Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
We're closed at the moment
TOIN OR SPURL OR PLINUCKMENT: Džona Baldessari, Šarlotes Praisas un Elīzes Floretijas & Marsela Turkovska video darbu seanss

 

 

Datumi: 18.08 – 23.08.

Norises vieta: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs (klātienē un tiešsaistē)

 

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs piedāvā izstādes “Visa dzīvība zaļo” pavadošo video seansu “Toin or Spurl or Plinuckment”, kurā ietverti Džona Baldessari (Kim? telpās), Elīzes Florentijas un Marsela Turkovska (tiešsaistē) un Šarlotes Praisas video darbi (tiešsaistē).

 

 

Ruāla Dāla īsajā stāstā  “Skaņas mašīna”,  Mr. Klausners ķimerējas gar savu izgudrojumu, melno kasti, kas “radīta, lai uztvertu skaņas vibrācijas, kas skan pārāk augstā frekvencē cilvēka ausij, un pārveidotu tos dzirdamā skaņas signālā”.

 

Stāvēdams dārzā ar savu melno kasti, viņš dzird “drausmīgi spalgu čīkstoņu” brīdī, kad viņa kaimiņiene, Saundersa kundze, nogriež dzeltenu rozi un ieliek to savā groziņā. Pārvarot sākotnējo pārsteigumu, Klausnera kungs izbauda sava atklājuma iespējas.

 

Veicot tālāku “testēšanu”, viņš apšauba, vai šie konkrētie ziedi patiešām šādā veidā “izteic sāpes”, un izvirza hipotēzi, ka tie “patiešām nav izteikuši nevienu no jūtām vai emocijām, kas pazīstamas cilvēkam, tie izjuta kaut ko, par ko mēs neko nezinām (toin or spurl or plinuckment).

 

Ir grūti neielasīt Klausnera kunga apgalvojumos antropocentrisku augstprātību. Viņš neuzkrītoši samazina savu atbildību un rīcību, kas izraisījusi augu spiedzienus viņa eksperimentos, paužot nepārliecinošo apgalvojumu, ka ziedi “visticamāk” nejuta sāpes. Viņa darbības meklē datus aiz cilvēkam tveramās robežas, un viņa tehnoloģiskais aparāts, kas baro viņu ar rezultātiem, izveido atgriezenisko saiti.

 

Liekas, ka viņa eksperimenti vairāk atklāj viņa vēlmes un prasības. Tomēr šīs atgriezeniskās saites cilpā ir nepilnības, kur arī nonāk šie “vairāk-kā-cilvēka” dati, pat ja tos nevar analizēt vai atšifrēt. Spiedzieni vienalga rezonē.

 

Caur Dāla izmantoto netulkojamo valodu nenosauktajām ziedu emocijām, tiek radīts vietturis. Toin or spurl or plinuckment kļūst par atvērtu mainīgo lielumu, ko var pārdēvēt un piepildītt ar ziedu jūtām piešķirto nozīmi vai arī to pilnībā ignorēt. Jebkurā gadījumā augu pārstavniecībai un balsij ir pašai savs ritms un loģika, neskatoties ne uz kādiem cilvēka apgalvojumiem.

 

 

 

Pieejams klātienē Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (18. augusts – 23. augusts):

 

“Mācīt augam alfabētu” (Teaching a Plant the Alphabet), Džons Baldesari, 1972, 18:08, ASV (ar VDB atbalstu)

 

 

“Visai perverss vingrinājums veltīgumā,” šī filma dokumentē Baldesari atbildi uz Džozefa Boisa (Joseph Beuys) ietekmīgo performanci Kā izskaidrot attēlus mirušam zaķim (How to Explain Pictures to a Dead Hare). Baldesari pieeja šeit ir raksturīgi smalka un ironiska, izmantojot ikdienišķus priekšmetus un šķietami banālus uzdevumus. Baldesari vingrinājumu filozofiskie pamati ir strukturālistu teorijas par valodas kā zīmju sistēmas necaurredzamo un mākslīgo dabu. Izmantojot parastu telpaugu, lai attēlotu dabu, un kartītes ar instrukcijām, lai reprezentētu alfabētu, Baldesari ironiski ilustrē šo teorēmu. Šī valoda ir filmas strukturējošais elements – tās garumu nosaka burtu skaits alfabētā – nostiprina saikni starp valodu un mākslu – tēma, kas ir klātesoša Baldesari darbos. (vdb.org)

 

Pieejami tiešsaistē(www.kim.lv):

 

“Saruna ar kaktusu”  (Conversation with a Cactus),  Elīze Florentija un Marsels Turkovskis, 2017, 45:00, Francija/Vācija

Lai piekļūtu, spiediet šeit.

 

 

Jauna sieviete stāsta par sapni, kuru piedzīvoja uzreiz pēc kāda žurnālista aizdomīgas nāves, kurš bija zināms ar Fukušimas katastrofas izpētes darbu. Stāstījumam ieturot pauzi, atklājas sapņains ceļojums, kas savij viņas dzīvīgo vidi ar fragmentētiem faktiem un baumām par leģendāro Hašimoto eksperimentu 1970. gados, kurā zinātnieks un viņa sieva mēģināja iemācīt japāņu valodas alfabētu kaktusam. Lai augu apziņa parādītos, viņi izmantoja melu detektoru, kas augu radīto elektrisko jaudu pārveidoja skaņā, tādējādi ļaujot tiem izteikties. Kaut arī mērķis bija panākt, lai kaktuss kļūtu par potenciālu liecinieku turpmāko noziegumu izmeklēšanā, sapnis pārvēršas par kolektīvu iztaujāšanu, kas attīstās caur arvien draudošākām metamorfozēm un mutācijām. Atsaucoties uz fragmentēto kino valodas dabu,  Elīzes Florentijas un Marsela Turkovska filma ir kā psihisks transs, kas meklē jaunus saziņas veidus.

