Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
We're closed at the moment
LASĪJUMI tiešsaistē: “Jumts aizbraucis”

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs aicina uz Ievas Kraules-Kūnas personālizstādes “Kur manas kārtis kritušas” ietvaros organizētajiem lasījumiem “Jumts aizbraucis” tiešsaistē š.g. 3. decembrī no plkst. 15:00 līdz 19:00.

 

Dalībnieki: Helēna Demakova, Dace Dzenovska, Anastasija Fjodorova (Anastasiia Fedorova), Santa Hirša, Jana Kukaine, Marks Alans Švēde (Mark Allen Svede)

Programmas autores: Līna Birzaka-Priekule, Zane Onckule

Organizē: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga

 

Saite uz lasījumiem

 

Lasījumu programma

 

15:00 – 15:20 Ievads

15:20 – 15:50 Helēna Demakova: “Kāpēc Iveta?”

15:50 – 16:20 Santa Hirša: “Mežonīgo kapitālismu gaidot: Latvijas māksla un postsociālisma stāvoklis 1990. gados”

16:20  – 16:50 Anastasija Fjodorova: Adidas padarīja mani krutu”

16:50 – 17:20 Jana Kukaine: “Bailes no feminisma Latvijā”

17:20 – 17:50 Marks Alans Švēde: “Pilns vēders valūtas, pilna pilsēta “Šanel”: kā es pirku mākslu postpadomju, protokapitālisma Rīgā”

17:50 – 18:20 Dace Dzenovska: Haosa kārtība: brīvības pieradināšana un civilizācijas process deviņdesmitajos”

18:20 – 18:50 Līna Birzaka-Priekule, Zane Onckule: “Ievas Kraules-Kūnas personālizstādes “Kur manas kārtis kritušas” piezīmes”

 

Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi. Vienlaicīgi ar jaunās valsts koncepcijas ieviešanu reālajā dzīvē radās dīvaina paralēlā pasaule un noteikumu apiešana. Visu bija (no jauna) jāiepazīst un jāpatērē, (kultūras) laiktelpa ņirbēja neorganizētā haosā, nekādu karšu, ceļa norāžu un navigācijas rīku, tā vietā – (valdīja) postmodernismam piemītošs vienlaicīgums, mainība un konteksta un pēctecības trūkuma izraisīta “miglainība”. Jaunā valsts un “jumts”, finanšu piramīdas, kukuļi un viltojumi, reivi un banketi, viegla peļņa un vardarbība, ēnu ekonomika un augoša plaisa starp latviski un krieviski runājošajiem vietējiem, dažādu garīgu prakšu un ideoloģiju uzplaukums.

 

Ievas Kraules-Kūnas personālizstādes “Kur manas kārtis kritušas” ietvaros organizētie lasījumi “Jumts aizbraucis” tiešsaistē pulcē teorētiķus, kritiķus un kuratorus, kas no dažādām pozīcijām un personiskā pieredzējuma atskatīsies un dalīsies ar savu skatījumu uz lietu kārtību “neuzvarētajā” desmitgadē – deviņdesmitajos, kas vēl joprojām ir šeit.

 

 

Ieskats lasījumu tēmās:

 

Helēna Demakova “Kāpēc Iveta?”

Helēna Demakova referātā “Kāpēc Iveta?” izstāstīs par šo noslēpumaino personu un tās nopelniem Latvijas 90.gadu mākslā. Tas viss tiks ierakstīts latviešu mākslinieku starptautisko panākumu kontekstā.

 

Santa HiršaMežonīgo kapitālismu gaidot: Latvijas māksla un postsociālisma stāvoklis 1990. gados”

90. gadu ģeopolitiskās pārmaiņas stimulēja jaunu reģionālās un politiski ekonomiskās sistēmās balstītu kolektīvo identitāšu veidošanos un “sevis meklējumus”. Nekritiska Rietumu un neoliberālā kapitālisma vērtību pārņemšana kļuva par vienu no pagātnes traumu pārvarēšanas rīkiem, nacionālismam mijoties ar alkām apliecināt sev un starptautiskajai auditorijai piederību Rietumu kultūras telpai, un tādējādi pakļaujot sevi jaunai kolonizācijai. Arī laikmetīgās mākslas formas 90. gados burtiski vai metaforiski manifestēja ģeopolitiskās pārmaiņas, gan institucionāli, gan stilistiski un tematiski pielāgojoties Rietumu modeļiem. Iepriekšējo un “jauno” vērtību sadursmju punkti Latvijas mākslinieku 90. gados radītajos darbos tika aktualizēti dažādās intonācijās, eksistenciāli vispārīgām pārdomām mijoties ar ironisku kritiku gan padomju sociālisma, gan kapitālisma virzienā. Tekstā tiks aplūkota laikmetīgās mākslas neviennozīmīgā loma 90. gadu sabiedrības “jaunās identitātes” konstruēšanā un bieži vien nejaušie veidi, kādos Latvijas mākslā tika reflektēta tā laika dīvainā postsociālisma un pirmskapitālisma starptelpa. Ņemot vērā projekta uzstādījumā svarīgo personiskās pieredzes un “miglaino” atmiņu skatpunktu, oficiālu pozīciju vietā tiks meklētas un analizētas nejaušas paralēles, atsauces un motīvi Latvijas 90. gadu mākslas darbu un publicistikas piemēros, kas izsaka dialogu ar jaunajām estētiskajām un ētiskajām vērtībām, kā arī savas individuālās pieredzes artikulēšanu plašāku vēsturisko norišu kontekstā.

