda, ka krāsošanas process salīdzinājumā ar zīmējumu, kas tiek radīts “no nulles”, jau pēc definīcijas ir krietni ierobežotāks. Šīs spēles dalībniekiem tiek nolikts priekšā gatavs vizuālais naratīvs. Ienirstot visdažādākajos tematos, sākot ar homoerotiskiem tēliem un beidzot ar tēmām, kas skar filozofiju un ietver atsauces uz mākslas vēsturi, skatītājam tiek dota iespēja sastapties ar jau gatavu attēlu vai notikumu un tas nav jāiztēlojas. Meldere uzdod jautājumus, kas cieši saistīti ar viņas māksliniecisko darbību, – kā mēs uztveram ieraudzītos attēlus? Vai krāsošana sniedz iespēju rekontekstualizēt attēlu, personiski iesaistoties, vai arī tikai vedina pasīvi sekot līnijām?

 

Šie jautājumi izriet no Melderes intereses par mākslas vēsturi un tās saistību ar “personisko arhīvu”, to, kā vispārzināmi tēli eksistē vienlaikus ar privātām atmiņām un pieredzi. Izstādē Meldere pievēršas idejai par kompleksu attēlu, detaļām bagātos darbus būvējot no atšķirīgu, bet reizē savstarpēji saistītu kolāžu slāņiem. Viņas darbos ilustrācijas no brošūrām, privātu arhīvu fotogrā jām un dažādām gadagrāmatām top gan par kontūrām, gan krāsas slāņiem. Šajā izstādē krāsošana var palīdzēt saprast, kāda varētu būt laikmetīga attieksme pret ikdienā sastopamajiem tēliem un ko tādā veidā iespējams uzzināt par glezniecību.

 

Inga Meldere (1979, Kuldīga) dzīvo un strādā Helsinkos un Rīgā. Ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā Latvijas Universitātē un studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā. Gadu izglītojusies Jana van Eika akadēmijā Māstrihtā. Pēdējās iespaidīgākās personālizstādes – “Māja pie ūdenskrituma jeb krāsojamās grāmatas pieaugušajiem” (Temnikova & Kasela, Tallina, 2016); “Blaumaņa istaba” (Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Rīga, 2015); “Bērzkalni” (G12, Helsinki, 2015); “Burvju kalns” (Māksla XO, Rīga, 2014). Dalība kopizstādēs Untitled (2013); Enough is enough (Temnikova & Kasela, Tallinā, 2011; Le fragole del Baltico, CareOf, Milāna, 2015); Survival K(n)it 7 (LLMC, Rīga, 2015); Important contemporary Latvian artists (National Arts Club, Ņujorka; Driehaus Museum, Čikāga; LNMM, Rīga, 2012). Kim? Rezidences balvas 2016 fināliste, 2016. gadā nominēta Purvīša balvai.