Bēdīgi slavenā Kārļa Ulmaņa frāze, kas tika translēta radio 1940. gada 18. jūnijā, protams, ir: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”. Vēsturiskā kontekstā problemātiska un vēl joprojām polemiska, tā šodien vairāk kā iepriekš ir pateicīga iedzīvināšanai no jauna. Mēs skandinām un riņķojam ap šiem vārdiem no savām piespiedu vienatnes lokācijām Rīgas ietvaros. Viensētas, radošas vienpatības un rosinoša tukšuma kvalitātēm piesātināta, tā ir pilsēta, kuru pārklāj dziļa un vietumis necaurredzama nostalģijas migla. Kā vēsturiska emocija šis laikmeta simptoms tiek izdzīvots, mums tagad ilgojoties pēc tādas pagātnes, tādām mājām (no mājām!), kas, vai nu vairs nepastāv vai vispār nekad nav eksistējusi/šas.

 

Kamēr mākslas industrija, šķiet, ir vai nu uzlikta (sevi uzlikusi) uz pauzes, vai pārgājusi tiešsaistē, mēs turpinām vingrināt trenētos neskaidrības, stabilitātes trūkuma un nedrošības muskuļus. Vienlaicīgi ar programmas, dalībnieku un budžetu pārdomāšanu un pārcilāšanu, jautājums par to, kur mēs gribētu būt pēc šīs krīzes pieredzes, piesaka sevi arvien uzstājīgāk un skaļāk. Kur atgriezties un vai vispār nākt atpakaļ? Tā kā šobrīd vairs neesam tādi, kādi bijām, kādi tad esam vai varam būt?

 

Cīnoties ar (iedomātiem, šķietamiem un pavisam īstiem) dēmoniem, mēs tīrām savu vidi – kā fizisko (Sporta ielā 2), tā arī virtuālo (www.kim.lv). Tāpat cilājam arhīvu, lai pavisam drīz paziņotu par aizraujošu sadarbībā bāzētu projektu, un strādājam citām nākotnes iecerēm. Jau desmit gadus mūsu vērtības sakņojas spējā rosināt sadarbību starp un ar māksliniekiem, kuratoriem, rakstniekiem un citiem izpētes procesā iesaistītajiem, kā arī mūsu regulāriem atbalstītājiem. Liels paldies jums visiem par to!

 

Šobrīd vairāk kā agrāk (visnotaļ bēdīgi taustāmā vīrusa dēļ) saprotam, cik ļoti esam saistīti vienotā plūstoši peldošā apmaiņā. Varbūt pie vainas lasāmviela, vērotās lekcijas un nerimstošās zoom tikšanās, bet arvien vairāk sākam sliekties klāt vispārējai domai, ka galvenais, uz ko šī baktērija mums norāda, ir tas, ka mēs neesam vieni. Laikā, kuru raksturo lēni lienoša nākotnes anulēšana, tas vienlaicīgi norāda uz vairāk filozofisku nojēgu par to, ka cita veida pasaule ir iespējama.

 

Bet pagaidām un kamēr tas vēl nav noticis, droši (ie)slīgstiet atpakaļ savās sēdvietās, jo mēs aicinām pievienoties un noklausīties mūsu drauga Viktora Timofejeva 2016. gadā veidoto noise konceptalbumu Palace of Piece Reconcilliation (“Miera un samierināšanās (samierināšanas?) pils”). Četrus gadus gulējis kādā Bruklinas loftā Ņujorkā un nav bijis pieejams juridiskas cīņas dēļ ar namīpašnieku, tas šodien piedzīvo savu jauno brīvību. Timofejevs atgriezies šajā audiovizuālajā pasaulē un izveidojis īpašu web prezentāciju, ko pavada Simon Kounovsky veidots mūzikas video. Labākai akustiskai kvalitātei to iesakām klausīties un skatīties no datora šeit.

 

Par jaunu gaidāmo brīvību!

 

Cieņā

Kim?

 

 

 

Izmantojot izdevību, vēlamies atgādināt, ka, ievērojot Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojumu pār ārkārtas situācijas izsludināšanu valstī ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs joprojām nav pieejams publiskai apskatei. Jautājumu un cita veida intereses gadījumā, priecāsimies saņemt jūsu ziņas uz kim@kim.lv.