 

 

PWDRE SER: zvaigžu puve (PWDRE SER: the rot of stars), Šarlote Praisa, 2018, 6:44, Lielbritānija

Lai piekļūtu, spiediet šeit.

 

 

Filmā tiek attēlota sastapšanās ar noslēpumainu, mirdzošu, elektrisku matēriju. Vienlīdz iedvesmojoties no viduslaiku liecībām par vizionārām pieredzēm un 19. gadsimta neredzamā fotogrāfijām, Pwdre Ser pievienojas Kirliana fotogrāfijai ar ar rokām apstrādātiem attēliem. Pwdre Ser ir velsiešu vārds mītiskai matērijai, kura ir novērota jau kopš 15. gadsimta.

 

 

 

Biogrāfijas:

 

Džons Baldesari (John Baldessari, USA, 1931-2020) savas karjeras laikā ir pretojies formālisma kategorijām, strādājot dažādos medijos – veidojot filmas, videolentes, grafikas, fotogrāfijas, tekstus, zīmējumus un vairākas to kombinācijas. Savos darbos izmantojot attēlus no plašsaziņas līdzekļiem, Baldesari ir pirmais “attēlu aizguvējs”, tādējādi radot ievērojamu ietekmi uz postmodernisma mākslas veidošanas procesu. Baldesari sākotnēji studēja mākslas kritiku Kalifornijas Universitātē Bērklijā 1950. gadu vidū, taču pieaugot neapmierinātībai ar studijām, viņš pievērsās glezniecībai. Iedvesmojoties no dadaisma un sirreālisma literārajām un vizuālajām idejām, viņš savās gleznās sāka iekļaut fotogrāfijas, piezīmes, tekstus un sarunu fragmentus. Baldesari vienmēr ir bijis ieinteresēts mākslinieciskā procesa de-mistificēšanā un ir izmantojis video, lai ierakstītu sava darba procesu, kas darbojas kā “dekonstrukcijas eksperimenti”. Šie ilustratīvie vingrinājumi ir vērsti uz valdošajiem pieņēmumiem par mākslu un māksliniekiem, koncentrējoties uz māksliniecisko attēlu uztveri, valodu un interpretāciju. Šie demonstrējumi iepazīstina ar Baldesari darbu galvenajām idejām un lingvistiskajām un estētiskajām filozofijām, kurās tie balstās.

 

Elīze Florentija & Marsels Turkovskis (Elise Florenty & Marcel Türkowsky, FR/DE) ir mākslinieku / režisoru tandēms, bāzēts Berlīnē un Parīzē. Viņi kopā ir uzņēmuši vairākas īsfilmas un vidēja garuma fimas, pētot specifiskas sociālpolitiskas situācijas caur mainītu apziņas stāvokļu, delīriju un ecstasy prizmu. Kombinējot interesi kino un soniskajā antropoloģijā, viņu filmas izmeklē “paša” daudzveidību caur metamorfožu spirāli, kas  pratina mūsu spēka attiecības — vienmēr sliecotes uz Citu — (ienaidnieku, augu, dzīvnieku, garu, mirušo). Viņu darbi ir prezentēti daudzos starptautiskos filmu festivālos un mākslas institūcijās, piemēram, Roterdamas Starptautiskajā filmu festivālā, FID Marseļā, Torino Starptautiskajā filmu festivālā, DocLisboa, Ann Arbor, CCCB Barselonā, MAMCO Ženēvā, MAF Tokijā, Pompidou centrā Parīzē un HdKW Berlīnē. Elīze Florentija & Mersels Turkovskis irindojas starp dažādu nesenu pētījumu stipendiju saņēmējiem Japānā, Grieķijā un Meksikā, ir bijuši tādās rezidencēs kā Capacete (Riodežaneiro), Guemcheon (Seola), Hors Les Murs (Misisipi), Izolyatsia (agrāk Doņeckā, Ukrainā) un ir saņēmuši Eiropas Mediju mākslas festivāla balva par filmu darbu.Saules eksperiments (ētera atbalsis)” (2014) un “Saruna ar kaktusu” (2017). Bom Dia Books nesen publicēja viņu pirmo monogrāfiju “Viena galva par daudz”.

 

Šarlote Praisa (Charlotte Pryce, UK / USA) veidojusi filmas un optiskus objektus kopš 1986. gada un viņas darbi ir demonstrēti viscaur pasaulei. Viņa ir pasniegusi eksperimentālo filmu Čikāgas Mākslas institūtā, Sanfrancisko mākslas institūtā, Mākslas akadēmijā (Sanfrancisko), Kentas Dizaina institūtā (Kenterberijā, Anglijā), un šobrīd ir Kalifornijas mākslas institūta mācībspēks (Losandželosa). Viņa ir absolvējusi Slades mākslas skolu, Londonas Universitātes koledžu (BFA) un Čikāgas Mākslas institūta skolu (MFA). 2013. gadā Losandželosas filmu kritiķu asociācija viņu apbalvoja ar Douglass Edwards balvu par labāko eksperimentālā kino sasniegumu. 2019. gadā viņa tika pagodināta ar karjeras retrospektīvām Roterdamas Starptautiskajā filmu festivālā, Bozar (Briselē), Pompidū centrā (Parīze) un [S8] Mostra de Cinema Perifericos.