2011. gada 29. martā 18.00 Kim? notika tekstu lasījumu darbnīca tematiskajā sadaļā “Kas ir apziņa?” ar nosaukumu “Apziņa nr. 1”. Lasījums bija veltīts dažādiem jautājumiem par apziņu un tās izpratni.

Programma: Lektoru prezentācijas un tekstu analīzes, diskusiju vadīšana.

Darbnīcas iecere:
Jautājumam par apziņu, bet plašāk skatoties, psihi jeb dvēseli, ir sena vēsture, taču par vienu no centrāliem jautājumiem tas kļūst 17. gs. Renē Dekarta filozofijā, kurā izkristalizējas viens no pēcdekartiskajā filozofijā nozīmīgākajiem jautājumiem, kas ir aktuāls arī mūsdienās: kādas ir prāta (gara, psihes, apziņas) un ķermeņa (matērijas) attiecības? Atbildes uz šo jautājumu filozofijā ir novedušas pie daudziem “ismiem”, tādiem kā materiālisms, epifenomenālisms, duālisms, paralēlisms, ideālisms. Sākot ar 19. gs. beigām šis jautājums izgaismojas jaunos kontekstos – bezapziņas pieteikums psihoanalīzē, valodas nozīmes uzsvēršana pasaules saprašanā un izziņā, dabaszinātņu attīstība, kam seko tās metožu pārnešana uz garīgo parādību pētīšanu utt. Apziņas pētniecībā 20./ 21. gs. pastāv dažādas pieejas, tā ir gan atsevišķu zinātņu disciplīnu, gan interdisciplinārs pētījumu priekšmets. Nav iespējams runāt par vienu vienotu apziņas izpratni vai pieeju apziņas pētniecībā ne dažādo zinātņu disciplīnu, ne filozofijas kā vienas no šādām disciplīnām ietvaros.
Šīs lasījumu tematiskās sadaļas nolūks ir piedāvāt diskusijai trīs savstarpēji saistītus jautājumus dažādu pieeju krustpunktā: kas ir apziņa, kā to pētīt un kādas ir tās attiecības ar ķermeni/matēriju/smadzenēm kā fizikāliem un fizioloģiskiem procesiem? Šie jautājumi savukārt ietver tādus jautājumus kā: Vai apziņa ir reducējama uz fizikāliem, ķīmiskiem procesiem, vai tā reducējama uz noteiktu ikdienas valodas lietojumu? Vai apziņa ir galvā, vai arī galva ir tikai tāpēc, ka ir apziņa? Vai apziņa var kalpot par drošas izziņas sākumpunktu? Vai apziņa ir jāpēta no tā saucamās pirmās personas vai trešās personas perspektīvas?

Darbnīcas forma: Katru lasījumu ievadīja lektori, kuru profesionālā darbība un akadēmiskā interese ir saistīta ar kādu no darbnīcas semināru tēmām. Dalībnieki bija aicināti pieteikties darbnīcām iepriekš un sagatavoties, apgūstot izdales materiālus (tekstu fragmentus, katru aptuveni 10 – 15 lpp. apjomā), lai varētu par tiem brīvi reflektēt un iesaistīties sarunā.

Trešais lasījums sērijā “Tekstu lasījumu darbnīcas” un pirmais tematiskajā sadaļā “Kas ir apziņa?” bija veltīts jautājumam: kas ir apziņa un tās priekšmets? Ikdienā mēs bieži vien lietojam kartēzisku nošķīrumu starp “iekšējo” subjekta pasauli un “ārējo” objektīvo realitāti, kura vairāk vai mazāk veiksmīgi tiek atspoguļota apziņā. Minēto ikdienas izpratni ir iespējams problematizēt, proti, aplūkojot iespējamību, ka mūsu pasaule vai realitāte vienmēr ir pakārtota apziņai un nav no tās nošķirama. Tās radikālākais formulējums ir jau skatāms jaunlaiku filozofijā un ir izsakāms Džordža Bērklija formulējumā: esošais ir uztveramais. Turpmākajā filozofijas vēsturē ir atrodamas daudzas variācijas par Dž. Bērklija uzstādījumu, tostarp tādu ievērojamu filozofu kā Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa un Edmunda Huserla darbos.
G. V. F. Hēgelis uzskatīja, ka apziņas priekšmets nav nošķirams no veida, kā tas parādās apziņā. Savukārt E. Huserls sāka ar uzskatu, ka jebkurš priekšmets vienmēr ir apziņas priekšmets, proti, apziņa ir priekšmetu un pasaules nosacījums, nevis otrādi. Lasījumu mērķis ir aplūkot to, vai šādi risinājumi ir pieņemami un kādas ir to konsekvences?

Pirmais lasījums aplūkoja G. V. F. Hēgeļa un E. Huserla tekstu fragmentus.
Fragmenti no Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Hegel, 1770-1831) “Filozofisko zinātņu enciklopēdijas” (“Enziklopädie der philosophischen Wissenschaften”; fragmenti vācu, angļu valodās) – komentē Ģirts Jankovskis; fragmenti no Edmunda Huserla (Husserl, 1859-1938) “Parīzes priekšlasījumi” (“Die Pariser Vorträge”; fragmenti latviešu valodā) – komentē Uldis Vēgners.