Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
We're closed at the moment
Iļja Lipkina personālizstāde

Ir kārdinoši sākt izstādes aprakstu ar attēlu burtiskā satura izklāstu. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāmās Iļjas Lipkina izstādes gadījumā varētu sākt ar grafiti uz Purvciema namu sienām, kāda jauna puiša pietuvināto seju un supermārketu ķēdes RIMI iepirkumu maisiņu. Patiesi, ir vilinoši uztvert fotogrāfiju kā tehniski reproducētu un reproducējamu objektu kopumu, kā nemitīgi augošu īpašvārdu sarakstu. Ja reiz kaut ko var nosaukt vārdā, tad, loģiski, tam var pielikt etiķetes, to var sakārtot un ierakstīt katalogā. Taču paralēli šai kārtošanas un kataloģizēšanas tendencei fotogrāfiskajā diskursā var aizdomāties arī par tēmas un tās reprezentācijas krustpunktu, kas izfiltrēts caur kultūras tehnikām un attieksmēm. Attieksmes ietekmē vēsturiskas nejaušības, un ir nepieciešama zināma veida lasītprasme, lai tās nolasītu. Tās ir grūti notveramas, turklāt – subjektīvas, un varbūt tieši tāpēc nereti tiek sajauktas ar stilu.

Būdams reizē komerciālais fotogrāfs un mākslinieks, Iļja Lipkins izmanto dažādas fotografēšanas tehnikas, kas saistītas ar viņa izvēlēto tematu; šajā izstādē viņš izmantojis analogo uzņemšanas procesu un melnbalto druku. Līdzās ierāmētām fotogrāfijām Kim? skatītājam pieejams arī Normana Meilera 1974. gada raksts no dzīvesstila žurnāla Esquire. Rakstu papildina Džona Nāra uzņemtās fotogrāfijas, kas ir pārsteidzoši līdzīgas Lipkina darbiem. Teksts un attēli dokumentē 70. gadu Ņujorkas grafiti kultūras veidošanos un vēlāk paplašinātā veidā tika izdoti grāmatā The Faith of Graffiti. Līdzība starp tēmām un ierāmējumu, ko izvēlējušies divi fotogrāfi aptuveni ar 40 gadu laika distanci, vēl jo vairāk uzsver abu mākslinieku darbos nolasāmo attieksmes atšķirību. Tāpat kā valodā, locījums ietekmē nozīmi, un Lipkina fotogrāfijas dokumentē nevis subkultūras rašanos, bet gan tās atavistisko imitāciju uz padomju laika ēku sienām 2017. gadā.

Kopš Esquire raksta pirmpublicēšanas grafiti, kura saknes meklējamas Ņujorkas tuneļos, ir ērti iekārtojies mainstream patērētāju kultūras klēpī. Tas, kas agrāk tika uzskatīts par “mežonīgiem burtiem”, mūsdienās ir tikpat nolasāms kā uzraksti uz vietējā McDonald’s sienas. Un tomēr kaut kas vēl joprojām ir sakāms par grafiti sākotnējo aktu, proti, alias izvēli, atteikšanos no sev piešķirtā vārda. Kad cilvēks sevi kā indivīdu pasaulē apliecina, atsaucoties uz policista vai bankas klerka nosaukto vārdu, varbūt šī grafiti māksliniekiem raksturīgā atteikšanās ir pārdomu vērta. Ja kapitālisms diktē, ko uztveram kā īstu, liekot noturēt attēlus par tajās attēloto lietu aizstājējiem, par fotogrāfa pretošanos kļūst fakts, ka viņš apšauba fotogrāfisko realitāti.

 

Iļja Lipkins(Ilya Lipkin, dz. 1983. gadā Rīgā) ir mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Berlīnē. Viņš ir pabeidzis Vitnijas muzeja neatkarīgo studiju programmu, un viņa darbi izstādīti Berlīnes galerijā Autocenter, Hamburgas dzelzceļa stacijā – Laikmetīgajā muzejā, Berlīnes galerijās Lars Friedrich un Silberkuppe, kā arī Vīnes galerijā Nousmoules u.c. Mākslinieku pārstāv galerija Lars Friedrich.


Izstāde tapusi ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Valsts kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes un Latvijas Republikas vēstniecības Vācijas Federatīvajā Republikā atbalstu.