Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
We're closed at the moment
Amandas Ziemeles personālizstāde “Kvantu matu implanti”

 

Situācijas gravitācija 

 

Ieejot telpā, tā mūs aprij. 

Skatiens meklē kam pieķerties. 

Meklējot vārdus, zobi aizcērtas, kāds iekož mēlē. 

Telpa gaida rīcību, pirms tās sāk darboties iztēle. 

Redzamības lauks iezīmē degungala klātbūtni, 

virzot skatienu no vienas puses uz otru, 

no augšas uz leju un atpakaļ. 

Attēli un būtnes iemājo telpā un sāk to apdzīvot. 

Stūrgalvis jau gaida. 

Fakti dažkārt mēdz būt dīvaināki par fikciju. 

Melnais caurums ir paradoksāls fizikāls objekts. 

Turklāt tam ir īsi kvantu mati. 

 

Visdrīzāk tā saturs ir ļoti savrups un nemierīgs.

 

Pēc fiziķa Nikodema J.Poplavska (1975) izvirzītās hipotēzes mēs jau atrodamies melnajā caurumā. Viņš piedāvā versiju, ka mūsu Visums ir melnā cauruma interjers citam lielākam Visumam, turklāt teorētiskās situācijās tas varētu tikt izmantots arī kā durvis, kas savienotu telpas interjeru ar eksterjeru.

 

Stīvens Hokings ar kolēģiem izvirzījuši pieņēmumu, ka informācija nevis atrodas ieslēgta melnajā caurumā, bet drīzāk uz tā redzamās robežas – notikumu horizontā. Mēģinot noskaidrot, kā iespējams informāciju par matēriju saglabāt, daļinai ienirstot dzīlēs, pirms melnais caurums paspēj iztvaikot un pazust. Ne pārāk aktīvas kvantu daļiņas – mīkstie mati –, notikumu horizontā ieskauj melno caurumu un, sadarbojoties ar gaismas stariem, saglabā tajā nokļuvušās informācijas nospiedumus.

 

Sfēriskais notikumu horizonts ir pilns ar kvantu daļiņu un antidaļiņu pāriem, kas nepārtaukti savienojas un atdalās viens no otra, parādās un atkal pazūd. Esot melnā cauruma tuvumā, kāds no daļiņu partneriem mēdz tajā iekrist, atstājot otru bez sava biedra. Antidaļiņa var nolemt sekot savam patnerim, vai tomēr izvēlēties citu scenāriju, piemēram, kļūstot par melnā cauruma izdalīto starojumu. Izstādes kontekstā tēma darbojas kā grūdiens.

 

Iekšpuse, ārpuse, pa vidu tiem notikumu horizonts. Robeža ir starptelpa. Starptelpai piemīt potenciāls; tajā atrodoties, process norit vairākos virzienos. Sastapties ar starptelpu iespējams, tai pieskaroties. Katram objektam vai notikumam piemīt robeža, kas to nošķir no pārējā. Tā var būt gan izplūdusi, gan asa. Redzes lauks iezīmē izvēlētās teritorijas robežas, tā iekšpusē ietverot redzamo, bet pārējo atstājot aiz tā. Ja tā nešķiet pietiekami skaidra, mēs to izveidojam. Tā var būt siena, abstrakta līnija vai laukums. Katrs objekts kļūst par vielu vai nozīmju tvertni.

 

Izstādē tiek iezīmētas neskaidrību risināšanas iespējas ar dažādiem telpiskiem paņēmienem, kā arī komunikācijas grūtības, domājot par savstarpēju informācijas nodošanu kvantu un citu ķermeņu saziņas līmenī.

 

 

Amanda Ziemele (1990) dzīvo un strādā Rīgā. Savu radošo darbību uztver kā atvērtu lauku.  Amandu interesē glezniecības formālās īpašības un tām pietuvinātais ideju un kontekstu lauks. 2018.gadā absolvējusi diploma studijas Drēzdenes Mākslas akadēmijā, starpdisciplinārās un eksperimentālās glezniecības studiju programmā. Diplomdarba projekts ieguvis Freundeskreis der HfBK Diplompreis balvu, kā arī tas nominēts “Startpoint Prize 2018” jauno Eiropas absolventu balvai. 2015. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības studiju programmu.