No 2010. gada 7. līdz 29. augustam Programmas nr. 14 ietvaros Kim? mītnes 3. stāva būs apskatāma mākslinieku grupas izstāde „Lieta virpina lapu vējā“. Izstādē būs skatāmi  četru lietuviešu mākslinieku: Liudvika Bukla (Liudvikas Buklys, 1984), Gintara Didžiapetra (Gintaras Didžiapetris, 1985), Antana Gerlika (Antanas Gerlikas, 1978) un Elenas Narbutaites (Elena Narbutaitė, 1984), kā arī amerikāņu mākslinieka Nikolasa Matrangas (Nicolas Matranga, 1983) darbi. Izstāde notiek pateicoties aviokompānijas airBaltic atbalstam.

„Kad skaņa ir kristāldzidra un ieraksta ierakstīšana noris bez aizķeršanās. Mēs esam „The Village Vanguard”, sarunājamies klusām, klausāmies uzmanīgi. Ierakstu studijās uzmanība atšķiras no tā, ko mēs pieredzam vēlāk, dzirdot ierakstīto melodiju. Vai atceraties pianista balsi studijā? Tā šķiet ļoti tāla, ne kā no skaņas veidota. Kurš dzied melodiju? Kurš to tagad dzird?

Šī telpa, šī auditorija ir tieši tāda – tā nav paredzēta izstāžu rīkošanai, šajā telpā izstādes var tikt tikai atskaņotas. Iepriekš ierakstītiem un no jauna atskaņotiem, pirmo reizi tā ļauj sastapties dažādiem momentiem, tikt sagrozītiem un pieredzētiem no jauna. Visi mākslinieki, kuri piedalās šajā izstādē, ir radījuši jaunus darbus, daži darbi ir nepabeigti, daži jau beigušies, un, ja jūs izstādi apmeklēsiet neilgi pirms tās slēgšanas datuma, tie būs nolietoti un ar izbalējušām krāsām. Kopīga telpa cerams nozīmē draudzību, kā pilsētas, kas nekad nenogurst no cilvēku migrācijas izraisītās pārdefinēšanas un pārtulkošanas. Es sapratu, ka pilsētā, kurā neeksistē politika, ir pamats runāt par kopīgu stāstu. Katra stāsta daļa tiek stāstīta atšķirīgā valodā un atšķirīgos ātrumos.

Es stāvu pie avīžu stenda. Piemēram, „Vogue” pretendē uz „pirmo rudens skatu”. Tam, šķiet, ir saistība ar īsiem mirkļiem, kas sabiezē objektu kopumā, kuru Elena Narbutaite (Elena Narbutaitė) steigšus apraksta. Pirms laiks bija laiks vai pirms bija zināms, ka rudens pienāk katru gadu, „Putekļu dāma” (2010) veidoja izstādes no nekā, zīmējot figūriņas tīrā gaisā.

Liudviks Bukls sāka veidot izstādes arhitektūru. Viņš ilgi strādāja akli. Domas par izstādi, objektiem un dizainu bija viņa nodarbošanās. Beigu beigās viņš attapās ar ēku savās rokās. Arhitektūra, kas gandrīz aizmirsa ietvert izstādi, bet laimīgā kārtā tomēr neaizmirsa, pateicoties ēkas atmiņai.

Vasara vēl nav beigusies. Antans Gerliks meklēja vārdus dažādos matērijas stāvokļos. Kausēja savu mīļoto automašīnu, līdz tā atbalsoja savas darināšanas pagātni. „Viņi beidzot sadzirdēja sarunu, kuru viņi meklēja” noslēdz stāstu „Sekojot pa pēdām citādai smaržai” (2010) un, kā virsraksts liecina, Marsels Prusts arī bija minēts atbalsī. Lai gan, kā mēs tagad zinām, tā bija pārdomu smarža.

Vai Odilons Redons, kurš radīja skaistu zīmējumu, kurā attēlota meitene, kas maigi tur ziedu pie sava zīmētā profila. Kurp viņa sevi pārvieto? Kad viņa plāno atgriezties izstādē? Dodoties prom, Nikolass Matranga aizmirsa savu lietusmēteli. Tā iekškabatā atrodas salocīts plakāts ar piezīmēm, kuras viņš veica lasot Džona Maktagarta Ellisa Maktagarta „Laika nerealitāti” – grāmatu, kas apgalvo to, ka Nikolass nedz pameta izstādi, nedz, ka viņš septembrī lietū izmircis atgriezīsies, lai mēteli paņemtu…

Visbeidzot izstāde kļūs par reģistru. Domu nevis vārdu sarakstu. Kā Gintara Didžiapetra abstraktā zīme uz loga, notikums ir atvērts, tik tikko uzrakstīts. Aplūko atmiņas par pieredzētiem un izgudrotiem notikumiem, divu cieši saistītu valstu vēsturi un mākslu, kas rod savu atšķirību attāluma straujajā izzušanā. Kā mierīgs draugs un kaislīga saruna, balss, kas pakāpeniski pārtop par ko citu, ko labāku nevis sliktāku.

Jūsu,
Telpa”