Kuratori: Simone Menegoi un Zane Onckule

 

Piedalās: Ēriks Apaļais, Jānis Avotiņš, Ieva Epnere, Kaspars Groševs, Ieva Kraule, Inga Meldere, Darja Meļņikova, Ieva Rubeze, Krišs Salmanis, Oļa Vasiļjeva

 

Izstāde noris: Careof,  Fabbrica del Vapore,  via Procaccini 4, Milāna

 

Le fragole del Baltico („Baltijas zemenes”) piedāvā ieskatu Latvijas laikmetīgajā mākslā. Sākotnēji iecerēta kā papildinājums Latvijas paviljona programmai izstādē EXPO 2015, šī izstāde ir veiksmīgi pārdzīvojusi minētā projekta skumjo atcelšanas galu.

Le fragole del Baltico ir izstāde – skate, kurā var aplūkot darbus, ko radījuši desmit mākslinieki: Ēriks Apaļais, Jānis Avotiņš, Ieva Epnere, Kaspars Groševs, Ieva Kraule, Inga Meldere, Darja Meļņikova, Ieva Rubeze, Krišs Salmanis un Oļa Vasiļjeva. Izstādes vienojošais elements nav meklējams ne konkrētā medijā, ne konceptā, drīzāk – izvēlēto mākslinieku pieejā, kam palīdz šādi biogrāfijas dati: lielākā daļa no autoriem ir dzimuši ap 1980. gadu un Itālijā izstādās pirmo reizi. Ar iepriekš radītiem un īpaši šim notikumam veidotiem darbiem izstādē skatāmi atšķirīgu māksliniecisko personību dažādie rokraksti un darbs kā materiālā, tā medijā, tostarp glezniecībā, tēlniecībā, lietišķajā mākslā, video, fotogrāfijā un skaņu mākslā.

Izstādes nosaukums apzināti iecerēts gan poētisks, gan vienlaikus skanīgi ironisks: to iedvesmojis izplūdušais dienvideiropiešu priekšstats par Baltiju kā aukstu, teju eksotisku vietu, zem kuras pelēkajām debesīm tādas ogas kā zemenes nez vai vispār izaug. Patiesībā, kā zināms, zemeņu lauki pie mums ir plaši un ogas galdā parādās regulāri. Līdzīgi ir arī ar Latvijas laikmetīgo mākslu, kas, lai gan Itālijā maz pazīstama, ja neskaita vienu divus vārdus, kuri bieži vien pat netiek saistīti ar izcelsmes valsti, tomēr ir visnotaļ dzīva un klātesoša.

Visai kompaktā izstāde atspoguļo noteiktu gaumi: ne vien kuratoru, bet arī to grūtāk notveramo un definējamo estētisko izpratni, kas kopīga šīs nosacītās vienas paaudzes māksliniekiem. Daži elementi še atkārtojas, kaut arī pavisam atšķirīgā formā: nosliece uz atgriešanos personiskajā, kopīgajā vai vēsturiskajā pagātnē, kā Ingas Melderes gleznās un ģipša miniatūrās, kas līdzinās izteiksmīgiem īsstāstiem, vai Ievas Epneres fotogrāfiju sērijā ar svinīgi ģērbtiem Latvijas skolēniem, kas 1.septembrī pasniedz ziedus skolotājiem, tā turpinot padomju laikos aizsākto tradīciju; ainaviskuma, laikapstākļu, gadalaiku maiņas izjūta, kas rodama asprātīgajos un poētiskajos Kriša Salmaņa video; vispārēja melanholija, kas teju vajā Ērika Apaļā askētiskās, meditatīvās gleznas, kā arī Jāņa Avotiņa zīmējumu sērija – anonīmas pastkartes no noslēpumainām vietām dialogā ar rēgainu galvu pāra gleznojumu; visai savdabīgs nonsensa humors, kas nolasāms Ievas Rubezes video par Latvijas „TV dziedniekiem” (90. gadu ierakstam fonā skan baltais troksnis, lai manipulētu ar skatītājiem un „uzlabotu viņu garīgo enerģētiku”); simpātijas pret dekoratīvismu un daiļamatniecību – tās izpaužas, piemēram, Kaspara Groševa pašadītajā treniņtērpā, kas mākslinieka izpildījumā tiek prezentēts izstādes atklāšanā, Ievas Kraules veidotajās dekorācijās pasaku tēlu mielastam ar karikatūriski attēlotām ēdāju sejām uz keramikas šķīvjiem un smalkmaizīšu motīviem apgleznotu audumu un Darjas Meļņikovas pavisam tiešajā pieejā mērīšanai un (de)kompozīcijai, kas atklājas caur sadegušiem attēliem, sasistu porcelāna trauku, ar roku zīmētu milimetrpapīru, un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi –  nešaubīga, reizē grūti tverama mājīguma ideja apdzīvo Oļas Vasiļjevas kalambūrisko objektu konstalāciju ar vilnas paklāju, divpusēji skatāmām durvīm ar tāfeli vienā un ziņojumu dēli – otrā pusē, ko bagātina divas dadaistiskas stikla kurpju montāžas.

Lai īpaši izvērstu privātās telpas aspektu un attīstītu izstādi kā sava veida iekštelpu – interjeru, kuratori iekārtojuši to estētikā, kas tuvāka nevis ierastajam 20. gadsimta anglosakšu baltajam kubam, bet 19. gadsimta salonam vai mākslinieka studijai, mājām, kuras pārvērstas par muzejiem (zināmu iedvesmu sniedzis piemēram, Rīgas modernistu pāra Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas dzīvoklis). Pieverot acis uz izstāžu zāles rūpnieciskajiem vaibstiem, te ir krāsotas sienas un aizkari, dīvāns un atzveltnes krēsls, istabas augi – viss iespējami raksturīgais dzīvojamo māju iekštelpām, mākslinieku studijām un pat kādai izstāžu zālei. Šāds iekārtojums palīdz fiksēt attiecības starp dažādiem mākslinieciskajiem elementiem – šīm groziņā saliktajām ogām, ko saista īpaša vide, kurā mākslas darbi atgādina, aizstāj un apmainās ar veselu virkni taustāmu pārejošu objektu – mēbelēm un citām ikdienišķām lietām.

 

Ēriks Apaļais (1981) dzīvo un strādā Rīgā. Strādā lielākoties glezniecībā, attēlojot objektus, simbolus un kultūrzīmes, kas noenkurojušās gan viņa personiskajā, gan kolektīvajā atmiņā. Jaunākās personālizstādes: „Zari”(2014), LNMM izstāžu zāle „Arsenāls”, Rīga; Inscribed Silhouettes (2014), Galerie Vera Munro, Hamburga; „Vārdi”(2013), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; New Positions (2012), Art Cologne, Ķelne; Confessions (2011),Galerie Vera Munro, Hamburga; grupu izstādes – The Forgotten Pioneer Movement(2014), District Berlin, Berlīne; Contexts of Painting (2013), CAC, Viļņa. Mākslinieks saņēmis Karla H. Dices balvu par gada labāko diplomdarbu Hamburgas Vizuālās mākslas augstskolā (2011) un DAAD (Vācijas Akadēmiskās Apmaiņas Dienesta) balvu par izciliem sasniegumiem. 2011. gadā nominēts balvai Ars Viva 11/12. Mākslinieku pārstāv Galerie Vera Munro.

 

Jānis Avotiņš (1981) dzīvo un strādā Rīgā. Rada monohromas gleznas, zīmējumus un dažkārt arī objektus. Viņa darbu tēma ir vientulība un atsvešinātība, tajos izmantotas rēgainas sejas un tēli, kas atgādina padomju laika fotogrāfijas. Jaunākās personālizstādes: „Jānis Avotiņš”(2013), Johnen Galerie, Berlīne; Galerie Rüdiger Schöttle, Minhene; Ibid. (2013), Londona; Galerie Vera Munro (2013), Hamburga; Ludwig Forum (2008), Āhene. Jaunākās grupu izstādes: Fobofilia (2015), Fondazione Sandretto Re Rebaudengo, Turīna; Ostwärts (2014/2015), Ludwig Forum, Āhene; Only here (2013), Vācijas Federālās republikas Laikmetīgās mākslas kolekcija, Bonna; Gaiety is the most outstanding feature of the Soviet Union (2012), Saatchi Gallery, Londona; „Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?”(2011), Rīgas Mākslas telpa, Rīga; 14. Viļņas glezniecības triennāle, False Recognition (2010), CAC, Viļņa. Mākslinieku pārstāv Galerie Rüdiger Schöttle unGalerie Vera Munro.

 

Ieva Epnere (1977) dzīvo un strādā Rīgā. Rada fotogrāfijas, video un filmas, kurās personiski, privāti stāsti ir sākumpunkts mākslinieciskām refleksijām par identitāti, tradīcijām un rituāliem. Jaunākās personālizstādes: Waiting Room (2015), Contretype, Brisele; Galerie des Hospices (2014), Kanēanrusijona (2014); „Telpas atmiņa/Mindscapes”(2013), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; „Zaļā zeme”(2010), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; „Darbi” (2009),Kulturforum Alte Post, Neisa; „Mikrorajons”(2007), LNMM izstāžu zāle „Arsenāls”, Rīga; Encounters (2006), Atelier Hoeherweg, Diseldorfa. Grupu izstādes: Ornamentalism. The Purvītis Prize (2015), Arsenale, Venēcija; 61. starptautiskais īsfilmu festivāls (2015), starptautiskais konkurss, Oberhauzene; Bad Feminism (2015), RPL Film Theatre, Ridžaina; 60. starptautiskais īsfilmu festivāls (2014), starptautiskais konkurss, Oberhauzene.

 

Kaspars Groševs (1983) dzīvo un strādā Rīgā. Strādā dažādos medijos un ar dažādiem materiāliem, radot zīmējumus, tekstu, tekstilijas, audio, objektus un instalācijas un nemitīgi meklējot formālus risinājumus, kas palīdz izveidot loģisku un intriģējošu vēstījumu. Jaunākās personālizstādes/kopizstādes: Qu’est-ce que ça peut faire tout ça (2015, sadarbībā ar Ievu Krauli), Shanaynay, Parīze; „OAOA (Jūras griesti)” (2014, sadarbībā ar Oļu Vasiļjevu), Jūras Vārti, Ventspils; „00:10:00:00” (2013), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; „ I/O. Bez ienaidniekiem”(2011), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; „H”(2012), Kaņepes kultūras centrs, Rīga. Grupu izstādes: Lily’s Pool (2015), Art In General, Ņujorka; Vortex (2014), Project Space Garage, Maskava; Aspen-Kemmern (2014), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga. Nereti uzstājas, atskaņojot savu radīto mūziku, publicējas Latvijas kultūras izdevumos un izstāžu katalogos. Groševs ir Rīgas galerijas Four To Seven (427) līdzdibinātājs un kurators.

 

Ieva Kraule (1987) dzīvo un strādā Rīgā. Izmantojot dažādus medijus, tostarp fotogrāfiju, video, keramiku un glezniecību, ietver darbos atsauces uz padomju laika lietišķo mākslu un arhitektūru, vienlaikus cenšoties atšifrēt personiskā un kolektīvā estētiskā koda izcelsmi. Jaunākās personālizstādes: „Tagad neviens vairs tā nedejo” (2014), 427, Rīga; …if all you told was turned to gold (2014), Vita Kuben, Ūmeo; „Vientulība būs mans lielākais dārgums” (2014), Kalnciema kvartāla galerija, Rīga;„11 no 10” (2013), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; „Sengaidītas brīvdienas pie fiktīvu atmiņu bezdibeņa” (2012), Galerija Bastejs, Rīga. Grupu izstādes: Lily’s Pool (2015), Art In General, Ņujorka;Vortex (2014), Project Space Garage, Maskava; Aspen-Kemmern (2014), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga. Kraule ir Rīgas galerijas Four To Seven (427) līdzdibinātāja un kuratore.

 

Inga Meldere (1979) dzīvo un strādā Helsinkos un Rīgā. Darbojas galvenokārt glezniecībā. Viņas maigi apgleznotie audekli, kurus raksturo gaisma un pasteļtoņi, gaistošas materiālu un tehniku kombinācijas, bieži vien attēlo šķietami naivus naratīvus, ko iedvesmojušas personiskas atmiņas un ģimenes vēsture. Jaunākās personālizstādes/kopizstādes: „Berzkalni” (2015), G12, Helsinki; Magic Mountain (2014), galerija Māksla XO, Rīga; Untitled (2013; kopā ar Oskaru Santillanu), Temnikova & Kasela, Tallina; Enough is enough (2011, kopā ar Miko Hincu), Temnikova & Kasela, Tallina; Offset (2011), galerija Māksla XO, Rīga. Grupu izstādes: Tides of Change. Balticum (2011), HangART-7, Zalcburga; FAX (2011), South London Gallery, Londona; Mother of Wind (2010), HFBK Gallery, Hamburga. Melderes darbs iekļauts arī 2010. gada Viļņas glezniecības triennālē.

 

Darja Meļņikova (1984) dzīvo un strādā Rīgā. Izmantojot tēlniecību, dizainu, grafiku un jauktas tehnikas, viņa rada telpiskas un dažkārt mīklainas instalācijas, kurās skaistums un intriga, roku darbs un masu produkcija ir līdzsvarā. Jaunākās personālizstādes: Brewing Harmony (2014), Gallery Vita Kuben, Ūmeo; A Green Silhouette of Grey(2014), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; „Jaucot līnijas, kārtojot kaudzes” (2011), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga. Grupu izstādes: Lily’s Pool (2015), Art In General, Ņujorka; Literacy-Illiteracy(2014), 16. Tallinas grafikas triennālē, KUMU, Tallina; Present Tense (2014), Kalmar konstmuseum, Kalmara; Aspen-Kemmern (2014), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; Vortex (2014), Project Space Garage, Maskava; Sculpture Is Space (2013), Hobusepea, Tallina; 24 Spaces – Cacophony(2013), Malmö Konsthall, Malme. Meļņikova ir saņēmusi pirmo „Kim? Rezidences Balvu” un no maija līdz jūlijam uzturas KW Laikmetīgās mākslas institūtā Berlīnē.

 

Krišs Salmanis (1977) dzīvo un strādā Rīgā. Strādā tādos medijos kā foto, video, instalācija, animācija, grafika, radot konceptuāli uzlādētas kopas-vienības, kuras raksturo pievēršanās detaļām un intelektuāla asprātība. Kopā ar Kasparu Podnieku piedalījās Latvijas ekspozīcijā 55. Venēcijas biennālē. Jaunākās personālizstādes: „100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt” (2015), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; Light (2012), CAC, Viļņa, Lietuva; „Uzticēšanās trauslums”(2012), galerija Alma, Rīga; The Earth may be spinning around the Sun, but the World is turning around me (2011), Raum linksrechts, Hamburga; Moving Landscape (2011), Galerie fűr Gegenwartskunst, Brēmene. Salmanis regulāri raksta vizuālo mākslu žurnālam Studija un citiem preses izdevumiem. Mākslinieku pārstāv galerija Alma.

 

Ieva Rubeze (1977) dzīvo un strādā Rīgā. Viņas darbus – poētiskus video un instalācijas – raksturo skaidrs konceptuālais kodols, domāšanas paradoksu atklāsme, asprātība un īpašs, pārlaicīgs starojums. Kā mākslinieku grupas Famous Five dalībniece kopā ar Līgu Marcinkeviču un Mārtiņu Ratniku pārstāvējusi Latviju Sanpaulu biennālē (2002) un Venēcijas biennālē (2005), kā arī piedalījusies grupas izstādēs, tostarp Buket (2008) Maskavā, Time Will Show (2008) Flensburgā un „Rīga dimd!” (2010) Rostokā. 2014. gadā uzvarēja konkursā „Rīga smaida atkal”, ko programmas „Māksla publiskajā telpā” ietvaros organizēja Borisa un Ināras Teterevu fonds. Rubezes iesniegtais mākslas darbs „Spoks” Rīgas pilsētvidē tiks realizēts 2015. gadā.