 

Anastasija Fjodorova “Adidas mani padarīja krutu”

Prezentācijas nosaukums ir veltījums britu laikmetīgā mākslinieka Marka Lekija 1999. gada video darbam “Fiorucci mani padarīja krutu” (Fiorucci Made Me Hardcore), kas ir gan Lielbritānijas pagrīdes klubu scēnas, gan pastāvošās postdigitālās nostalģijas dokumentācija. Kā laikmets, kas ietvēra gan PSRS sabrukumu, gan pēdējos pirmsinterneta gadus, 90. bieži tiek uzlūkoti ar nostalģiju – taču ko šī nostalģija nozīmē tieši Austrum- un Centrāleiropai un to vietai globālajā kultūrā? Šī prezentācija aptvers tā saukto “postpadomju estētiku”, kas globālajā modē un popkultūrā parādījās 2010. gadu vidū, un 90. gadu vizuālo un ideoloģisko mantojumu, kas ir tās DNS pamatā. Tā pievērsīsies arī kultūras iztēles neizbēgamajām politiskajām sekām, reģionālo stereotipu noturībai un fiktīvajiem “Austrumiem”, kuros laiks bija apstājies.

 

Jana Kukaine “Bailes no feminisma Latvijā”

Viens no izplatītākajiem viedokļiem Austrumeiropā pēc 1989. gada pauž, ka mākslai nav dzimuma un to nevajadzētu jaukt ar politiku. Reģiona mākslas pārstāvji stūrgalvīgi atkārto, ka šajās sabiedrībās “dzimtes nemiers” nepastāv. Centieni piemēroties neoliberālisma ideoloģijai tiek apvienoti ar modernisma inerci, tostarp ideju par ģēnija kultu un mākslu kā absolūtu, pārcilvēcisku vērtību. Šie un citi mīti stiprina reģionā valdošās bailes no feminisma, kuru izpausmes sastopamas arī mūsdienu Latvijā. Simpozija priekšlasījumā un to pavadošajā publikācijā tiks iezīmēta Latvijas mākslas vides specifiskā attieksme pret feminismu, par atskaites punktu izvēloties 90. gadu kultūras situāciju un tai raksturīgo (anti-/post-) feministisko diskursu. 

 

Marks Alans Švēde “Pilns vēders valūtas, pilna pilsēta “Šanel”: mākslas darbu iegāde postpadomju un protokapitālisma Rīgā”

Kā amerikāņu mākslas vēsturnieks, kurš deviņdesmito gadu sākumā ceļoja uz nesen atbrīvoto Latviju pētniecības nolūkos, es atklāju tikko izšķīlušos patērētājsabiedrību, jaunu mākslinieku paaudzi, kas bija gatava kritizēt šo jauno materiālo realitāti, un negaidītu iespēju tos abus savienot, kad man tika lūgts kļūt par iepirkumu aģentu Rietumu lielākajai privātajai bijušās PSRS neoficiālās un nonkonformisma mākslas kolekcijai. Šajā prezentācijā es dalīšos ar nepiederoša cilvēka novērojumiem par mainīgo attieksmi pret vietējo komerciālās mākslas tirgu, nacionālā kultūras mantojuma popularizēšanu vienlaikus ar nacionālās identitātes pārskatīšanu un par tiem neticamajiem gadiem, kad Rīgas ietves liecināja par viltotu logotipu, banānu mizu un saulesbriļļu UV uzlīmju ielu kultūras sākumiem.

