“Kafejnīcas lieta” bija Kim? iniciēta aktivitāte abstraktu ideju savienojuma pētniecības nolūkos, pievēršoties atsevišķiem mākslas momentiem (autoriem, darbiem, notikumiem) Latvijas un ne tikai 20. un 21. gs. vēsturē, kas, šīs apskates procesa ietvaros un joprojām bez “lielo” teoriju klātbūtnes, strādā tālākai informatīvas nojēgsmes konstrukcijai. Notikumu sērija tika veidota sadarbībā ar restorānu Kitchen.

 

“Zīmējoties uz “Džona Neilanda” izrādīšanu mazākos teātros, man še kādi vārdi jāpiemin. Pirmā cēliena beigās parādās Reinharda tēls kā miglā. Tas top tā izdarīts, ka zofa, uz kuras Leontīne noguļas, atrodas blakus logam vai durvīm dekorācijā. Šī vieta top ar vairākiem šķidrautiem aizsegta, un aiz šiem parādošais Reinhards būs redzams kā miglā. Ja nu vienu šķidrautu lēni pakaļ otram kā aizkarājumu uzvelk, tad Reinharda formas būs arvien skaidrāk redzamas, it kā kad viņš tuvotos. – Klumpočs nedrīkst savus viesus ieziepēt patiesi ar ziepēm, bet to izdara ar kādu baltu pulveri, jo ziepju putas nestāvēs tik ilgi vairāk, cik tas komiska efekta dēļ vajadzīgs. – Mazākas skatuves var cēlienu upmalā tā pārgrozīt, ka upe nav vis no skatītājiem redzama, bet domājama aiz kulisēm. Tur arī Upesmāte dzied savu dziesmu cēliena beigās, tāpat aiz kulisēm, kā skata sākumā, Neilands, savu kupleju dziedot, nemet savu makšķeri upē, bet aiz kulisēm, kur katru reizi vajadzīgā rekvizīte top pie āķa piekārta. Tāpat varēs mazas skatuves vieglo sniega dekorāciju tādā vīzē izrādīt, ka skatuvē nostāda zaļas egles un to zarus apsien ar baltu vati. Sniega snigšanu izrāda, kad no skatuves virsas ber smalki sagrieztu baltu papīru kaudzi zemē. Alus zeidele, iz kuras Klumpočs tik daudz alus dzer, ir tā ietaisīta, ka viņa stāv iz dubultiem sāniem, kuros top lāsīte ielieta, bet zeidelim dod pildītu izskatu, lai gan viņa vidus tukšs. Tādas glāzes dabonamas katrā lielākā stiklu veikalā. – Kur uz laukiem būtu teātra personāls mazāks, tur var daži aktieri divas lomas izrādīt. Visu citu zinās cien. teātra vadoņi paši nosacīt un aragnžēt.”,

 

– Ādolfa Alunāna oriģināl-dramatiskas pasakas trīs cēlienos un sešās bildēs (divās daļās) “Džons Neilands” priekšvārds, Rīgā, 6. aprīlī, 1884. gadā.

 

Kā būtu teikusi mākslas zinātniece Anita Vanaga, ar šo gleznu Latvijā aizsākās postmodernisms jeb spēle spēlē spēles dēļ, kas visticamāk nav ne tikai beigusies, bet – pat vēl vairāk un dziļāk – ietiecas pretējā virzienā.

 

Paldies Laikmetīgās mākslas centra (LMC) semināram un Mākslas asamblejai (The Arts Assembly), kad publisku sarunu ietvaros uzlabojamo lietu sakarā Kafejnīcas lieta tika formulēta kā precīza / nejauša diskusija par mākslas darbu, kas norisinās pāris īpaši izvēlētu cilvēku klātbūtnē.

 

Problēma ir diezgan specifiska jeb, aizņemoties citu, turpat pasākumā izskanējušo apzīmētāju, – “bullshit!” – spēcīgs ir ārpuses uzskats, ka Latviju, līdzīgi citām post-padomju republikām, postmodernā tradīcija nav skārusi, pareizāk sakot, ir jāmulst par diskusijas tēmas šajā-sakarā iespējamību – runāt par postmodernismu Rīgā nozīmētu cilāt kaut ko tādu, kas svešajam spēji atšķiras no šejieniešiem.

Savukārt, no mūsu kā sabiedroto puses jāizceļ nesena projekta ietvaros iztulkoto lietuviešu, un kas zīmīgi – hermeneitikas profesora, Arūna Sverdjola esejā “Kāres, migla un siets..” rakstīto: “domāju, ka” (“ka postkomunistiskās zemēs postmodernisms ietiecas daudz dziļāk nekā Rietumos. Dažos aspektos esam daudz radikālāki, vispirms – daudz destruktīvāki un pārgalvīgāki.”).

Kafejnīcas lietu šoreiz interesē balagāns dzirkstošākās Ādolfa Alunāna komēdijas izpildījumā. Šajā 20. gs. 80. gadu Dailes teātra iestudējumā sastopamies ar scenogrāfa Jura Dimitera ironiju lugas tēlojumā (“maldās tie, kuri aiz spožā priekškara cer ieraudzīt vēl spožākas dekorācijas” ir izvilkums no teātra kritikas lappusēm), ko “mūsu pārinteliģentajam skatītājam” sniedzis režisors Kārlis Auškāps.

1982. gadā radītajā scenogrāfijas metā “Džons Neilands un biedri” redzam ceriņkrāsas triko tērptu režisoru, “humoram pakļāvīgo” kostīmu meistari Baibu Puzinu, latviešu “visu laiku drūmāko komponistu” Raimondu Paulu un pašu mākslinieku – šo “ļoti nopietno cilvēku ūsās”.

 

Paldies:

Guntim Belēvičam, Armandam Briģim, Jānim Jenzim, Diānai Meženiecei, Anitai Vanagai