Sākot ar gandrīz nemanāmām kustībām un neērtiem žestiem, Diāna Tamane seko transporta plūsmas ceļiem no Austrumeiropas uz Rietumeiropu, lai šī procesa gaitā par darbu galvenajiem varoņiem kļūtu viņas ģimenes locekļi. Tas ir mākslinieces tētis, kurš kopš 90. gadiem bieži brauc uz Vāciju, lai iegādātos automašīnas, elektroniku un citus priekšmetus un pārdotu tos Latvijā, un tā ir mamma, kura pirms dažiem gadiem kļuva par tālbraucēju – kravas automašīnas vadītāju, kad bankrotēja viņas uzņēmums.

Tamanes pirmā personālizstāde Latvijā ir dokumentācija, kas izriet no mākslinieces mammas piedzīvotā. Izstādes nosaukums “Ziņojums: 147 no 494” ir aizgūts no ekspozīcijā apskatāmā video “Vēstules no mammas” un apzīmē konkrētas vēstules kārtas skaitli mātes un meitas sarakstē Tamanes e-pasta iesūtnes kontā. Izstādē iekļauts arī video “Ceļā” – statisks kadrs, kas uzņemts no fūres priekšējā loga ar telefonsarunu fonā; tas izvietots dialogā ar lielizmēra fotoizdruku “Mamma” un tai līdzās eksponētu tekstu, kas satur informāciju par Tamanes mammas kustībām cauri Eiropai pēdējā gada laikā: no kurienes, uz kurieni braukts, no kurienes uz kurieni kādas preces vestas.

Aizsākta kā radinieku saites stiprinoša darbība, ģimenes locekļu iekļaušana mākslas darbos šobrīd jau ir kļuvusi par autonomu piedzīvojumu ar spēles elementiem, kurā nemainīgas ir tur darbojošās personas. Ģimene tiek skatīta kā sabiedrības modeļa samazināta versija, kurā valdošās attiecības vienmēr ir intensīvas – neatkarīgi no tā, vai tā ir saskaņa vai kon iktsituācijas. Paralēli pašas dokumentētajiem kadriem, video veidošanu, teksta radīšanu un atrastu objektu iekļaušanu, Diāna Tamane regulāri izmanto vernakulāro fotogrāfiju, ko uzņem viņas ģimenes locekļi un kuru iesaisti šāda mākslinieciska akta veikšanā mēdz pavadīt spriedze un emocijas.

Reizē ar interesi attiecību psiholoģijā, apskatīta tiek arī to sociālā un ekonomiskā šķautne. Tā caur izstādes netiešo galveno varoni – Tatjanu Tamani, stereotipiski “nesievišķīgas” profesijas pārstāvi, māksliniece pievērš uzmanību saviem novērojumiem par sievietei, kura uzaugusi padomju Latvijā un savus uzskatus veidojusi no šodienas atšķirīgu tēlu un simbolikas valodā. Padomju laiku propagandas plakātos ideālā sieviete tika rādīta spēcīga un dzīvespriecīga, pozējot nemitīgi augošo guļamrajonu, rūpnīcu priekšā vai vadot traktorus. Izstādē ietvertais lielformāta portrets aiz spodra un izmēros iespaidīga transportlīdzekļa stūres atklājas kā šādas pieredzes un atmiņas tiešs pārcēlums.

Kopā skatīti, Tamanes darbi aptver jautājumus par ģimeni, izcelsmi, strādnieku šķiras estētiku, sievietes lomu sabiedrībā un jauno sociālo kārtību. Šī tematika seko reģionā 90.gadu sākumā notikušajām pārmaiņām, lai, izgaismojot sociālos procesus, darba attiecību un pārvietošanās dinamiku, radītu savu versiju mūsdienu postpadomju sabiedrības portretam.

 

Diāna Tamane (1986), dzimusi Rīgā, absolvējusi Tartu Mākslas koledžu, ieguvusi maģistra grādu Saint-Lukas Briseles Mākslas augstskolā un patlaban studē HISK institūtā Beļģijā. Strādā galvenokārt ar fotogrāfiju un video, apskata tādus tematus kā identitāte, atmiņa, ģimenes saites – tuvību un atsvešinātību. Tamanei bijušas vairākas personālizstādes: Art House Tartu; Recyclart Briselē; Y galerii Tartu, piedalījusies grupas izstādēs Beļģijā, Krievijā, Turcijā, Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, šobrīd viņas darbi apskatāmi HISK laureātu grupas izstādē The Empty Fox Hole. 2016. gada vasarā Tamane ieguvusi Mūsdienu mākslas muzeja Friends of S.M.A.K. balvu Gentē, kā arī tika izvēlēta par Jauno beļģu talantu tiff izdevumam, ko ik gadu izdod FoMu, Fotomuzejs Antverpenē.