 

Dace Dzenovska “Haosa kārtība: brīvības pieradināšana un civilizācijas process deviņdesmitajos”

Tie bija gadi, kad manu vecāku virtuvē parādījās olu vārāmā mašīna un katrā Rīgas kvartālā – sadzīves tehnikas veikali, kas pārdeva preci uz kredīta. Tie bija gadi, kad ļaudis Polijas tirgos pirka slavenu zīmolu pakaļdarinājumus un savos dzīvokļos taisīja eiroremontus ar baltiem pakešu logiem. Tie bija gadi, kad vairumam bija grūti atšķirt likumīgus darba piedāvājumus no šaubīgām ātrās peļņas shēmām. Tie bija gadi, kad nebija vidusšķiras un kad valsts vadītāji neorientējās valsts pārvaldē. Tie bija gadi, kad tika likti mūsdienu Latvijas institucionālie un juridiskie pamati, noteikts ekonomikas politikas virziens un veidota sabiedrības sociālā un emocionālā infrastruktūra. Tie bija gadi, kad neveiksmes un nepilnības tika paslaucītas zem “padomju mantojuma” paklāja. Šis paklājs nu ir iziris; postsociālisms ir beidzies. Laiks skatīties uz pašu veidoto 90. gadu mantojumu.

 

 

 

Biogrāfijas 

 

Helēna Demakova (dz. 1959) ir mākslas zinātniece, kritiķe, kuratore un politiķe. Viņa ir bijusi daudzu laikmetīgās mākslas izstāžu kuratore Latvijā un ārvalstīs (“Latvija. 20. gadsimta kūlenis”, 1990; “Piemineklis”, 1995, Rīgā Raumas biennāle Balticum Somijā, 1994; Latvijas ekspozīcija izstādē “Personīgais laiks. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas māksla” Varšavā un Sanktpēterburgā, 1996; Latvijas paviljons Venēcijas biennālē, 1999, 2001). Viņa ir publicējusi daudzus laikmetīgās mākslas tekstus, no kuriem nozīmīgākie apkopoti grāmatā “Dažādas sarunas” (2002). Viņa ir bijusi Ministru prezidenta īpašā padomniece kultūras jautājumos un Latvijas kultūras ministre (2004–2008).

 

Santa Hirša ir mākslas vēsturniece un kritiķe, Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā laureāte (2021), autore grāmatām par Krišu Salmani (2018) un Andri Breži (2020). Savā profesionālajā darbībā fokusējas uz laikmetīgās un padomju perioda mākslas pētniecību, meklējot jaunus nozīmju un neviennozīmību slāņus vizuālās kultūras un sociālo norišu savstarpējās attiecībās.

 

Anastasija Fjodorova ir rakstniece un kuratore, kas dzīvo un strādā Londonā. Viņas teksti tiek regulāri publicēti žurnālos Dazed, i-D, GARAGE, Kaleidoscope Magazine, 032c, SHOWstudio un citos. Pētniecībā un tekstos viņa specializējas fotogrāfijā un vizuālajā kultūrā, modes politiskajos un sociālajos aspektos, BDSM vēsturē un teorijā, kā arī LGBTQ+ jautājumos. Viņa ir platfomas Russian Queer Revolution dibinātāja, kas atbalsta Krievijas radošos LGBTQ+. Anastasija ir atzīta speciāliste vizuālās kultūras un modes jomā un ir uzstājusies ICA London, Barbican un Lielbritānijas Filmu institūtā. Viņa ir bijusi vieslektore Čelsijas Mākslas koledžā, Londonas Mākslas universitātē, Birkbekas koledžā, Midlseksas Universitātē, Ņujorkas Universitātē un Mičiganas Universitātē.

 

Jana Kukaine ir pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā, feminisma mākslas izstāžu kuratore, mākslas kritiķe un feminisma teoriju pētniece. Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijā izstrādā promocijas darbu par viscerālā feminisma estētiku. Grāmatas “Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte” (“Neputns”, 2016) autore. Publicējusies akadēmiskajos izdevumos kā “Letonika”, “Mākslas vēsture un teorija”, Photography and Culture, The Polish Journal of Aesthetics u. c. Janas Kukaines interešu lokā ir afektu teorija, jaunais materiālisms un postsociālisma feminisms.

 

Marks Alans Švēde ir Ohaio Universitātes Kolumbusas Mākslas vēstures katedras vecākais pasniedzējs un pasniedz multidisciplinārajā OSU filmu studiju programmā. Divdesmit gadus viņš iegādājās latviešu laikmetīgo mākslu Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekcijai, kas tagad atrodas Rutgersa Universitātes Zimmerli mākslas muzejā, šīm pūlēm kulminējot 2002. gadā izstādē un grāmatā “Baltijas māksla. Cīņa par mākslinieciskās izteiksmes brīvību padomju varas laikā, 1945–1991.” Viņš ir publicējis daudzus rakstus, tiešsaistes tekstus un katalogu esejas par 20. gadsimta latviešu mākslu, kino, vizuālo un materiālo kultūru. Viņš organizēja un producēja Andra Grinberga 1972. gada pagrīdes filmas “Pašportrets” restaurāciju Antoloģijas Filmu arhīvā Ņujorkā, kā arī darbojies starptautiskajā Purvīša balvas žūrijā.

 

Dace Dzenovska ir Oksfordas Universitātes asociētā profesore migrācijas antropoloģijā. Viņa ir grāmatas “Eiropeiskuma skola: tolerance un citas politiskā liberālisma mācības Latvijā” (Cornell, 2018) autore. Pašlaik Dzenovska vada projektu “Tukšums: kapitālisms un demokrātija pēc postsociālisma.” Savā zinātniskajā darbībā Dzenovska apskata mainīgās attiecības starp cilvēkiem, teritoriju, valsti un kapitālu Austrumeiropā un bijušajā Padomju Savienībā. 

 

Līna Birzaka-Priekule ir mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslas vēstures un teorijas apakšnozarē (2018), šobrīd studē doktorantūrā. Kopš 2016. gada regulāri veido mākslinieku personālizstādes un grupas izstādes dažādās Latvijas mākslas telpās. Veidojusi Lara Strunkes, Vīnes akcionista Hermaņa Niča, Ievas Epneres, Amandas Ziemeles u.c. izstādes. Izstrādā doktora disertāciju, kas veltīta Latvijas laikmetīgajai mākslai un sociālpolitiskajai kritikai. Līna Birzaka-Priekule ir Purvīša balvas komisijas priekšsēdētāja, kā arī ir viena no Kultūras ministrijas Vizuālās mākslas padomes loceklēm.

 

Zane Onckule (dz. 1982, Latvija) ir kuratore un Kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore (2010–2017, kā arī kopš 2020). Viņa ir bijusi 13. Baltijas triennāles (2018) līdzkomisāre un Latvijas paviljona līdzkomisāre 55. Venēcijas biennālē (2013). Kūrēto solo izstāžu izlase: Sofija Tūna un Zenta Dzividzinska, Kim? (2021), Tobiass Kaspars, Kim? (2019), Rodrigo Ernandess, Kim? (2017); Ieva Epnere, Art in General, Ņujorka, 2017; Ulla fon Brandenburga, Kim?, 2015; Ola Vasiļjeva, Art in General, Ņujorka, 2014  un grupu izstādes, “Faktūra nervozajam garam”, Kim?, 2020; , Le Fragole del Baltico (kopā ar Simone Menegoi), CareOf, Milāna, 2015; Vortex Laikmetīgās mākslas muzejā “Garāža”, Maskava, 2014; “Mazā Vera” Sanjas Kantarovska un Ellas Krugļanskajas duo-izstāde Kim?, 2014. Viņa studējusi mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē un fotogrāfiju Cīrihes Mākslas universitātē, kā arī ieguvusi bakalaura grādu Banku augstskolā Latvijā. 2019. gada maijā viņa pabeidza Kuratoriālo studiju centra programmu Bārda koledžā, Ņujorkā, iegūstot maģistra grādu par teoretizējošu rakstveida darbu, kas aptvēra ģeopolitisko, kultūras un vizuālo identitāšu analīzi šībrīža Baltijas reģionā un kūrējot grupas izstādi Balticana Hesela mākslas muzejā, Ņujorkā (2019).Viņas raksti un recenzijas ir publicēti izdevumos: Artforum, Art Monthly, MoMA Post, Arterritory un citos. 

 

Ieva Kraule-Kūna (dz. 1987, Rīga) ieguvusi maģistra grādu tēlotājmākslā Sandberga institūtā Amsterdamā. Galvenokārt veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramika, akmens, metāls u.c.), un papildina tos ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Savos darbos Kraule-Kūna atsaucas uz fetišismu, vēsturi, amatniecību un padomju laika estētiku, vienlaikus izsekojot gan personisko, gan kolektīvo estētisko kodu izcelsmi. Piedalījusies grupu un duo-izstādēs Rīgā, Ņujorkā, Parīzē, Viļņā, Maskavā. Kraule-Kūna ir arī “Kim? Rezidences balvas 2017” ieguvēja sadarbībā ar Gasworks Londonā, kā arī viena no “Purvīša balva 2021” finālistēm. Kraule-Kūna ir galerijas “427” jeb Four To Seven (Rīgā) līdzdibinātāja un kuratore (2014–2016), kā arī viena no galerijas “LOW” vadītājām.

 

 

Lasījumi norisināsies latviešu un angļu valodā. Pasākumam noslēdzoties, lasījumu ieraksts būs pieejams publikai. 

 

Plašāka informācija par Ievas Kraules-Kūnas izstādi: www.kim.lv

 

Projektu atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Knauf, Tikkurila, VV Foundation, Latvijas mākslas akadēmija, Zivju audzētava “Tome”, Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Jauno mediju kultūras centrs RIXC, Rīgas pašvaldības policija, Arctic Paper, KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti.