Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Pilnekrāna režīms
Jānis Krauklis МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ

“Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies”

 

4.jūnijs – 23.augusts, 2020

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga

Kuratore: Zane Onckule

 

1980. gados Ukrainas imigrantu strādnieki (dēvēti arī par gucuļiem) tika nolīgti darbam fermas celtniecībā netālu no kolhozam piederošas mājas Prizēnos, Vecpiebalgas pagastā, kurā viņi uzturējās. Virs mājas ārdurvīm viņi uzrakstīja frāzi “ЛУПАНАРИЙ. НЕ ПРОХОДИ МИМО. МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ” (Bordelis. Nebrauc garām. Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies). 1980. gadu beigās Jāņa Kraukļa ģimene iegādājās šo māju līdz ar uzrakstu reģionā, kurā ir atrodamas viņu ģimenes saknes. Divas desmitgades vēlāk māja vairs nav labā stāvoklī un to nācās nojaukt. Šis laiks un vieta, kur reiz atradās māja, bet tagad vien drupas (vai kapakmens), ir pavēris ceļu, lai no jauna aplūkotu (vietas) kultūras atmiņu.

 

МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ ir Jāņa Kraukļa pirmā personālizstāde. Tā apliecina mākslinieka interesi par zemi kā materiālu konceptuāliem vingrinājumiem, gan medija prakses ietvaros, gan – skulpturāli. Izstāžu telpas ierobežotībā Krauklis iztēlojas un uzstāda pārvietojumus un pārveidojumus, radot ne-attēlojošu un reizē dzīvu sasaisti ar zemi, izmantojot augsni un citus dabā sastopamus materiālus. МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ koncentrējas metodēs, kuras vieno kompresija, saspiešana un sablīvēšana, kamēr tematiski darbi izriet no stāstiem, kuras iemieso māja. Mainīgais, procesuālais izstādes formāts ļauj Krauklim mēģināt tās interpretēt no jauna.

 

Atbalsojot Roberta Smitsona ne-vietas konceptu, Kraukļa “zemes darbi” tiek saprasti kā objekti un galerijas instalācija, kas līdzinās zemei un kādai pavisam noteiktai vietai. Darbi tiek veidoti ar dažādu mediju palīdzību: tiešraide (vebkameras projekcija galerijas telpā 24/7 straumēs video no Prizēniem, kas būs pieejams arī tiešsaistē); de-konstrukcija (objekti vienlīdz atsaucas uz modernisma un tradicionālo amatniecību – brīvi stāvoša grīdas instalācija, ko iedvesmojusi vietējā divslīpu jumtu arhitektūra, un pelnu un augsnes kaudzes, kas iegūtas no ugunskura vietas); saglabāšana (lielizmēra tērārijs ar baļķi no nojauktās mājas kalpo par laika kapsulu, parādot gan sadalīšanos, gan dzīvo organismu, piemēram, sūnu un ķērpju, dzīvotspēju); mijiedarbība (manuāli darbināma spēļu mašīna, kas pieejama apmeklētājiem, lai ar to spēlētos vai arī lai, autora iedrošināti, ietriektos cietajās putekļu/zemes formās.

 

Šī izstāde/dokumentācija/akcija ir iejaukšanās ārtelpā, kas pārvērsta par ekspozīciju iekštelpā. To veidojot mākslinieks ir atteicies no (šobrīd arvien vairāk izvaicātā) izstāžu telpas pastāvīguma un aizsargājošā aspekta un vērš uzmanību uz pieaugoši mediēto dabas pieredzi, kas tiek padarīta par ierāmētu, komercializētu vienību. Un tomēr tas, ko, no vienas puses, varētu uzskatīt par apzinātu izlaušanos no galerijas/institucionālas sistēmas un urbāni sociāla konteksta kopumā, patiesībā drīzāk līdzinās svētceļojumam. Gatavojoties šim projektam, Krauklis devās uz šo vietu neskaitāmas reizes, netīši pielietojot sociālo distancēšanos – latviešu mentalitātei tik piedienošo domāšanas veidu.

 

Ko Kraukļa māksla dara ar zemi, ko viņš izmanto savā darbā, ja ne veido pievienojošas vai atņemošas izmaiņas zemes virsmā? Lai raksturotu viņa praksi (vai nu kā noteiktu māksliniecisku žestu, vai arī ko tādu, kas nāk no zemapziņas), jāatceras, ka kopš 1960. gadiem lendārts (land art) ir reaģējis uz masu medijiem ar performatīvām darbībām, neliela mēroga, efemēriem mākslas darbiem un iztēlotām, taču nerealizētām pārvērtībām. Risinot dažādus zemes izmantošanas jautājumus, šī māksla ir pievērsusies arī tādām tēmām kā okupācija un pierobežas reģionu politika (Alighiero e Boetti, Ojārs Feldbergs), kodolizmēģinājumi (Tingelī), ekoloģiskās problēmas (Vides aizsardzības klubs, Adriana Paipere, Ņūtons un Helēna Meijere Harisona) un runā par šī laikmeta strauji augošajām pilsētas telpām (Mērija Miss, Klāss Oldenburgs). Lendārts ir arī aplūkojis cilvēku attiecības ar dabu, attēlojot tēmas, sākot no feminisma līdz kultūras identitātei (Agnese Denesa, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Mierle Landermana Ukulesa, Ana Mandieta, Aija Zariņa).

 

Noslēgumā, vēršoties pie izstādes nosaukuma – tas ir krievvalodīgo kopienā (Krievijas pareizticīgo baznīcā) izplatīts teiciens, ko ģimenes veltī mirušam tuviniekam, uz kapa pieminekļa atstājot vārdus, aizgājējam it kā tos izrunājot: “Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies.” Vienlaicīgi apzīmējot cilvēka dzīves ciklisko dabu, vietējā kontekstā šie vārdi kopā ar ironisko piebildi “Bordelis. Nepabrauc garām” arī norāda uz mazāk acīmredzamo realitāti, kas reiz norisinājās visā Padomju Savienībā. Uz pastorālās Latvijas ainavas fona šie svešzemju strādnieki noteikti jutās kā “viesi”. Paturot prātā vētrainos vēstures notikumus un traumatiskās atmiņas, kas vajā šo tautu/vietu/zemi, nav pārsteigums redzēt šo vienkāršo žestu (graffiti tipa uzrakstu) kā kaut ko, kas smalki atgādināja par savdabīgajām attiecībām (apspiedējs-apspiestais…) starp dažādu etnisko grupu un rasu pārstāvjiem no citādi oficiāli “draudzīgajām” padomju republikām.

 

Jāņa Kraukļa prātā un darbībā, pārmaiņas, migrācija, saglabāšana un evolūcija sakrīt ar pārliecību, ka laukus tik tiešām varētu uzskatīt par radikālu vietu (Politizējiet laukus! De-romantizējiet laukus!), kur celt jauna veida videi draudzīgāku un mazāk resursus patērējošu pasauli.

 

Jānis Krauklis (1993, Rīga). 2019. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Studiju gados papildinājis zināšanas Roterdamā, Vilema de Kūninga akadēmijā un Antverpenē, Karaliskajā Antverpenes akadēmijā. 2017. gadā kļuva par vienu no Ināras Teterevas stipendiātiem mākslā. Krauklis ir viens no četriem mākslinieku grupas “3/8” dibinātājiem. Kopš 2014. gada izstādījis savus darbus grupu izstādēs – “Black Market”, Kim?, “NNN” un “Piezīmes par pašsaprotamām lietām” Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, “Sistēmas” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arī “Private/Public” Gallerie Mitte Brēmenē, Vācijā u.c. 2019.gadā Krauklis tika atzīts par Open Kim? Call 2020 laureātu, kas sniedza viņam iespēju sadarboties ar un veidot izstādi Kim?.

 

Patroni: Vita Liberte, Kārlis Ķirsis

 

Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Latvijas Mākslas akadēmija, KRASSKY, Satori, Arterritory.com, Green Print, Kokmuižas alus, Gardu muti.