Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Viktors Timofejevs “Kāpnes uz meloni”

Aizmugurē redzama izstādes vieta ar skaidru, norobežotu iekārtojumu. Tā līdzinās uzgaidāmajai telpai, gar kuras sienām rindojas krēsli, tikai šeit tie ieskauj citādu izkārtojumu – divus ekrānus uz brīvi stāvošiem statīviem, kas pavērsti pret vienu vienīgu krēslu. Kārtība, kas krēslu blīvuma dēļ šķiet nedaudz pārnopietna, draudīga un apstākļiem nepiemērota. Apsēdieties – notiek pētījums, un tagad jūs tajā piedalāties. Pēdējā laikā Viktors Timofejevs savā mākslinieciskajā praksē izklāstījis zinātniskā argumenta loģiku, formalitāti un metodi, vienlaikus atklājot arī tā neracionālo un mīklaino daļu. Ar šiem jautājumiem saistīts arī viņa projekts DipMind Labs (2017) – fiktīva pētījuma versija, kas apcer mākslīgā intelekta dabu. Oriģinālpētījums, kas tapis Google piederošā uzņēmumā DeepMind Labs, koncentrējas uz ideju, ka cilvēka uzvedību var reducēt uz dažiem pamatprincipiem. Uzņēmuma darbinieki veido šo uzvedību imitējošas mašīnmācīšanās sistēmas, kuru pamatā ir bonusa un soda punkti. DipMind Labs ir gudra parodija, iestīvēta formālās zinātnes korsetē. Tā uzsver, ka īsts mākslīgais intelekts var attīstīties tikai neloģiskos, pretrunīgos apstākļos, un rada neizzināmu, nestabilu bonusu un sodu shēmu, kuras pamatā ir nejaušība un varbūtība. Izstāde “Kāpnes uz meloni”, kuras nosaukums aizgūts no DeepMind Labs radītas spēles līmeņa, sakņojas tieši šajā apgalvojumā – tikai šoreiz stāsts veidots, izmantojot nevis pētījuma simulāciju, bet telpisku inscenējumu, kurā raisās saprāts, emocijas, gaidas un vilšanās. Šī instalācija dubulto, invertē, fragmentē, aizmiglo uztveri un, visbeidzot, pārvērš to par abstrakciju. Iedomājos, ka tikai ar iracionalitātes palīdzību mēs varam atjaunot visu to projekciju spektru, kas pieder pie mūsu spējas izprast pasauli.

Ekrānos redzamas digitālas radības, kas rāpo cauri labirintam, lai izkļūtu atvērtā laukā. Tas nav animēts cilpas video, bet gan programmēta spēle, kas spēlē pati sevi un nekad nebeidzas. Pirmajā versijā, kas pirms dažiem mēnešiem bija skatāma Roterdamā, rāpojošās radības bija prusaki – neparasta izvēle, kaut arī attēls bija tiktāl tehnoloģizēts, ka zaudēja gandrīz jebkādu potenciālu izraisīt riebumu vai fobiju. Taču Rīgas izstādē pa labirintu pārvietojas cilvēciņi, un tas var vedināt uz domām par Kafkas cienīgu metamorfozi… Bet šī ir pārsteidzīga asociācija, jo viss nav tik viennozīmīgi: pastāv divas perspektīvas, kas vienlaikus tiek rādītas katra savā ekrānā: vienā redzams pašas kustīgās radības skatpunkts, otrā – tas, ko no augšas redz nezināms vērotājs. Šis dubultais skatījums rosina domāt par totalitāti, kas var tikt sašķelta, – galu galā cilvēku, kurš sēž ekrānu priekšā un vēro šo digitālo vidi, varētu vērot kāds cits, šobrīd klāt neesošs, bet, spriežot pēc apkārt izkārtotajiem tukšajiem krēsliem, iecerēts. Viss kopā rada iespaidu, ka ikvienam procesam, kurā cilvēks iesaistīts, vienmēr ir kāds vērotājs. Instalācija atgādina sinerģisku veselumu, bet reizē arī absurdu mehānismu, kurš tikai aizved uztveri līdz pilnībā enigmātiskam līmenim.

Tas sasaucas ar nesenajām diskusijām, kurās tehnoloģiju attīstība tika salīdzināta ar ezoteriskiem, okultiem uzskatiem un pirmsmodernisma zināšanu sistēmām. Taču ekrānos redzamo radību citādi algoritmiskajā uzvedībā ir vēl kāda mistiska iezīme, kas balstās uz nejaušību, atgriezenisko saiti un secīgu darbību atkārtojumu. Vērojot radību līkloču kustību, mēs projicējam un piešķiram tām kādu nolūku. Viņu kustība vairs nav vienkārši mehāniska un bezmērķīga – tā pakāpeniski kļūst par trajektoriju, par virzienu, par deju ar zināmu lirismu un skaistumu. Tā ir horeogrāfija, kuras noteikumi top skaidri, laikam ejot. Tagad mēs tiekam ar tiem konfrontēti.

Kādā brīdī Viktors pastāstīja, ka savulaik uzturējies slimnīcās, kurās palātu un uzgaidāmo telpu sienas rotājušas gleznas. Lielākoties tie bija figuratīvi darbi, kuriem bija jārada patīkams, mierinošs iespaids, pat ja šajā vietā tie izskatījās pilnīgi neiederīgi. Arī kim? skatāmajā instalācijā ir vairākas melnbaltas gleznas. Tās papildina telpas iekārtojumu, kas ar savu tuneļa ilūziju un sapņaino atmosfēru atgādina labirinta struktūru. Te ir auss, kurā dzīvo tauriņi, roka, kuras pirksti saplūst organiskā viengabalainā masā, un attēloto objektu telpu vienmēr veido tīkls, kas, šķiet, pieder pie dabiskās lietu kārtības.

Šie tēli skaidri norobežojas no glezniecības vēstures, kurā mākslas darbi ir logs uz ārpasauli, un veido vidi, kurā šķietami nepastāv nekas ārējs. Tā ir zinātniskā argumenta hermētiskā kārtība; glezna tajā ienes simbolu leksiku, kurā “ārpasaules” vispār vairs nav. Ja melnbaltā krāsu kombinācija pieder pie bināras digitālās valodas, tad radītā telpa balstās uz kontroles zudumu un neskaidrību – un te mēs atgriežamies Viktora sākumpozīcijā.

 

Teksts: Viktorija Draganova Kuratore un rakstniece, dzīvo un strādā Frankfurtē un Sofijā


Viktora Timofejeva DipMind Labs (2017) latviski:

DipMind_lv

Izstāde tapusi ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu.