Objekts kļūst reāls, kad tas tiek ieraudzīts. Un ir neiespējami to padarīt neesošu vai neredzētu. Tas ir tapis un pastāv, tas ir kļuvis par realitāti, tas ir dzimis un būs vismaz bijis. Kādu formu tas pieņems, kādu svaru tas iegūs un virziens, kādā to raidīt, – tas ir vērotāja varā. Laiks nepastāv, pastāv dažādi attālumi starp subjektu un objektu, pastāv iedomātās laukuma puses, ko ieņemt, un ātrumi, ko pieņemt. Ir jāatrod perspektīva un/vai jāizpēta visi iespējamie virzieni.

Ikviens vērojums ir kompromiss starp haosu un kārtību, starp drudžainu impulsivitāti un paranoisku, pārakmeņojušos loģiku. Gan sajūtu bezgalīgais ātrums, gan gumijas stiepšana domas palēninājumā objektu radikalizē – vai nu izdzēš to no šī mirkļa, vai iecementē.  Un tādēļ ļaušanās jebkuram no ekstrēmiem nozīmē riskēt pazaudēt to no uztveres lauka. Jautājums paliek: vai tā ir objekta kustība vai tīra apziņas intensitāte? Vai pastāv viena, kopīga realitāte dažādiem uztveres režīmiem?

 

Pirmais mēģinājums: aizraujoties ar neizsmeļamajām mirkļa iespējamībām un vēloties objektu radīt atkal un atkal, pavairoju to līdz bezgalībai. Sasniedzot gaismas ātrumu, objekts sadalās neskaitāmās iespējamībās un izzūd starp pasaulēm.

 

Otrais mēģinājums: domas piezemējumā reflektēts mirklis izstiepjas gaismas gadu garumā. Palēnināšu laiku līdz nullei un paturēšu par piemiņu. To nedrīkst pazaudēt, tas ir svarīgs. Tas iegūst svaru un paliek “par piemiņu”. Laiks sabiezē, realitātes dzīvā ainava sastingst betona nepielūdzamībā, objekts ir kļuvis par sastingušu preci.

 

Divas laika joslas, divas uztveres modifikācijas. Ļauties ekstrēmam nozīmē objektu pazaudēt, ir jāatrod subjektpasaules tapšanas punkts. Notīrīt laukumu un palikt tepat, nulles pozīcijā. Tagad ir iespējams radīt laiku, kas neatkārtojas. Ainavā atdzīvojas gaisma, un kaut kur starp palmām aizskrien lemurs.

 

What is Lost is Lost Forever ir mēģinājums eksponēt realitātes būvēšanās dinamiku – īstenības arhitektūru, kas atkarīga no vērotāja pozīcijas un attiecībām starp iekšējo sajūtu un loģiku. Izmantojot tenisa spēli kā metaforu realitātes neizbēgamajai kustībai, Katrīnas Čemmes darbs apskata dualitāti starp apziņu un materialitāti, starp realitātes uztveri un tās radīšanu, tiecoties šo duālismu pārkāpt un notvert objekta tapšanas mirkli kustībā. Divi attēlotie laika režīmi apzīmē uztveramās realitātes īpašību transformāciju divos apziņas modos un formas tapšanu atkarībā no vērojuma dinamikas. Izstāde ir mēģinājums atrast līdzsvara punktu starp diviem apziņas ātrumiem, kuros instalācijas objekts – tenisa bumbiņa – var turpināt virzību.

Teksts: Zane Ozola

 

Katrīna Čemme (dz. 1989)  studējusi  Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, un Vīnes Mākslas akadēmijā Austrijā. Pašlaik beidz maģistrantūras studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Veido grafikas un skulpturālus objektus, izmantojot materiālus ar unikālām īpašībām. Izstādēs piedalās kopš 2012. gada – Dīvainie kaimiņi, Viļņas Grafikas mākslas centrs,  XCII, RIXC(2014), Sistēmas, LNB (2015), Apceres Apstākļi, Rīgas Mākslas Telpa (2016) kā arī regulāri publicējusies Popper Magazine izdevumos.