“Kafejnīcas lieta” bija Kim? iniciēta aktivitāte abstraktu ideju savienojuma pētniecības nolūkos, pievēršoties atsevišķiem mākslas momentiem (autoriem, darbiem, notikumiem) Latvijas un ne tikai 20. un 21. gs. vēsturē, kas, šīs apskates procesa ietvaros un joprojām bez “lielo” teoriju klātbūtnes, strādā tālākai informatīvas nojēgsmes konstrukcijai. Notikumu sērija tika veidota sadarbībā ar restorānu Kitchen.

 

Mākslas darbam ir tikai viena nozīme. Man liekas, vajadzētu šo nozīmi paskaidrot. Ja to var.

 

Aija Zariņa

 

Sarunas notiek starp diviem vai vairākiem sarunas dalībniekiem, skice ir attēls, kas kaut ko reprezentē, bet vai sarunas dalībnieki var būt klāt neesoši (aizmirsīsim uz brīdi par modernajām tehnoloģijām un erzackomunikāciju)? Vai skice var būt vien iztēlotu sarunas biedru dialogs? Kaut kam tomēr, redzams, ir jābūt klātesošam vai, kā senāk mēdza jokot, jābūt kādai būšanai – balss skaņai, vārdiem un teikumiem.

Pie sienas karājas portrets, to ir gleznojusi māksliniece, ko es pazīstu. Esmu runājis par mākslu ar gleznā attēloto cilvēku. Ja attēls pasaka, ko tas attēlo, tad reizē tas parāda noteiktas formas īpašības, kas (atšķirībā no gleznā klāt neesošā tās referenta) ir aplūkojamas un būtu gluži “taustāmas”, ja vien bildei priekšā nebūtu stikls.

Kad es domāju, man svarīgi iztēloties konkrētus cilvēkus, ar kuriem es runāju, un lietas, kuras mēs apspriežam. Īstenībā nav svarīgi, kurš no dalībniekiem atstāsta šādas sarunas, tādu ir gana daudz un tās visas ir iespējamas, tātad kādā iespējamā pasaulē tikpat reālas kā “reāla” ir kāda, piemēram, specdienestu noklausīta un ierakstīta saruna mūsu aktuālajā pasaulē.

Nosauksim kādas sarunas dalībniekus: Aija Zariņa, Ivars Runkovskis, “Ivars” un Jānis Taurens.

 

Jānis Taurens