Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
We're closed at the moment
Grupas izstāde “And so on and so forth”

Kuratore: Margita Sede Lēni

 

piedalās: Ivars Grāvlejs (LV), Deivids Horvics (David Horvitz; US), Takahiro Ivasaki (Takahiro Iwasaki ;JP), Krūta Jūraka (Krõõt Juurak; NL/EE), Sans Kellers (San Keller; CH), Pauls Kuimets (Paul Kuimet; EE) & Miko Rikala (Mikko Rikala; FI), Kamills Lorelli (Camille Laurelli; FR), Ursula Nistrupa (Ursula Nistrup; DK), Olofs Olsons (Olof Olsson; DK), Pinds (Pind; DK), Žiljēns Prevjē (Julien Previeux; FR), Annika Strēma (Annika Ström; SE/UK), „Karuseļa kolekcija”, Mariannes un Frica Kelleru kolekcija (The Collection of Marianne and Fritz Keller; CH), Trīna Tamma (Triin Tamm; EE), Tomass Tetlofs (Toomas Thetloff; EE)

 

organizē Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs

 

Izstādes aizsākumi meklējami Robēra Fijū (Robert Filliou) ekvivalences principā (1968) – pašizdomātā ekonomikas likumā, kas pasludināja „labi izpildītus”, „slikti izpildītus” un „neizpildītus” mākslas darbus par fundamentāli vienlīdzīgiem. Tas bija mēģinājums atbrīvot mākslu no kalkulāciju un stratēģiju sloga, radot jaunu telpu, kurā „kļūda” nav tikai neatbilstības simptoms. Sekojot šai shēmai, Fijū radīja vairākus darbus, kuriem pievienoja zīmogu ar norādi par stadiju, kurā mākslinieks izlēmis darbu atstāt. Šādi viņš principu padarīja par „konceptuālu instrumentu”, kuram ir bezgalīgi daudz pielietojuma iespēju.

Sekojot Fijū trajektorijai, izstāde AND SO ON AND SO FORTH turpina pētīt šīs prakses radošo potenciālu – sākotnējo ideju, tās trūkumus un ticību nepabeigto lietu potencialitātei, aizņemoties Fijū „neizplidīts” prinicpu. Uzsverot radošā procesa nepārtrauktību, izstādītie darbi bieži ir nepabeigti un atvērti – drīzāk darbības vārdi, nevis lietvārdi – laika gaitā augoši un mainīgi. Piemēram, Trīnas Tammas (Triin Tamm) „Karuseļa kolekcijas” (The Carousel Collection) – nemitīgi pieaugošais un riņķojošais slaidu ansamblis vai neattīstītās Paula Kuimeta (Paul Kuimet) un Miko Rikalas (Mikko Rikala) filmiņas. Deivids Horvics (David Horvitz) brauc uz Baltijas jūras pludmalēm, seko saulei un glezno debesis uz aploksnēm. Ursula Nistrupa(Ursula Nistrup) turpina meklēt dziesmu, ko reiz dzirdējusi pa radio. Takahiro Ivasaki (Takahiro Iwasaki) veido neparastas mikroskulptūras no ikdienišķiem priekšmetiem, bet efemerās Tomasa Tetlofa (Toomas Thetloff) skulptūras sāk eksistēt vienīgi tad, kad tām pārkāpj pāri, iziet cauri vai seko līdzi, vedot skatītāju uz izstāžu zāles pagalmu, kur Pinds (Pind) izzina mūsu nepieciešamību pēc fiziskiem objektiem, tos izslēdzot..

Annika Strēma (Annika Ström) gribētu vispirms atgulties un tad domāt. Neizdošanās un noraidījuma iespējamība ir būtiska arī Žiljēnam Prevjē (Julien Prévieux), kurš neatlaidīgi raksta nemotivācijas vēstules avīzēs atrastiem darba piedāvājumiem. Kamilla Lorelli (Camille Laurelli) un Ivars Grāvlejs meklē oriģinālus veidus, kā risināt problēmas, izmantojot lietas, kas ir pa rokai. Kamēr Lorelli pārmontē visas Makgaivera improvizētās „receptes” kā vienu nebeidzamu epizodi, Grāvlejs parāda čehu leļļu multfilmu „..un gatavs!” (..a je to!) varoņus Patu un Matu kā laikmetīgus māksliniekus. Par spīti nebeidzamajām kļūdām, viņiem beigu beigās izdodas rast vispārsteidzošākos risinājumus pašu radītajām problēmām. Sana Kellera (San Keller) melnkoka rādāmkoks ar apzeltītu galu „Nekas nav ideāls” (Nothing is Perfect) var tikt izmantots, lai norādītu uz iespējamiem defektiem un nepilnībām citos mākslas darbos, tostarp viņa paša agrīnajā daiļradē, kura pilnā apjomā pieder mākslinieka lielākajiem faniem un darbu kolekcionāriem – viņa vecākiem Mariannei un Fricam Kelleriem.

 

Savienojot poētisko, komisko un racionālo, izstāde UN TĀ TĀLĀK UN TĀ JOPOROJĀM oponē mākslu pārmērīgai profesionalizācijai un manifestē tēlainos un atjautīgos mākslas radīšanas aspektus.