Nevienam nav iespējas izvairīties no satikšanās ar sevi, kas mijiedarbojas ar citiem, veidojot mono un poli satikšanās spēles, kas dzīves mākslas ietvaros nodrošina dvēseli darbībā. Viens no psihodrāmas centrālajiem terminiem ir „satikšanās”, kuras procesā tiek pētītas un risinātas sabiedrības vai sabiedrības elementārdaļiņu – indivīdu problēmas.

Jebkurš mākslinieks kā radītājs apzinās, ka viņa darbs savā veidā ir funkcionāls, lai gan ne vienmēr noderīgs saimniecībā. Tā eksistence balstīta komunikācijā ar skatītāju, kas kā nepārraujama atgriezeniskā saite neļauj izpalikt bez atbildes. Katrs indivīda kreatīvais darbs ir refleksija par ikdienas realitāti, piedāvājot subjektīvu interpretāciju par pastāvoši mainīgo.

Pastarpināti izteiktās domās mēs uztveram caur materializētajiem darbiem. Mākslinieks pasvītro noteiktu problēmu loku, nosakot psihodrāmas tēmu, bet ne virzību. Šoreiz mākslinieks un skatītājs satiekas „melnajā kubā”, preparējot izvirzīto problēmu, kas apspēlēta video darbu formālajā un ideoloģiskajā risinājumā neļauj palikt vienaldzīgam.