Severīnas Heicmanes-Pocas personālizstāde “Pierimt rītausmā”

14.3.2026 - 19.4.2026

Izstādes norise: 14. marts – 19. aprīlis, 2026
Kurators: Paolo Badži

Telpā izvietotas desmit kolonnas. Vertikāli monolīti, veidoti no emaljētām keramikas flīzēm, tie raisa neveiklības sajūtu, jo vienlaikus kalpo kā mainīgu, organisku glezniecības procesu krātuves un saglabā totēmisku, minimālismā kodētu konkrētību – kā Džona Makkrekena pulētie torņi, kas pēc erozijas atgriezušies virszemē. Tomēr, iespējams, tie ir tuvāki Annas Truitas kastēm, ja ņem vērā, kā to formālā stingrība un falliskā vertikalitāte paradoksālā kārtā rada visorganiskāko iespaidu.

Severīnas Heicmanes-Pocas prakse balstās uz vairākām savstarpēji saistītām sistēmām: permakultūru, ekoloģiju un zīlēšanu. Tās veido dinamiskas struktūras ar specifisku pārneses loģiku – kā pārklājošies, savstarpēji saistītu zonu atzari, izteikti vietai piesaistītā glezniecībā. Keramikas neparedzamība un atvērtība, tās rezultātam atklājoties vien cepļa termoķīmisko procesu gaitā – glezniecība tumsā – atsaucas uz šīm dinamiskajām ekosistēmām, iezīmējot savu citvietību, autonomu plūsmu un apmaiņu telpu. Apdedzināšanas brīdī cieši noslēgts, pats ceplis atgādina sava veida reaktoru, saturot starojumu, kas iedarbojas uz materiālu: reizēm korozīvas reakcijas ietekmē virsmas oksidējas vai transfomējas vēl vairāk – pārstiklojoties. To krāsas pastiprina kontaminācijas naratīvu: izmeklēti izbalējusī gupiju zilā palete, dubļaini brūnie, šartrēza intensīvi dzeltenie un nemierīgie akvamarīna zaļie kontrastē ar dzēlīgi oranžo un sarkano mirdzumu, ko rada kadmija toksiskums. Krāsas savu toni šķiet ieguvušas ārēju procesu rezultātā. Iedomājaties redukciju, kas radījusi metālisku melnumu, šķietami no iekšienes izgaismotu, it kā savu dziļumu tas būtu guvis no kādas noslēpumainas varas. Gluži kā Rīgas Melnais Balzams nav tas pats, kas Picon, arī divi melnie toņi var izrādīties atšķirīgi.

Šīs nobīdes piešķir darbiem ārējības sajūtu, kas Kim? telpā tiek vēl vairāk pastiprināta, tiem atklājoties gan individuāli, gan grupā un dīvainā kārtā atkārtojot pašas telpas pilastrus, šīs struktūras šķiet atsvešinātas, nošķirtas no pasaules. Šo nošķīrību vēl vairāk pastiprina darbu organiskums un izvērsums uz āru, kas tos nošķir no modernisma tēlniecības. Ievērojiet, kā  tie atspoguļo cits citu, kad atrodas tuvumā. Tie izstaro, absorbē un pārvirza gaismu. To kopība un nošķirtība vienlaikus līdzinās reiva imanencei – stāvoklim, ārpus kura nekas neeksistē, tomēr vienlaikus beigas ir neizbēgamas. Šajā gaistošajā zaglīguma sajūtā, izstāde “Pierimt rītausmā” funkcionē kā iezemēšanās un atdzimšanas laiks. Embrioniska rašanās – vai pirmais, ko ieraugām iznākuši cauri naktij.

Par savstarpējo atkarību galvenokārt esmu runājis, lai saprastu, kā šī “glezniecība paplašinātajā laukā” piedāvā jaunu skatījumu uz norises vietu, tās sarežģītību un heterogenitāti. Ekoloģiska perspektīva šeit varētu būt lietderīga, lai palīdzētu artikulēt aktuālās idejas par notikumu un procesu savstarpējo saistību ārēju satricinājumu kontekstā: vietas, kuras apdzīvojam, šķiet aizvien nestabilākas – gan ģeoloģiskajiem pamatiem kļūstot aizvien ļodzīgākiem, gan atklātai karadarbībai atgriežoties ģeogrāfijās, kuras tika uzskatītas par paliekošām.

Pretstatā izolējošam skatījumam dažādās sistēmas, uz kurām māksliniece atsaucas, vedina apsvērt konkrēto vietu visā tās dažādībā – kā paplašināti atzari, kurus savieno vairāki savstarpēji atkarīgi procesi. Veidojot praksi, kas sakņojas šajā laikmetīgajā domāšanā, Severīna Heicmane-Poca attīsta tādu glezniecisko balsi, kas pievēršas domu un matērijas uzkrāšanai transformāciju un mutāciju virknē – medija hibridizācijā zināšanu infekcijas ceļā. Pats izstādes telpiskums kļūst par nozīmes nesēju: iedomājaties struktūru savietojumus telpā, kas šķietami informatīvu diagrammu iezīmē kā zodiaka zīmes, un zīlēšanu kā rīku konkrētās vietas rekonfigurācijai.

Anna Truita: “Sajūta, it kā viss būtu jau redzēts – visas iespējamās parādības; sajūta, ka esmu dzīves iztukšota – garāmslīdošs iespaids par realitātes gaistošo dabu – it kā reālais būtu pārstājis mani interesēt, un paklusām tā vietu manās domās būtu uzurpējis virtuālais.”

Severīna Heicmane-Poca (Séverine Heizmann Pozza, dz. 1994) ir vizuālā māksliniece un mūziķe, kas dzīvo un strādā Ženēvā. 2018. gadā viņa ieguva bakalaura grādu mākslā Ženēvas Mākslas un dizaina universitātē (HEAD). Viņas darbi pēdējā laikā tikuši eksponēti personālizstādēs Milieu, Bernē (2024) un Kirchgasse, Štekbornā (2021), un grupu izstādēs, tostarp, Forde, Ženēvā (2019).

Severīnas Heicmanes-Pocas pateicības: Paolo Badži un sadarbības partneriem.

Izstādi atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Pro Helvetia, Ženēvas Republika un kantons, Lansī pilsēta, Šveices Konfederācijas vēstniecība, Fondation Engelberts, Kokmuiža, Media Port

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs un izstādes komanda:
Izpilddirektore: Evita Goze
Programmas direktore: Zane Onckule
Projektu vadītāja: Katrīna Jauģiete
Komunikācijas vadītāja: Kristiāna Bērza
Pārdošanas direktore: Dārta Purvlīce
Izstādes mediatores: Betija Briede, Linda Šterna, Emīlija Austra Lodiņa, Alise Sedleniece
Tehniskā komanda: Aldis Bušs, Andris Maračkovskis, Romāns Medvedevs
Dizains: Anna Ceipe
Teksta tulkojums angļu valodā: Valts Miķelsons
Latviešu valodas korektūra: Ilze Jansone
Angļu valodas korektūra: Will Mawhood