Ojāra Pētersona personālizstāde “Oranžais stūris”
16.8.2013 - 29.9.2013
We're closed at the moment
Pirms Vasīlija došanās uz Pēterburgu runājām par Ojāra Pētersona izstādi Oranžais stūris, kas augusta vidū būs skatāma Kim?. Vasīlijs žēlojās, ka to neredzēs, es – ka jākonstruē kāds teksts vien pēc dažām Ojāra atsūtītām rindiņām, kurās pieminēta studentu vasaras prakse, “pāris fotogrāfiju, nedaudz granīta, skaņa” un “vēl šādi tādi sīkumi”, kā arī divas vārda “stūris” nozīmes. Nekāda kārtīgā saruna nesanāca, jo mums šķita, ka izstādes koncepcija ieslēpta tādā kā izvairīgu frāžu klusējošā ironijā, bet dažu lietu nosaukšana atstātu potenciāli bezgalīgu telpu to aktuālai vizualizācijai (kas tad arī ir tas “redzamais” mākslas darbs), tāpat kā Boisa, Flevina vai pat Tatļina “stūru” pieminēšana, tieši pretēji, iztēli pārāk piesaistītu vēstures faktiskumam.
Atnācis mājās, atšķīru to vietu Filozofiskajos pētījumos, kur runāts par kādas grāmatas ilustrāciju – ar līnijām uzzīmētu taisnstūra paralēlskaldni – un tās iespējamām interpretācijām atkarībā no teksta, kas to pavada. Lūk, šī vieta: “Tekstā, kas uz to attiecas, katru reizi ir runa par kaut ko citu: te par stikla kubu, te par otrādi apgrieztu atvērtu kasti, te par stiepļu karkasu, kuram ir šī forma, te par trim dēļiem, kas veido telpisku stūri. Teksts katru reizi interpretē ilustrāciju.” Vitgenšteinu šeit interesē tas, ko viņš sauc par aspektu pamanīšanu, tāpēc viņš turpina: “Bet mēs varam ilustrāciju arī redzēt vienreiz kā vienu, otrreiz kā citu lietu. – Tātad mēs interpretējam to un redzam to tā, kā mēs to interpretējam.”
Pārlasījis šo fragmentu, nodomāju, ka Filozofiskajos pētījumos analizēto “redzēšanu kā” – piemēram, kaut ko redzot kā izvirzījumu, kuram var uzskriet virsū, vai kā kaktu, kurā var iesprūst – varētu vispārināt un attiecināt un mākslas darba redzamās vai neredzamās daļas un tā koncepcijas vai interpretācijas attiecību. Taču koncepcija var būt verbāli neformulēta, atklāti neizpausta vai tikai intuitīvi apjausta, savukārt interpretācija var norisināties naivā reālisma līmenī, kas līdzīgi kā dons Kihots ņem par pilnu bruņinieku romānos aprakstītos kaut kāda tur Gallijas Amadisa fantastiskos piedzīvojumus.
Kas atliek jēdzienu bruņās neietērptam skatītājam? Tik vien kā cerēt uz mākslas darba materialitāti un to, ka oranžā krāsa pasargās viņus no uzskriešanas kādam asam stūrim vai iesprūšanas kaktā, kur senāk uz zirņiem lika tupēt nogrēkojušos skolēnus. To varētu saukt par mākslas darba patiesības saturu, lai arī man kā ideālistam “stūris” un “kakts” ir tik vien kā atšķirīgi priekšstati mūsu galvās.
/no Jāņa Taurena pierakstiem, veidotiem sarunu ar Vasīliju Voronovu iespaidā/
Atkārtoti ieskatoties “atsūtītajās rindiņās”, pēkšņi pamanām kaut ko vairāk attiecībā uz stūri – “no vienas puses “stūri” saprotam kā izvirzījumu. Uz iekšu “kakts”. Tomēr lieto arī “iedzīt stūrī”. Līdz ar to pieņemu, ka vārdam “stūris” divas pamatnozīmes. Šā vai tā – jābūt diviem elementiem – divas sienas leņķī vai kas cits, kur iesprūst vai uzskriet virsū”. Augšcitētajai sarunai, starp citu, sekojošs nosaukums – “Iesprūst vai uzskriet virsū. Prelūdija.” Vai visi kakti jau pilni?
Ojārs Pētersons absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu (1975) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (1980). Mākslinieks stādā ar instalācijām, objektiem jaunajiem medijiem un stājgrafiku. Pētersons vairakkārt pārstāvējis Latvijas vārdu izstādēs ārpus valsts robežām, tajā skaitā kā viens no trim māksliniekiem (kopā ar Intu Ruku un Antu Zabiļevsku), piedaloties 48. Venēcijas Biennālē. Kopš 1991.gada Pētersons ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas pasniedzējs.