Spriest pēc mākslas darba par dzīvi ir tas pats, kas spriest par dārzkopību pēc ievārījuma.¹

– krievu filologu paruna

Izstādes sākums ir neatkarīgi no mums formulējies secinājums, ka vēl pavisam nesen atpakaļ, 20.gadsimtā, mūsu domas un idejas radās un uzkavējās kādā konkrētā vietā – lielākoties mājās, radio vai TV tuvumā. Šodien par to vairs nerunājam jeb runājam savādāk – ar ierīcēm kabatās, satiekoties kaut kur pa vidu, pārsvarā uz ielas. Progress ir tapis ekscess, un, citējot Polu Virilio, “mēs ar to vairāk necīnāmies”².

Armands Zelčs pāris nedēļu garumā nodarbojās ar ģipša liešanu un regulāri pārradās mājās krietni vēlu. Iespējams, veroties kādā ekrānā, aizdomājās par to, ka daudz vairāk radošuma tiek pielietots, lai reklamētu produktus salīdzinājumā ar to reālajām ražošanas izmaksām. Teiksim, galaktikas un Visums ir populāri apzīmētāji lietām, par kurām neviens neko nesajēdz. Turklāt runa nav tikai par kosmosu, bet arī par produkciju, kas nes tā vārdu. Šādā veidā formulēta jaunās – citas telpas apziņa kombinācijā ar arvien mazāks-lielāks, plānāks un vieglāks signalizē par objektu, kas izzūd.

Bet to vēl nedaudz pieturam, jo stāvoklis ir interesants: kā tāda puslieta vai papildlieta, zaudējusi sasaisti ar priekšmetu, kura funkcijai vai atbalstam (forma) radīta, tā kļūst par vienkāršu plakņu, šķautņu, sfēru kombināciju. Varētu pat teikt, ka tiek zaudēts viens no telpas ierobežojumiem. Sākuma kombinācijas, radītas noteiktam mērķim, pēc uzdevuma izpildes paliek nosacīti abstrakti veidojumi – brīvi, apmulsuši -, un tāpēc pateicīgi tālākām variācijām. Forma, atbrīvojusies no lietas, vairs nav atpazīstama, tomēr kādreiz eksistējušas lietas nospiedums materiālā ir neizbēgami saglabāts.

Šis izzūdošais objekts kā tāda fosilija, atlūza mūs atgriež atpakaļ pie konceptuālās mākslas būtības jeb tādiem mākslas darbiem, kas paši performē kādu aktivitāti. Mēs saskaramies ar neona gaismu, ģipša objektiem, kādu fotogrāfiju un, skatoties uz šo kopumu, jūtam, ka tiek apmierinātas kādas mūsu neskaidras, bet reālas vēlmes.

Visa izstāde ir metafora – metafora mākslai un apziņai, kuras tuvumā mākslinieks ir vairāk kā tēls, kas uzvilkts, uzvilkts publikai par prieku. Izstādei nosaukums ir pievienojies pavisam nesen, tomēr līdzīgi dzīvei, kas ne obligāti ir personiska, tam nav izšķirošas nozīmes.

– Zane Onckule

Armands Zelčs (1978) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas, Vizuālās komunikācijas nodaļu un studējis Berlīnes Mākslas universitātē. Mākslinieks strādā galvenokārt ar objektiem, un viņa interešu lokā ir cilvēka uztveres un spēju robežas. Kopš 2007. gada Zelčs piedalījies laikmetīgās mākslas izstādēs Latvijā un citur Eiropā, t.sk. grupas izstādēs Malmö Konsthall (Zviedrija), Stiftungakku Emmen (Šveicē), NGBK (Vācijā), NCCA Moscow (Krievijā) u.c.. Personālizstādes: Bēgšanas mēģinājums (2009) un Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms (2011) Kim? Laikmetīgās mākslas centrā.

Īpašs paldies: Ventam Āboltiņam, Kirilam Panteļejevam, Ojāram Pētersonam.

___________________________________________________________________________________

¹ Ozoliņš Aivars ,“Dukts”, 1991., 57. lpp.
² Virilio Paul, The Administration of Fear, Semiotext(e), IntervenionSeries No.10, 2012, p. 76-77.