 

Oļa Vasiļjeva (1981) ir Latvijā dzimusi māksliniece, kas dzīvo un strādā Amsterdamā. Vasiļjevas mākslinieciskā prakse ietver video, tēlniecību, mūziku un tekstus, dažkārt šie mediji tiek jaukti. Viņas darbos ir atsauces uz daiļamatniecību, mūziku, subkultūrām un literatūru. Jaunākās personālizstādes: University (2015), Galerie Antoine Levi, Parīze; The Limp of A Letter (2015), BOZAR, Brussels (2015); Jargot (2014), Art in General, Ņujorka, ASV; Cinq à sept (2013), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga. Grupu izstādes: Society Acts –The Moderna exhibition 2 (2014), Moderna Museet, Malme; Last Seen Entering the Biltmore(2014), South London Gallery, Londona;What Were You Expecting, Mr. Milquetoast, a Plot? (2014), Badischer Kunstverein, Karlsrūe; Material Information (2012), Bergen Kunstmuseum, Bergena, u.c. Mākslinieku kolektīva The Oceans Academy of Arts dibinātāja un žurnāla OAOAizdevēja. 2014. gadā nominēta balvaiPrix de Rome. Oļu Vasiļjevu pārstāv Galerie Antoine Levi Parīzē.

 

Vieskuratora biogrāfija:

Simone Menedžoi (Simone Menegoi, 1970), Milānā dzīvojošs kurators un rakstnieks. Darbojas artforum.com, Ermenegildo Zegnas grupas laikmetīgās mākslas programmas ZegnArt /Public kurators. Starptautiski aktīvs, veido izstādes privātās un valstij piederošās institūcijās. Nesenāko projektu vidū: The Warm Statues. Sculpture – Body – Action, 1945-2013 (2014), Museo Marino Marini, Florencē; Michael E. Smith (2014), Milānas trienālē; The Camera’s Blind Spot. Sculpture – Photography: Recent Examples (2013), Museo d’Arte della Provincia di Nuoro; LE SILENCE Une fiction (2012), Nouveau Musée National de Monaco; Bouvard and Pecuchet’s Compendious Quest for Beauty (2012), David Roberts Art Foundation, Londonā. Atzīts mākslas kritiķis un teorētiķis, veido publikācijas itāļu un ārvalstu organizācijām, piemēram, Tel Aviv Art Museum, Ludwig Museum Budapeštā, New Museum Ņujorkā, Fondazione Galleria Civica di Trento un Salzburger Kunstverein, Kunstforum Aachen, Camden Arts Centre Londonā, Fondazione Prada.

 

Izstādes norises vieta:

Careof  ir 1987.gadā dibināta bezpeļņas mākslas organizācija Milānā, kuras mērķis ir sekmēt laikmetīgās mākslas procesus un veicināt visu formu mākslas eksperimentus, liekot īpašu uzsvaru uz jauno mākslinieku jaunradi. Careof darbojas kā mediators starp māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem un auditoriju, organizējot intensīvu izstāžu programmu un izglītības aktivitātes, kā arī rezidenču programmu. Organizācijas ietvaros ir pieejams vērienīgs dažādu mākslinieku darbu datu bāze (arhīvs), dokumentējot un arhivējot mākslas procesus un izpausmes, padarot tās pieejamas jebkurai ieinteresētai auditorijai. CareOf izstāžu zālē tiek organizētas itāļu un ārvalstu mākslinieku personālizstādes un grupu izstādes, tādejādi veicinot viņu profesionālo attīstību, kā arī tiek realizētas publikāciju, katalogu un dažādu žurnālu prezentācijas un citi laikmetīgās mākslas notikumi.